Vēlēšanas kā atkarība, vēlēšanas kā alkoholisms

PĒTERIS APINIS

Visi politiskie spēki šodien pauž pateicību tiem, kas vēlēšanās veikuši savu pilsonisko pienākumu un balsojuši par viņiem. 

Aiz šīm vārdkopām un standartfrāzēm uzvarētājiem dzīvo gandarījums, kā arī straujš testosterona un dopamīna līmeņa pieaugums smadzenēs, kas uzvarētājiem nostiprina pārliecību par saviem spēkiem, mazina trauksmi un bailes, bet vienlaikus palielina agresiju un gatavību riskēt (interesanti, ka straujāks testosterona un dopamīna kāpums vēlēšanu uzvaras svinībās ir sievietēm). Kad uzvara ir pārliecinoša, šis ķīmisko vielu kokteilis ir īpaši spēcīgs. Sauksim to par neirobioloģisko uzvarētāja efektu, ko raksturo psiholoģiska ilūzija “mums ir absolūts tautas mandāts, tātad mums vienmēr ir taisnība”. Līdz šim visas partijas, kas Latvijā Saeimas vēlēšanās uzvarējušas pārliecinoši gana ātri nonākušas pie augstprātības, kritikas ignorēšanas un empātijas zuduma pret oponentiem, mazākumu vai vienkārši – pret visu tautu. Uzvarētājs sāk ticēt, ka viņš ir neuzvarams un kļūdīties nespēj. Uzvarētāju vēlētāju lokā veidojas spēcīga kopības un eiforijas sajūta. Tā darbojas kā sociālā narkotika – cilvēki jūt piederību kaut kam varenam un vēsturiskam. Tas stiprina grupas identitāti, bet tajā pašā laikā padara šo grupu neiecietīgu pret jebkādu citādu viedokli.

Otriem (zaudētājiem) aiz šiem pieklājības teikumiem slēpjas šoks, dezorientācija un zināma bezpalīdzība. Ja sakāve ir bijusi graujoša, zaudētāju puse piedzīvo smagu psiholoģisko šoku. Tas līdzinās sēru (bēru) procesam – pirmais posms ir noliegums. Prāts atsakās pieņemt realitāti – kā tas vispār bija iespējams. Pēc sakāves opozīcijai vai zaudētājiem iestājas apātija, viņiem šķiet, ka viņu balsij nav pilnīgi nekādas nozīmes un sistēma ir nepārvarami nelīdzsvarota. Cilvēki zaudē ticību demokrātiskajiem procesiem, noslēdzas sevī un pārtrauc jebkādu pilsonisko aktivitāti, jo uzskata to par bezjēdzīgu. Indivīdiem, kuru politiskā pārliecība ir dziļi saistīta ar viņu personīgo identitāti, sagrāve nozīmē dziļu personīgu pazemojumu. Rodas sajūta, ka sabiedrība viņu ir noraidījusi vai arī – ka viņi vairs nepieder pie savas valsts vairākuma.

Tātad – lai gan vēlēšanas mēs publiski saistām ar pilsonisko pienākumu, politisko līdzdalību un demokrātiskām tiesībām, no psiholoģijas un neirobioloģijas viedokļa vēlēšanas raksturo mehānismi, kas līdzinās atkarībām. Tiesa, nekur nevienā medicīnas klasifikatorā nav atrodamas  tādas slimības kā politiskā atkarība vai atkarība no vēlēšanām, vēlēšanas 5–10% cilvēku kļūst par kompulsīvu un grūti kontrolējamu vajadzību tāpat kā alkoholisms, azartspēles, totalizatori, smēķēšana. 

Mēģināšu pamatot šo tēzi. Vēlēšanas ir dopamīna amerikāņu kalniņi tiem, kas nonākuši partiju sarakstos un kam ir reālas iespējas iekļūt Saeimā. Vēlēšanu periods – īpaši pēdējās nedēļas un vēlēšanu nakts – ir pilns ar neziņu, spriedzi un nepārtrauktu jaunas informācijas plūsmu. Kad kandidāts, par kuru cilvēks balso, iegūst augstākus reitingus vai uzvar, smadzeņu atlīdzības sistēma izdala lielu dopamīna devu, ko šajā situācijā nenosaukt savādāk kā par laimes un eiforijas hormonu.

