PĒTERIS APINIS
Ķermeņa dismorfija (pareizāk to būtu saukt par ķermeņa dismorfisko traucējumu, bet vietas taupīšanas dēļ rakstā lietošu īsu nosaukumu “dismorfija”) ir garīgās veselības traucējums, ko raksturo obsesīva aizraušanās (nepārtraukta, apsēsta domāšana) par niecīgiem vai pilnīgi neeksistējošiem trūkumiem savā ārējā izskatā. Pacients nespēj pārtraukt domāt par vienu vai vairākiem defektiem vai trūkumiem savā izskatā, viņš intensīvi koncentrējas uz savu izskatu un ķermeņa tēlu, atkārtoti skatoties spogulī, kopjot sevi vai meklējot apstiprinājumu, dažkārt – vairākas stundas katru dienu. Uztvertais trūkums un uzvedības ilglaicīga atkārtošanās pacientam rada diskomfortu un ietekmē viņa spēju funkcionēt ikdienas dzīvē. Tā ir obsesīvi kompulsīva rakstura problēma, kas cilvēka prātā iegūst destruktīvu spēku.
Tas, ko citi cilvēki pat nepamana vai uzskata par absolūti normālu detaļu (neliels deguna izliekums, asimetrija, ādas tekstūra, matu līnija, ķermeņa forma), cilvēkam ar dismorfiju šķiet gigantisks, riebīgs un katastrofāls defekts. Skatoties spogulī, pacienta smadzenes šo vietu izkropļo – cilvēks redz izkropļotu realitāti, koncentrējoties tikai uz šo kļūdu.
Cilvēki ar dismorfiju ikdienā pastāvīgi skatās spogulī vai vai pretēji – izvairās no spoguļošanās un fotografēšanās, jo skats uz sevi izraisa paniku. Pacients nepārtraukti salīdzina sevi ar citiem cilvēkiem un sabiedrības standartiem, pārmērīgi tērē laiku un naudu skaistumkopšanas procedūrām vai plastiskajām operācijām, kas parasti neatrisina problēmu, jo traucējums ir smadzenēs, nevis ķermenī – pēc operācijas cilvēks atrod jaunu “defektu”, par ko uztraukties. Ar laiku pacients sāk sociāli izolēties, jo uzskata, ka visi skatās uz viņa it kā deformēto ķermeni.
Narcisms un anoreksija kā līdzīgas patoloģijas
Uz brīdi atstāsim dismorfiju un pievērsīsimies narcismam, ko būtu vēlams saukt par narcistiskiem personības traucējumiem, bet izmantosim sarunvalodā lietoto vārdu “narcisms”. Narcisms arī ir nopietns personības traucējums. Patoloģisks narcisms ne vienmēr izpaužas kā nepārtraukta spoguļošanās vai skaistuma kults, bet gan kā pārspīlēta sava pārākuma sajūta. Cilvēks tic, ka viņš ir unikāls, īpašs un labāks par citiem, un ka viņu drīkst saprast tikai tikpat izredzēti cilvēki. Viņam ir nepieciešams nepārtraukts glaimu, apbrīnas un uzmanības apliecinājums no ārpuses, lai uzturētu ilūziju par savu diženumu. Tajā pašā laikā īsts narciss pilnīgi nespēj un nevēlas iejusties citu cilvēku jūtās un vajadzībās. Citi cilvēki tiek uztverti tikai kā resurss vai fons, lai izceltos pašam.
Interesanti, ka patoloģisks narcisms var izskatīties arī pilnīgi pretēji skaļam un pašpārliecinātam tēlam. Slēptais narcisms ārēji var izskatīties pēc kautrības, trauksmes vai pat upura pozīcijas, taču iekšēji cilvēks joprojām ir apsēsts ar domu, ka viņš ir unikāls, nesaprasts ģēnijs vai skaistulis, kuru nenovērtē. Viņš sagaida īpašu attieksmi, bet pauž to caur aizvainojumu un klusu augstprātību.
Lai gan no malas šķiet, ka narciss ir pilnībā iemīlējies sevī, vairumā gadījumu patoloģisks narcisms balstās uz ārkārtīgi trauslu, ievainojamu un dziļi apspiestu zemu pašapziņu. Līdzīgi kā dismorfijas gadījumā, arī narcisam pašapziņa ir pilnībā atkarīga no ārējā tēla un no tā, ko citi par viņu domā.
