PĒTERIS APINIS
Ilgstošu nogurumu parasti mēs saistām ar sliktu miegu, stresu vai pārāk lielu darba slodzi. Jauni pētījumi norāda uz homocisteīnu – aminoskābi, kuru ietekmē tas, kā organisms pārstrādā folātu un B12 vitamīnu. Paaugstināts homocisteīna līmenis mēdz būt saistīts ar fizisko nogurumu vīriešiem un zemu motivāciju sievietēm.
Šis raksts ir par homocisteīna lomu noguruma provocēšanā, bet mums ir labi zināma homocisteīna loma aterosklerotisko pangu veidošanā. Proti, mēs pangu veidošanās procesā mēdzam vainot tikai slikto holesterīnu, bet praktiski nepieminam homocisteīna paaugstināšanos. Homocisteīns ir vielmaiņas rādītājs jeb indikators tam, cik precīzi un efektīvi organisms spēj izmantot B grupas vitamīnus un apstrādāt olbaltumvielas. Tāpēc mūsdienu medicīnā homocisteīna līmeņa noteikšana asinīs arvien biežāk tiek nozīmēta kā lielisks profilaktisks izmeklējums, lai novērtētu sirds un asinsvadu sistēmas slēptos riskus, pat ja holesterīna rādītāji šķiet normāli.
Tad nu visiem tiem, kas daudz lasa un satraucas par nogurumu un aterosklerozi, es centīšos vairāk pastāstīt par homocisteīnu. Homocisteīns ir aminoskābe, kas organismā neveidojas tieši no uztura, bet gan rodas kā starpprodukts olbaltumvielu vielmaiņas procesā – konkrēti, sašķeļot metionīnu, kas mums ir patiesi nozīmīga aminoskābe.
Lai gan homocisteīns pats par sevi ir dabiska vielmaiņas sastāvdaļa, tā loma un ietekme uz veselību ir ļoti specifiska: normālā koncentrācijā tas ir nekaitīgs, bet hroniski paaugstināts holecisteīna līmenis indē asinsvadus un bojā nervu sistēmu.
Mēģināšu izskaidrot homocisteīna vielmaiņas ciklu. Kad mans pacients apēd olbaltumvielām bagātu pārtiku (gaļu, zivis, olas, piena produktus), viņš uzņem metionīnu. Organisms to izmanto dažādām vajadzībām, un šī procesa gaitā metionīns zaudē vienu metilgrupu (CH3) grupu un pārvēršas par homocisteīnu.
Šis process notiek šūnu iekšienē, kur metionīns vispirms tiek aktivizēts, piesaistot adenozīna grupu un kļūstot par S-adenozilmetionīnu (SAM). SAM nodod savu metilgrupu DNS metilēšanai vai hormonu sintēzei, tas zaudē šo grupu un galu galā kļūst par homocisteīnu.
Tālāk veselīgā organismā notiek viena no divām lietām – homocisteīnam tiek atdots atpakaļ trūkstošais elements, un tas atkal kļūst par noderīgo un organismam ļoti vajadzīgo metionīnu. Šim procesam ir nepieciešami B grupas vitamīni – B12 (kobalamīns), B9 (folijskābe) un B6. Otrs iespējamis ceļš ir transsulfurācija – homocisteīns, izmantojot B6 vitamīnu, tiek pārstrādāts citās vielās, piemēram, antioksidantā glutationā.
Pat veseliem cilvēkiem homocisteīna līmenis var ietekmēt enerģijas līmeni un motivāciju. Ja organismā trūkst kāda no katalizatoriem – B12 vitamīna, folijskābes vai B6 vitamīna,– vai ja ir ģenētiski traucējumi, homocisteīns nespēj normāli pārstrādāties un sāk uzkrāties asinīs.
Augsts homocisteīna līmenis rada endotēlija disfunkciju. Homocisteīna pārpalikums iekaisina asinsvadu sieniņas no iekšpuses. Tas veicina pangu veidošanos, ievērojami palielinot aterosklerozes, sirds infarkta un insulta risku.
Bez tam paaugstināts homocisteīns padara asinis biezākas un veicina trombu veidošanos, kas ir tiešs drauds dzīvībai.
Paaugstinātam homocisteīnam ir arī neirotoksiska ietekme. Tas negatīvi ietekmē galvas smadzeņu šūnas, veicinot hronisku nogurumu, kognitīvo spēku mazināšanos un palielinot risku saslimt ar deģeneratīvām slimībām, piemēram, Alcheimera slimību.
Tātad – augsts homocisteīna līmenis nav vēlams, un organisms to parasti ātri pārstrādā, pārvēršot citos savienojumos. Kā jau noskaidrojām – šī pārveide ir atkarīga no B9, B12 un B6 vitamīniem, bet, ja šo uzturvielu trūkst – vai arī to izmantošanas procesi ir traucēti,– homocisteīns uzkrājas asinīs.
Papildus nogurumam paaugstināts homocisteīna līmenis veicināt asinsvadu veselības pasliktināšanos, oksidatīvo stresu, iekaisumu un izmaiņas saistaudos, un to visu varētu izskaidrot kā saistību ar sirds un asinsvadu, smadzeņu un kaulu veselību.
Pastāv arī tieša neiroloģiska saikne – ja organisms nespēj labi pārstrādāt homocisteīnu, augsts tā līmenis ietekmē neiromediatoru vielmaiņu. Savukārt neiromediatoru vielmaiņa ir nepieciešama dopamīna, serotonīna un norepinefrīna sintēzei, tāpēc to trūkums var ietekmēt garastāvokli, motivāciju, kognitīvās spējas un nogurumu. Vīrieši un sievietes atšķirīgi reaģē uz paaugstinātu homocisteīna līmeni hormonālo atšķirību dēļ.