Azartspēļu efekts piemīt arī pašam politiskajam procesam, kas funkcionē pēc mainīgas pastiprinātas atlīdzības principa, kas visvairāk līdzinās telefona “skrullēšanai” sociālajos tīklos vai spēļu automātu raustīšanai (vienroku bandīti)  – cilvēks nepārtraukti gaida nākamo uzvaru vai sensacionālu jaunumu, kas uztur augstu adrenalīna un dopamīna līmeni. Ne velti agrīnos spēļu automātus sauca par vienroku bandītiem – vārds “bandīts” ir pievienots, jo šie automāti ilgtermiņā vienmēr atnes peļņu to īpašniekiem (kazino vai bāriem), bet spēlētājiem pakāpeniski iztukšo kabatas. Šie automāti “atņem naudu” efektīvāk nekā laupītāji, tikai bez ieročiem. Es negribu teikt, ka vēlēšanas ir spēļu automāts ar obligātu zaudējumu kā rezultātu, bet zināma līdzība ir.

Savukārt attiecībā uz “skrullēšanu” vēlēšanu laikā iesaistītajiem rodas politiskā hiperfiksācija un kompulsīva informācijas patērēšana, proti nepārtraukta portālu un sociālo tīklu kontrole. Cilvēks vairs nespēj atrauties no jaunāko ziņu lasīšanas, debatēm un komentāru rakstīšanas. Šī rīcība kļūst par apsēstību, kas sāk traucēt ikdienas darbam, miegam un ģimenes attiecībām. Pat tad, ja tas rada stresu un trauksmi, cilvēks jūt nepārvaramu vajadzību sekot līdzi katram partijas vai politiķa solim.

Politiskās kampaņas un vēlēšanu procesi prasmīgi izmanto cilvēka dziļāko psiholoģisko vajadzību pēc piederības grupai. Atbalstot konkrētu politisko spēku, cilvēks iegūst kopības sajūtu, “mēs pret viņiem” dinamiku un skaidru identitāti. Šī kolektīvā eiforija un cīņas spars var kļūt par emocionālu narkotiku – ikdienas dzīve šķiet pelēka un bezjēdzīga salīdzinājumā ar emocionālo pacēlumu, ko sniedz kopīga politiskā cīņa.

Politiskajos procesos – piedaloties sapulcēs, kampaņās, aktīvi komentējot – indivīds cenšas kompensēt bezspēcības sajūtu savā reālajā dzīvē. Iesaistīšanās dod ilūziju, ka viņš maina pasauli, noteikumus vai notikumus, kas sniedz spēcīgu egoistisku apmierinājumu un varas baudu.

Normāli, ka pēc vēlēšanām iestājas abstinences sindroms – daudzi aktīvie dalībnieki vai fanātiskākie sekotāji piedzīvo emocionālu kritumu, ko var salīdzināt ar depresiju vai abstinenci, dopamīna līmenis strauji krītas. Ja vēlamā partija vai iecerētais politiskais kandidāts zaudē, cilvēks var izjust smagu sēru vai trauksmes reakciju, bet, ja uzvar, pēc sākotnējā eiforijas viļņa mēdz iestāties tukšuma sajūta, jo vairs nav kopīgā ienaidnieka vai ikdienas cīņas adrenalīna.

Vēlēšanu atkarība vai politiskā mānija var kalpot par katalizatoru smagiem garīgās veselības sabrukumiem – akūtām depresijas epizodēm, paaugstinātam stresam un pašnāvības domām.

Mūsdienās, kad politiskā polarizācija un mediju radītais spiediens sasniedz nebijušu līmeni, vēlēšanām tiek piedēvēta eksistenciāla nozīme (ja uzvarēs “viņi”, valsts ies bojā). Tas rada milzīgu psihoemocionālu spiedienu uz indivīdiem ar augstu politisko iesaisti. Pēc pēdējām augsti polarizētām ASV prezidenta vēlēšanām (2020. un 2024. gadā) psihiatri un psihoterapeiti ziņoja par strauju trauksmes, panikas lēkmju un smagas depresijas gadījumu pieaugumu to vēlētāju vidū, kuru kandidāts piedzīvoja sakāvi.