Gan narcismu, gan dismorfiju mēs mēdzam salīdzināt ar ēšanas traucējumiem, piemēram, anoreksiju. Lai gan pastāv zināma saikne (abos gadījumos ir izkropļots ķermeņa tēls), dismorfija neattiecas tikai uz svaru vai tauku daudzumu. Tā mēdz skart jebkuru ķermeņa daļu – sejas vaibstus, ādu, matus, dzimumorgānus, krūtis, muskuļu masu (pastāv arī t.s. muskuļu dismorfija jeb bigoreksija, kad vīrieši vai sievietes kļūst apsēsti ar domu, ka viņi nav pietiekami muskuļoti). Tā nav kaprīze – tā ir reāla neirobioloģiska un psiholoģiska kaite, kas nereti kombinējas ar trauksmi un depresiju.
Dismorfijas izplatība sabiedrībā
Dismorfijas izplatība pieaugušo vidū populācijā ir aptuveni 1,7% līdz 2,4%. Tas nozīmē, ka ar dismorfiju saskaras vidēji viens no katriem 40–50 cilvēkiem. Kaut sabiedrībā valda uzskats, ka dismorfija skar galvenokārt sievietes, taču epidemioloģiskie dati rāda, ka slimības izplatība starp vīriešiem un sievietēm ir līdzīga (tiesa, vīrieši biežāk fokusējas uz muskuļu masu, matiem un augumu, bet sievietes – uz ādu, degunu, krūtīm un ķermeņa proporcijām).
Dismorfijas pacienti koncentrējas dermatoloģijas klīnikās ar sūdzībām par ādas problēmām, dermatoloģijas pacientu vidū dismorfijas pacientu sastopamība ir 9–15%. Līdzīgi ir plastiskās ķirurģijas un estētiskās medicīnas klīnikās, kurās 7–15% pacientu, kuri vēlas veikt estētiskās operācijas, atbilst dismorfijas kritērijiem (deguna plastisko operāciju pacientu vidū dismorfijas pacientu skaits pārsniedz 50%. Šis ir īpaši kritisks rādītājs, jo ķirurģiska iejaukšanās dismorfiju neārstē).
Arī psihiatrijas klīnikās dismorfijas pacientu netrūkst. Cilvēkiem, kas ārstējas no depresijas vai obsesīvi kompulsīviem traucējumiem, dismorfijas sastopamība ir 10–16%.
Dismorfija parasti sāk attīstīties pusaudža gados – pirmie nopietnie simptomi parādās 12–13 gadu vecumā. Ja tos neārstē, traucējumi kļūst hroniski un var pavadīt cilvēku visu mūžu, viļņveidīgi pastiprinoties vai mazinoties.
Runājot par incidenci (jaunu saslimšanas gadījumu skaitu noteiktā laika posmā), precīzus ikgadējus datus nav iespējams iegūt, jo liela daļa pacientu ar dismorfiju nevēršas pēc palīdzības pie psihiatra vai psihoterapeita, bet gan meklē palīdzību pie kosmetologa, zobārsta vai plastikas ķirurga. Publikācijas norāda uz satraucošu tendenci – sociālo mediju un digitālo filtru ēras ietekmē pēdējā desmitgadē proporcionāli pieaug jaunu saslimšanas gadījumu skaits pusaudžu un jauniešu vidū.
Dismorfijas pamats ir sarežģīts un ietver ģenētiskus, neirobioloģiskus un psiholoģiskus faktorus, taču kultūras un vides spiediens darbojas kā degviela ugunsgrēkam. Tātad – dismorfija ir nopietns psihisks traucējums, kam vajag vairāk nekā tikai sliktu (modernu, interneta) vidi, bet arī noslieci uz obsesīvi kompulsīviem traucējumiem, bet hipervizuālā un filtrētā vide ievērojami paaugstina jaunu saslimšanas gadījumu skaitu un paātrina to izpausmi. Tā pārvērš parastu, veselīgu nedrošību par klīnisku, destruktīvu apsēstību.