Nedaudz par Japānā veiktu pētījumu, kurā tika pierādīta paaugstināta homocisteīna līmeņa, pazemināta B grupas vitamīnu līmeņa saistība ar nogurumu un motivācijas trūkumu. Gan vīriešiem, gan sievietēm augstāks homocisteīna līmenis bija saistīts ar zemāku folāta un B12 vitamīna līmeni – tomēr saistība ar simptomiem atšķīrās atkarībā no dzimuma.
Pētnieki dalībniekus sadalīja trīs grupās, pamatojoties uz homocisteīna līmeni. Trešdaļa vīriešu ar visaugstāko homocisteīna līmeni – 17,6 mikromoli uz litru vai vairāk — fiziskā noguruma skalā ieguva aptuveni par 1,6 punktiem augstāku rezultātu nekā vīrieši, kuri ietilpa zemākajā trešdaļā. Sieviešu vidū tās, kas ietilpa augstākajā trešdaļā – 13,9 mikromoli uz litru vai vairāk,– savas motivācijas novērtējumā 100 punktu skalā ieguva aptuveni par 5,6 punktiem zemāku rezultātu nekā sievietes zemākajā trešdaļā.
Lai gan pētījumā netika konstatēta tieša korelācija starp B9 un B12 vitamīna līmeni, nogurumu vai motivāciju, šie ūdenī šķīstošie vitamīni ir svarīgi enerģijas līmeņa uzturēšanai. Ja šo vitamīnu līmenis ir zems, simptomi ietver nogurumu, prāta neskaidrību, garastāvokļa svārstības, neiropātiju (nejutīgumu un tirpšanu), kā arī paaugstinātu homocisteīna līmeni. B9 parasti atrodams lapu dārzeņos, pupās, citrusaugļos, kā arī svaigi maltajos un bagātinātajos graudos, savukārt B12 vitamīns galvenokārt atrodams dzīvnieku izcelsmes produktos, piemēram, gaļā, zivīs, olās un piena produktos.
Lielākajai daļai pieaugušo ik dienas nepieciešami aptuveni 400 mikrogrami B9 un 2,4 mikrogrami B12 vitamīna. Uzturs, kas ir stipri orientēts uz dzīvnieku olbaltumvielām un kurā ir maz augļu un dārzeņu, var paaugstināt homocisteīna līmeni, jo tas nodrošina vairāk metionīna, bet mazāk uzturvielu, kas nepieciešamas homocisteīna sadalīšanai. Stingriem veģetāriešiem un vegāniem var rasties cits risks – B12 vitamīna trūkums.
Uzturs nav vienīgais faktors, kas ietekmē homocisteīna līmeni. Noteikti medikamenti un veselības stāvokļi ietekmē gan B grupas vitamīnu līmeni organismā, gan homocisteīna vielmaiņu. Paaugstināts homocisteīna līmenis ir jāuztver nopietnāk, ja tam pievienojušies neiroloģiski simptomi, sirds un asinsvadu slimības vai aizdomas par B vitamīnu deficītu. Un vēl literatūra vērš uzmanību uz dažu medikamentu saistību ar homocisteīna līmeni.
Metformīna, ko parasti izraksta 2. tipa diabēta ārstēšanai, vai skābju līmeni samazinošu zāļu ilgstoša lietošana var pazemināt B12 vitamīna līmeni, savukārt metotreksāts – zāles, ko parasti lieto vēža un autoimūno slimību ārstēšanai, kā arī daži pretkrampju līdzekļi mēdz traucēt B9 vielmaiņu. Nieru slimības un vairogdziedzera darbības traucējumi var paaugstināt homocisteīna līmeni neatkarīgi no uztura. Augsts homocisteīna līmenis ne vienmēr nozīmē, ka cilvēkam vienkārši jāuzņem vairāk B6, B9 vai B12 vitamīna. Paaugstināts homocisteīns ir norāde – nevis diagnoze – un to jāinterpretē kontekstā.
Homocisteīns parasti netiek iekļauts rutīnas asins izmeklējumos. Ārsti to mēdz pasūtīt tikai tad, ja ir aizdomas par kādu vielmaiņas traucējumu.
Bet – ja kādu manu lasītāju satrauc ilgstošs nogurums, tad varētu apspriesties ar ģimenes ārstu par to, vai būtu lietderīgi veikt homocisteīna, B12 vitamīna vai B9 līmeņa pārbaudi – it īpaši, ja pacientam ir arī tādi simptomi kā kognitīvo spēju zudums, nomākts garastāvoklis, roku nejutīgums vai tirpšana.
To, ko maniem lasītājiem vajadzēja saprast no šī raksta – nevajadzētu uzskatīt, ka nogurums ir “vienkārši – stress” vai “vienkārši – hormoni”, bet saprast, ka tas parasti ir daudzu faktoru kopuma rezultāts. Ja simptomi ietekmē ikdienas darbus, mērķtiecīgas laboratoriskās pārbaudes var palīdzēt noskaidrot – vai homocisteīna un B grupas vitamīnu stāvoklis nav viena nozīmīga šīs mozaīkas daļa.
Homocisteīns pats par sevi nav diagnoze. Tas ir viens datu punkts plašākā kontekstā, kas ietver uzturu, vielmaiņas veselību, medikamentus un pamatslimības. Tomēr šis stāstiņš ir ar zinātnisku svaru tam, ko mēs intuitīvi zinām – labs uzturs un vielmaiņas procesi, ko tas baro – veido mūsu dzīvi, dodot mums enerģiju un motivāciju.