Psihiatrijas praksē ir reģistrēti gadījumi, kad cilvēki, kuri dziļi ideoloģiski un finansiāli investējuši konkrētā kandidātā vai partijā un pilnībā identificējuši savu dzīves jēgu ar šo politisko spēku, pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas izdarījuši pašnāvību sakāves radītā izmisuma un bezcerības dēļ.

Psihologi un psihiatri norāda, ka dažos gadījumos cieša saikne starp vēlētāju un politisko līderi vai kustību iegūst sektantiskas (kulta) pazīmes. Tādā gadījumā – ja līderis zaudē vēlēšanās vai tiek gāzts, sekotājs to neuztver vienkārši kā politisku zaudējumu, bet gan kā savas personīgās pasaules un identitātes sabrukumu. Tiek zaudēts sociālais loks, nākotnes redzējums un pašvērtējums. Šādos apstākļos akūts psiholoģiskais trieciens var izraisīt fatālu soli.

Vēlēšanas un alkohols

Es nojaušu, ka mani lasītāji vēlas, lai es pastāstu par alkohola saistību ar vēlēšanām, īpaši jau Latvijas kontekstā – viens deputāta kandidāts brauca alkohola reibumā pie stūres, bet citi – no dažādām partijām – redzēti lietojam alkoholu, redzēti iedzēruši, runājuši neskaidri, gāzelējušies un izrādījuši citus koordinācijas traucējumus, uzvedušies agresīvi. Vēlēšanu atkarīgo alkoholiķi raksturo paškontroles un sociālo robežu zudums – nepiemērota uzvedība, pārmērīga bravūra, riskanta rīcība – Latvijas gadījumā – kādam mēģinājumi vadīt automašīnu, bet citiem – konfliktēt ar apkārtējiem.

Salīdzinot vēlēšanu atkarību ar alkoholismu, itin viegli var savilkt paralēles starp psiholoģiskajām uzvedības atkarībām un klasiskajām ķīmiskajām atkarībām. Lai gan viena ir balstīta uz informāciju un emocijām, bet otra uz ķīmiskas vielas (etilalkohola) lietošanu, to ietekme uz smadzenēm un uzvedību ir pārsteidzoši līdzīga. Tiesa – primārais mehānisms ir atšķirīgs – vēlēšanu atkarībā tā ir neirobioloģiskā atlīdzība – dopamīna un adrenalīna svārstības no ziņām, debatēm un uzvaras gaidām, bet alkoholisma gadījumā – eltilalkohola ietekme uz smadzeņu neirotransmiteriem – dopamīnu, GABA, endorfīniem. 

Līdzīga ir kompulsīva tieksme – vēlēšanu atkarībai tā ir nepārvarama vajadzība bez mitas pārbaudīt ziņu portālus, sociālos tīklus un vēlēšanu reitingus (skrullēšana), bet alkoholismam – nepārvarama vajadzība pēc kārtējās alkohola devas. 

Vēl interesantāk ir ar toleranci. Vēlēšanu atkarīgajiem rodas nepieciešamība pēc arvien radikālāka satura, spēcīgākiem strīdiem vai lielākas iesaistes, lai sasniegtu tādu pašu emocionālo pacēlumu. Savukārt alkoholiķiem rodas nepieciešamība pēc lielāka alkohola daudzuma, jo iepriekšējais vairs nesniedz vēlamo efektu. Gan vēlēšanu, gan alkohola atkarīgajiem rodas sociālas sekas, tiesa, vēlēšanu atkarīgajiem tās ir mazākas, kaut raksturīgi ir konflikti ar ģimeni, draugiem un kolēģiem ideoloģisku domstarpību dēļ, zināma izolācija un darba spēju krišanās. Alkoholiķiem agri vai vēlu šīs sociālās sekas ir smagākas – attiecību iziršana, darba zaudēšana, sociālā degradācija un finansiālas problēmas. Gan vēlēšanu atkarīgos, gan alkoholiķus raksturo paģiras jeb abstinence. Vēlēšanu atkarīgajiem tas ir emocionāls kritums, trauksme, depresija vai agresija pēc vēlēšanu beigām, bet alkoholiķiem – fiziskas un psihiskas abstinences simptomi – trīce, svīšana, trauksme, bezmiegs, ja nav lietots alkohols.