Mūsdienās, pateicoties sociālajiem tīkliem, mākslīgajam intelektam un automātiskajiem filtriem ikviens var uzlabot savu seju un augumu vienas sekundes laikā. Pusaudži un jaunieši šo izmainīto realitāti patērē katru dienu, internetā salīdzināt savu miesu un vaibstus ar neiespējami perfektiem, digitāli ģenerētiem vai koriģētiem tēliem. Smadzenes sāk uztvert paša dabīgu asimetriju vai ādas tekstūru kā kļūdu, kas ir jālabo.
Mūsdienu sociālās platformas (Instagram, TikTok u.c.) balstās uz vizuālo tēlu un apstiprinājumu Likes un komentāru veidā. Tas iemāca pusauga cilvēkam, proti, jaunieti vecumposmā, kad veidojas pašapziņa, uztvert savu ķermeni kā preci vai skatlogu, kas nepārtraukti jāvērtē citiem. Ja bilde vai izskats nesavāc gaidīto apstiprinājumu, tas pastiprina trauksmi un nostiprina domu, ka ar paša pusaudža seju un augumu kaut kas nav kārtībā.
Vīrieša dismorfija ar rūpēm par dzimumlocekļa garumu un nepietiekamu muskuļu masu
Jauniem vīriešiem pornogrāfija rada muskuļu dismorfiju. Pornogrāfijā aktieri tiek atlasīti pēc specifiskiem, ārkārtīgi retiem fiziskiem parametriem (kas ievērojami pārsniedz statistisko vidējo rādītāju pasaulē), turklāt tiek izmantoti filmēšanas leņķi, apgaismojums, montāža, medikamenti. Ja jauns vīrietis, kura smadzenes vēl tikai nobriest, patērē pornogrāfiju, viņš sāk uzskatīt šo ekstrēmo statistisko izņēmumu par parastu vīrieša standartu. Salīdzinot sevi ar ekrāna tēliem, viņš piedzīvo dziļu, traumatisku neadekvātības sajūtu, lai gan viņa anatomija ir pilnīgi normāla un veselīga.
Sabiedrībā nemēdz skaļi runāt (un rakstīt arī nē – ja nu vienīgi anonīmos komentāros) par vīriešu dzimumlocekļa izmēru, formu un ar to saistītajām dismorfiskajām problēmām. Psihiatrijā un seksoloģijā šo specifisko dismorfijas formu mēdz dēvēt par mazā dzimumlocekļa trauksmi. Pētījumi rāda, ka ievērojama daļa vīriešu (45-68%) kādā dzīves posmā ir uztraukušies par sava dzimumlocekļa izmēru. Tomēr pāreja no parastas, cilvēciskas nedrošības uz klīnisku dismorfiju (kur šī doma kļūst par apsēstību, traucē dzīvot un liek pastāvīgi skatīt sevu dzimumlocekli spogulī vai izvairīties no intīmām attiecībām) skar mazāku, bet tomēr nozīmīgu vīriešu daļu. Lielākajai daļai vīriešu, kuri cieš no šīs dismorfijas, dzimumlocekļa izmērs gan miera stāvoklī, gan erekcijā ir pilnīgi normālās anatomijas robežās.
Vīrieši ar šādu dismorfijas formu var pilnībā atteikties no romantiskām vai seksuālām attiecībām, jo baidās tikt izsmieti vai nenovērtēti. Tai pašā laikā viņi meklē internetā brīnumlīdzekļus (to tur daudz – no bīstamām operācijām līdz apšaubāmiem sūkņiem un tabletēm) vai valkāt īpašu apģērbu. Šeit piebilde – gandrīz neviens uzturbagātinātājs nepalīdz vīrieša potencei un dzimumlocekļa garumu nepalielina.
Krūšu dismorfija sievietēm
Līdzīgi kā vīriešiem attiecībā uz dzimumlocekļa izmēru, sieviešu krūšu kults masu medijos, reklāmās un modē rada normatīvo neapmierinātību. Taču robeža starp “es gribu skaistākas krūtis, jo sabiedrība tās rāda kā ideālu” un “es nespēju paskatīties spogulī un domāju tikai par to, ka manas krūtis ir pretīgas, un tās sabojā manu dzīvi” ir tā līnija, kas atdala parastu kompleksu no klīniskas dismorfijas.
Saikne starp estētisko ķirurģiju, sieviešu krūšu izmēra mainīšanu un dismorfiju ir viens no visvairāk pētītajiem un klīniski nozīmīgākajiem jautājumiem plastiskās ķirurģijas un psihiatrijas saskarsmē. Krūšu operācijas (gan palielināšana, gan samazināšana vai rekonstrukcija) ir viena no populārākajām manipulācijām, kuras laikā šī problēma atklājas visspilgtāk.
Sievietei ar klīnisku dismorfiju problēma nav pašās krūtīs (kuru forma vai izmērs medicīniski ir absolūti normāli), bet gan smadzeņu nespējā adekvāti uztvert savu tēlu un dziļā iekšējā trauksmes vai nepilnības sajūtā.
Piemērs – ja sievietei ir vēlme veikt nelielu krūšu korekciju pēc dzemdībām, veiksmīga operācija mēdz uzlabot pašapziņu. Taču, ja pamatā ir dismorfija, ķirurģiska iejaukšanās nestabilizē psihisko stāvokli. Pēc operācijas paciente turpina atrast defektu turpat (implanti ir par lielu, par mazu, asimetriski vai nedabiski), vai arī dismorfija pārvietojas uz citu ķermeņa daļu (piemēram, uz degunu, gurniem vai ādu).
Mūsdienās plastikas ķirurgi ir itin labi apmācīti atpazīt dismorfijas simptomus, jo operēt cilvēku ar aktīvu dismorfiju ir bīstami. Cilvēki ar dismorfiju bieži ir visneapmierinātākie klienti, kuri draud ar sūdzībām, pieprasa atkārtotas korekcijas un cieš no dziļas depresijas, ja rezultāts neatbilst perfekcionisma ilūzijai. Tāpēc pirms krūšu palielināšanas operācijas nereti jāaizpilda psiholoģiski testi un jāatbild uz jautājumiem, lai pārliecinātos, vai pacientes motivācija ir veselīga, vai arī tā ir mēģinājums izārstēt dziļu emocionālu trauksmi ar skalpeļa palīdzību.
Dismorfija zobārstniecības klīnikā
Arī stomatoloģijas un ortodontijas klīnika ir vieta, kur dismorfija sastopama gauži bieži, un Holivudas smaida apsēstība ir šīs parādības piemērs. Ir pat jēdziens zobu/sejas dismorfija. Zobārstniecības klīnikās dismorfijas izplatība ir 2–7% no pacientiem, kuri pieprasa estētiskas korekcijas.
Sociālie tīkli, filmas un reklāmas ir radījušas jaunu standartu – zobiem ir jābūt ideāli vienādiem, simetriskiem, ģeometriski perfektas formas un neiespējami baltiem – atbilstoši baltā tualetes poda krāsai. Dabīgi zobi var būt nedaudz dzeltenīgi, ar nelielu asimetriju, nelielām spraugām vai tekstūru, kas ir pilnīgi veselīgi un normāli. Taču cilvēkam ar dismorfiju šīs dabiskās nianses šķiet kā kliedzoši un nepieļaujami defekti. Pacients var pieprasīt nopietnas un neatgriezeniskas procedūras, piemēram, pilnībā noslīpēt visus veselos zobus, lai uzliktu kroņus, vai pieprasīt sarežģītas žokļa operācijas.
Pacientam ir dismorfiju ideālais Holivudas smaids neatrisina problēmu. Pēc zobu sakārtošanas viņš atradīs jaunu kļūdu – piemēram, ka smaganu līnija nav simetriska, lūpu forma tagad ir mainījusies, bet viens zobs ir par milimetra daļu garāks. Rezultātā tiek apmeklēti vairāki speciālisti pēc kārtas, tērēti milzu līdzekļi un bojāti veseli audi.
Līdzīgi kā plastikas ķirurgi, mūsdienu zobārsti un ortodonti iemācās atpazīt šādus pacientus (“sarkanie karogi” ir nereālas gaidas, sīkumaina fokusa koncentrēšana uz niecīgu detaļu, neapmierinātība ar iepriekšējo ārstu darbu, kas objektīvi bijis labs). Profesionālam ārstam tas ir ētiski sarežģīti, taču nepieciešams atteikt invazīvas procedūras un ieteikt pacientam konsultēties ar psihoterapeitu, jo urbšana vai kroņu likšana nepalīdzēs – problēma nav zobos, bet gan uztverē.