Atļaušos izvirzīt tēzi, ka priekšvēlēšanu cīņa veicina alkoholismu. Intensīva priekšvēlēšanu cīņa, augsts politiskais stress un sabiedriskā polarizācija var gan provocēt alkohola lietošanas palielināšanos, gan veicināt jaunu atkarību rašanos.  

Vēlēšanu laiks daudziem cilvēkiem rada milzīgu psihoemocionālu spiedienu – to nosaka bailes par valsts nākotni, strīdi ģimenē vai darbā, nepārtrauktas sliktas ziņas. Tā kā cilvēki bieži vien neprot veselīgi tikt galā ar šo trauksmi, alkohols tiek izmantots kā ātrais līdzeklis, lai nomierinātu nervu sistēmu un atslēgtu prātu no nemitīgās politiskās plūsmas.

Priekšvēlēšanu pasākumi, partiju sanāksmes, debates ar domubiedriem vai oponentiem bāros un sabiedriskās vietās tradicionāli bieži noris alkohola gaisotnē. Sociālais spiediens un piederības sajūtai grupai – “iedzersim par uzvaru” vai “noslīcināsim bēdas” – ievērojami pastiprina alkohola patēriņu tiem, kuri ikdienā dzer maz.

Cilvēki, kuri caurām naktīm lasa vēlēšanu ziņas un diskutē internetā, cieš no bezmiega. Hronisks miega trūkums palielina smadzeņu tieksmi pēc ātriem enerģijas un relaksācijas avotiem, visbiežāk pasniegt roku pēc alkohola glāzes. Pēc uzvaras vēlēšanās daļa uzvarētāju sāk dzeršanas maratonu, bet zaudētāji – dziļā izmisumā, vilšanās un bezcerības sajūtā – pudelē redz iespēju aizmirsties. Klasiskam alkoholismam šāds stāvoklis raksturīgs pēc emocionālas traumas vai stresa.

Pārmērīga aizraušanās ar priekšvēlēšanu cīņām var iztukšot cilvēka psiholoģiskās rezerves, un šādā ievainojamā stāvoklī alkohols bieži kļūst par vieglāko un pie reizes –  destruktīvāko instrumentu emociju slāpēšanai.

Vēlēšanu atkarības nenozīmē tikai priekšvēlēšanu “skrullēšanu” un alkoholismu, vēlēšanu nakts dopamīna kalniņus, depresiju zaudētājiem vai augstprātību, kritikas ignorēšanu un empātijas zudumuuzvarētājiem. 

Neparasti pārliecinoša politiska uzvara, kurā viena puse un tās līderis iegūst absolūtu vairākumu un sagrauj jebkādu nopietnu konkurenci, atstāj ļoti specifisku un dziļu psiholoģisko nospiedumu gan uz pašiem uzvarētājiem un viņu vēlētājiem, gan uz zaudētājiem un sabiedrību kopumā.

Pārliecinoša uzvara bieži sašķel sabiedrību divās radikāli atšķirīgās pasaulēs – uzvarētāji svin un tic gaišai nākotnei, kamēr zaudētāji jūt eksistenciālas bailes un uzskata, ka valsts iet bojā. Šāda plaisa apgrūtina jebkādu dialogu nākotnē.

Pēc nopietna zaudējuma tie, kuru viedoklis palika zaudētājos, nereti pārstāj publiski paust savu pozīciju, baidoties no vairākuma spiediena, izsmiekla vai sociālās izolācijas. Tas rada šķietamu vispārējas vienprātības iluzoro burbuli, kas var būt maldinošs un bīstams pašiem uzvarētājiem. Lai gan no malas pārliecinoša uzvara var izskatīties pēc triumfa, psiholoģiskā līmenī tā rada ekstrēmu noskaņojumu – no bīstamas pašapmierinātības un augstprātības uzvarētāju nometnē līdz dziļam izmisumam un neticībai zaudētāju vidū.

Lai gan vēlēšanu process formāli nav atkarība, psiholoģiskie mehānismi ir identiski jebkurai citai uzvedības atkarībai (piemēram, azartspēlēm vai atkarībai no sociālajiem tīkliem un viedtālruņiem). Ja vēlēšanu kampaņa un politiskā iesaiste sāk dominēt pār cilvēka veselīgu miegu, darbu, attiecībām un rada pastāvīgu trauksmi, tā pārkāpj veselīgas pilsoniskās aktivitātes robežas un kļūst par psiholoģisku atkarību.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!