Medicīnas tūrisms kā dismorfijas izpausme
Medicīnas un estētiskais tūrisms ir cieši saistīts ar dismorfiju. Cilvēki ar dismorfiju bieži izmanto medicīnas tūrismu nevis tāpēc, ka pakalpojums citā valstī ir lētāks, bet gan tāpēc, ka tas kalpo kā mehānisms, lai apietu sistēmas drošības filtrus, kas viņu mītnes zemē jau ir nostrādājuši.
Mītnes zemē kvalificēti plastikas ķirurgi, dermatologi vai zobārsti, pamanot dismorfijas pazīmes, pacientam atsakās veikt procedūru un iesaka vērsties pie psihoterapeita. Cilvēkam ar dismorfiju šāds atteikums nevis liek aizdomāties par savu garīgo veselību, bet gan izraisa dusmas un pārliecību, ka ārsts vienkārši neprot savu darbu. Rezultātā viņš sāk meklēt speciālistus citur, kur var nopirkt pakalpojumu bez gariem jautājumiem.
Dismorfijas pacientam dodoties uz ārzemēm (piemēram, uz Turciju, Ēģipti, Taizemi), izvēlētai klīnikai nav pieejama pacienta pilna medicīniskā un psiholoģiskā anamnēze. Ārsts citā valstī neredz pacienta iepriekšējo kļūdu vēsturi (piemēram, ka šī ir jau astotā deguna operācija vai piektā lūpu korekcija). Viņš redz tikai klientu, kurš ir gatavs samaksāt naudu par konkrētu procedūru. Pirms operācijas saziņa notiek attālināti – caur e-pastiem, fotogrāfijām un īsām videokonsultācijām, kur ir gandrīz neiespējami pilnvērtīgi novērtēt pacienta psihisko stāvokli un pamanīt dismorfijas pazīmes. Savukārt pacientam aiz valodas un kultūras aizsega ir vieglāk noslēpt savu patieso motivāciju vai trauksmi.
Valstis ar attīstītu, bet salīdzinoši pieejamu medicīnisko infrastruktūru (tajā skaitā, Latvija, kur ir augsts medicīnas standartu līmenis, bet zemākas cenas nekā Rietumeiropā vai Skandināvijā) piesaista pacientus no valstīm ar augstāku dzīves dārdzību. Vienlaikus Latvijas klīnikas arvien biežāk saskaras ar dismorfijas pacientiem no Lielbritānijas, Īrijas vai Skandināvijas, un vietējie speciālisti ir spiesti ieviest stingrākus filtrēšanas protokolus, lai pasargātu gan sevi, gan pacientu no bīstamām, nepamatotām manipulācijām.
Medicīnas tūrisms ir kļuvis par ideālu vidi cilvēkam ar dismorfiju, jo tas nodrošina distanci, anonimitāti un iespēju atrast kādu, kurš piekritīs griezt vai urbt, neuzdodot neērtus jautājumus par garīgo veselību.
Televīzijas šovi kā dismorfijas un narcisma izpausmes forma
Vēl viena dismorfijas un narcisma pazīme visā pasaulē ir televīzijas šovi, kur pazīstamas personas ļaujas plastiskām operācijām, zobārstniecības manipulācijām, matu pārstādīšanai, grumbu izlīdzināšanai un citām manipulācijām, lai beigās skatītāji sajūsmā spiegtu un klikšķinātu sociālajos tīklos.
Šie televīzijas šovi, kuros sabiedrībā zināmi cilvēki publiski iziet cauri dramatiskiem pārvērtību cikliem un sagaida skatītāju sajūsmu, ir sabiedrības un mediju radīts spogulis, kurā saplūst trausla pašapziņa, narcistiska atkarība no apstiprinājuma un robežas ar klīnisku dismorfiju.
Ja cilvēkam ir veselīga, stabila pašapziņa, viņa vērtība nav atkarīga no tā, ko miljoniem svešinieku internetā vai televīzijas ekrānos domā vai raksta komentāros par viņa degunu, grumbām vai zobiem. Savukārt šajos šovos redzamā rīcība bieži liecina par dziļi ievainotu, nestabilu pašapziņu, kuras vienīgais balsts ir nepārtraukta sajūsma no ārpuses. Šie cilvēki meklē ārējo ķermeņa korekciju, lai aizpildītu iekšēju emocionālo tukšumu vai paniski baidītos no novecošanas, nebūtības un uzmanības zaudēšanas (kas publiskām personām ir īpaši sāpīgi, jo viņu identitāte bieži vien ir būvēta uz viņu tēlu).
Kamēr klīniskā dismorfija ir traucējums, ko cilvēki slēpj un cieš privāti, šie šovi dara pretējo – tie normalizē un romantizē apsēstību ar savu izskatu. Kad sabiedrība redz, ka pazīstama persona bez jebkādām objektīvām medicīniskām indikācijām masīvi maina savu sejas un ķermeņa ģeometriju (veic neskaitāmas operācijas pēc kārtas), tas rada bīstamu signālu miljoniem skatītāju. Tas nostiprina priekšstatu, ka dabīgs ķermenis, dabisks novecošanas process vai neliela asimetrija ir kaut kas nepieņemams un ka vienīgais ceļš uz laimi un mīlestību ir ķirurģisks skalpelis.
Šāda publiska rīcība ir gan trauslas, sabrukušas pašapziņas izpausme, gan cieši saistīta ar dismorfijas iezīmēm, kuras mediju industrija prasmīgi pārvērš par šovu, izklaidi un peļņu. Tas parāda, cik dziļi mūsdienu kultūrā ir iesakņojusies ilūzija, ka visas emocionālās un psiholoģiskās problēmas var nogriezt, izlīdzināt vai pārstādīt.
Vai piedalīšanās vēlēšanās un priekšvēlēšanu kampaņās ar nepārtrauktu rosību sociālajos tīklos arī nav sasitītas ar dismorfiju/narcisismu?
Šo rindu autors piedalījās vēlēšanās un vēlēšanu kampaņā, pie kam fiksēja notikumus un novērojumus. Liela daļa mūsdienu politiskās un priekšvēlēšanu rosības sociālajos tīklos ir tieši balstīta uz narcistiskiem mehānismiem, un robežojas ar sava veida politisko vai sociālo dismorfiju.
Lai gan politiķa motivācija formāli ir vēlētāju uzrunāšana un valsts pārvalde, digitālās laikmeta kampaņas ir radījušas fenomenu, ko psihologi un sociologi dēvē par selfija politiku vai politisko narcismu. Politiskā skatuve vienmēr ir piesaistījusi cilvēkus ar augstu ambīciju līmeni, bet mūsdienu sociālo mediju vide šo dinamiku ir pacēlusi jaunā līmenī. Tāpat kā klīniskam narcisam, arī politiķim kampaņas laikā ir nepieciešams nepārtraukts ārējs apstiprinājums – Likes, skatījumi, komentāri un piekrišana. Bez šīs digitālās barības viņu politiskais un personīgais ego ir apdraudēts. Kampaņās bieži izzūd robežas starp politisko programmu (ko es varu izdarīt sabiedrībai?) un pašu personību (skatieties uz mani, cik es esmu pareizs, stilīgs, tautisks vai gudrs!). Tēls kļūst par galveno preci. Bez šīs selfiju, īso uzrunu un sociālo paziņojumu publicēšanas, mūsdienās vēlētāju nav iespējams sasniegt, un visi mērķtiecīgi politiķi ir spiesti pieņemt šos spēles noteikumus (patiesībā vēlēšanas ir spēle bez noteikumiem, kur tiesnesis parasti ir pretinieku treneris, bet vārti var izplesties plati vai sašaurināties mazi).
Tādēļ viens no interesantākajiem atklājumiem vēlēšanās bija politiskā dismorfija kā ilūzijas un realitātes pretstāvēšana. Līdzīgi kā cilvēki ar dismorfiju redz sevi izkropļoti spogulī, politiķu komandas izveido pilnīgi mākslīgu, idealizētu tēlu ar PR speciālistu palīdzību, fotosesijām, scenārijiem un video filtriem.
Politiķis bieži izjūt paniskas bailes parādīt savas cilvēciskās vājības, kļūdas vai dabīgo novecošanos, jo sabiedrība un algoritmi par to sodīs. Šī nemitīgā trauksme, ka fasāde var sabrukt un kāds ieraudzīs patieso, nepilnīgo cilvēku, psiholoģiski ir ļoti tuva dismorfiskajai trauksmei. Sociālie tīkls (TikTok, Instagram, X) politiķim kalpo kā nepārtraukts spogulis.
Īsie video un ikdienas vakara stāsti tautai pārvērš politiku par nepārtrauktu pašas personas performanci. Tas veicina kultūru, kurā svarīgāk ir – kā tu izskaties, kādas emocijas tu radi un cik daudz uzmanības piesaisti, nevis dziļas politiskās idejas vai padarītus darbus. Cilvēks var kļūt atkarīgs no šīs uzmanības devas, zaudējot saikni ar reālām problēmām.
Piedalīšanies vēlēšanās pati par sevi ir demokrātisks process, taču veids, kā tas tiek darīts sociālo mediju laikmetā, bieži vien tiek darbināts ar narcistiskiem dzinuļiem. Tā ir pasaule, kurā politiķis un viņa tēls saplūst vienā veselumā, un visa eksistence tiek pakārtota tam, lai barotu sabiedrības uzmanības spoguli, baidoties no brīža, kad reitings nokritīs vai gaisma izslēgsies.
Kopsavilkums par dismorfiju
Ķermeņa dismorfiskās traucējumu pazīmes un simptomi ietver pārmērīgu aizraušanos ar savu izskatu, pārmērīgas un atkārtotas darbības, kas kļūst nevēlamas, grūti kontrolējamas un tik laikietilpīgas, ka izraisa lielu diskomfortu vai problēmas sociālajā dzīvē, darbā, skolā. Simptomi ir pārmērīga aizraušanās ar kādu trūkumu izskatā, kas citiem nav redzams vai šķiet nenozīmīgs, ko papildina pārliecība, ka izskata defekts padara neglītu vai deformētu. Tas rada pārliecību, ka visi citi īpaši pievērš uzmanību pacienta izskatam negatīvā nozīmē vai izsmej pacientu. Dismorfiju raksturo rīcība, kuras mērķis ir labot vai slēpt uztverto trūkumu, šai rīcībai ir grūti pretoties vai to ir grūti kontrolēt, piemēram, bieža skatīšanās spogulī, ķermeņa kopšana, mēģinājumi slēpt uztvertos trūkumus ar frizūru, grimu vai apģērbu, pastāvīga sava izskata salīdzināšana ar citiem. Pacientiem ir vajadzība saņemt apstiprinājumu par savu izskatu no citiem. Dismorfijas pacienti var pārmērīgi koncentrēties uz vienu vai vairākām sava ķermeņa daļām. Ķermeņa iezīme, uz kuru pacients koncentrējas, laika gaitā var mainīties. Visbiežāk cilvēki mēdz fiksēt uzmanību uz seju, piemēram, degunu, ādas krāsu, grumbām, pinnēm un citiem defektem, kā arī matiem, kas ar laiku kļūst retāki, krūšu izmēru, muskuļu izmēru un tonusu, kā arī dzimumorgānu lielumu un izskatu.
Ķermeņa dismorfiskie traucējumi parasti neizzūd paši no sevis. Ja tos neārstē, laika gaitā tie mēdz pasliktināties, izraisot trauksmi, ievērojamus medicīniskos izdevumus, smagu depresiju un pat pašnāvnieciskas domas un uzvedību.
Dismorfiju nevar atrisināt, vienkārši pasakot: beidz uztraukties, tu izskaties normāli. Tas tikai palielina cilvēka kaunu un trauksmi. Efektīvākās ārstēšanas metodes ir kognitīvi biheiviorālā terapija, kas palīdz mainīt destruktīvos domāšanas un uzvedības modeļus, iemācīties pārtraukt spoguļu kontrolēšanu un mazināt fokusu uz savu izskatu, kā arī medikamentozā terapija – antidepresanti, kas palīdz samazināt obsesīvās domas un trauksmes līmeni.