PĒTERIS APINIS
Mani kolēģi mani piesmēja – gadiem esmu rakstījis nopietnus rakstus, kas balstījušies pasaules jaunākajos pētījumos, bet pirms vēlēšanām – par kartupeļiem un mellenēm. Tādēļ nolēmu pastāstīt par semaglutīdu, kā arī jaunākajiem, ļoti daudzsološajiem pētījumiem par šo medikamentu. Uzreiz norādīšu, ka šis nav reklāmraksts, ka es nekad neesmu izrakstījis šo preparātu, taču dažkārt nosūtījis pacientus ar lieko svaru un 2. tipa cukura diabētu pie endokrinologiem, kas pacientu ārstēšanai nozīmējuši semaglutīdu.
Semaglutīds mūsdienu medicīnā un farmakoloģijā ir plaši pazīstams medikaments, kas sākotnēji tika izstrādāts 2. tipa cukura diabēta ārstēšanai, bet pēdējos gados iemantojis popularitāti pateicoties tā izcilajai efektivitātei svara mazināšanā.
Semaglutīds ir GLP-1 receptoru agonists (glikagonam līdzīgā peptīda-1 analogs). Tas nozīmē, ka tas atdarina dabisko hormonu (GLP-1), ko mūsu zarnas izdala pēc maltītes. Šis hormons organismā stimulē insulīna izdalīšanos, samazina glikagona izdalīšanos, palēnina kuņģa iztukšošanos, samazina vēlmi pēc trekna vai salda ēdiena, slāpē apetīti un signalizē smadzenēm, ka esi paēdis.
Atkarībā no mērķa un devas, farmācijas uzņēmums Novo Nordisk semaglutīdu tirgo ar dažādiem nosaukumiem – Ozempic, Wegovy (abi šie ir injicējami preparāti) un Rybelsus tabletēs. Semaglutīds nav brīnumlīdzeklis bez blaknēm, un tas ir jālieto tikai pēc ārsta norīkojuma, skaidrojuma un medicīnas personāla uzraudzībā.
Un tagad – par pētījumu, kas liek mums cerēt, ka semaglutīds ļaus pagarināt cilvēka dzīvildzi. Šāds interesants pētījums atklāja, ka semaglutīds pagarina vidējo dzīves ilgumu un uzlabo vairākus novecošanās rādītājus sieviešu dzimtes pelēm. Pētījuma autori vēlējās noskaidrot – vai GLP-1 terapija var palēnināt bioloģiskos procesus, kas ar vecumu palielina daudzu slimību rašanās varbūtību.
Šajā pirmsklīniskā pētījumā mēģināja atbildēt uz šo jautājumu tiešāk, ik dienas ārstējot vecākas peles ar semaglutīdu. Rezultāti deva pārsteidzošu rezultātu – pelēm, kas saņēma semaglutīdu, vidējais dzīves ilgums bija par 12 % garāks nekā kontroles grupai, turklāt tika novēroti uzlabojumi virknē funkcionālo un molekulāro rādītāju.
Tas bija gauži aizraujošs rezultāts, rezultāti tika publicēti ne tikai medicīnas, bet arī publiskajos žurnālos, taču secinājums nebūt nav tik vienkāršs, kā liecina virsraksti.
Kā pētījums tika veikts? Pētnieki sāka ārstēt sieviešu dzimuma peles apmēram 20 mēnešu vecumā – kas aptuveni atbilst 60 gadus vecam cilvēkam. Peles tika nejaušināti sadalītas divās grupās, lai katru dienu saņemtu semaglutīdu (n = 40) vai fizioloģisko šķīdumu (n = 39), un tās novēroja līdz nāvei. Dzīvniekiem ik dienas zemādas injekcijās tika ievadīts 10 nmol/kg semaglutīda vai arī līdzvērtīgs fizioloģiskā šķīduma tilpums. Svarīgi, ka semaglutīda deva tika izvēlēta tā, lai nodrošinātu klīniski nozīmīgu iedarbību. Tā kā grauzēji semaglutīdu metabolizē daudz ātrāk nekā cilvēki, tiem nepieciešama biežāka devu ievadīšana.
Vislielāko uzmanību piesaistīja secinājums par dzīves ilgumu. Ar semaglutīdu ārstēto peļu mātīšu dzīves ilguma mediāna bija ievērojami garāka nekā kontroles grupai – 834 dienas ar semaglutīnu ārstētajām pelēm pretstatā 742 dienām – kontroles grupai. Es šeit vēlos norādīt, ka nav iemesla uzvaras gavilēm, jo gan viena, gan otra grupa nodzīvoja ievērojami īsāku dzīvi nekā šai peles šķirnei daudzos citos dzīves ilguma pētījumos. Lielā Jackson Laboratory pētījumā šīs pašas šķirnes peļu mātītēm dzīves ilguma mediāna bija 866 dienas.
Svarīgi, ka izdzīvošana nebija vienīgais iedrošinošais secinājums. Atsevišķās trīs mēnešu kohortās ar semaglutīdu ārstētās peles telpiskās atmiņas testos uzrādīja labākus rezultātus nekā kontroles grupas peles un veltīja vairāk laika nepazīstamas vides izpētei. Tās arī demonstrēja labāku motorisko koordināciju un fizisko izturību, pat ņemot vērā ķermeņa svaru. Protams, tas, ka pele veltīja vairāk laika atklātas kameras izpētei vai ātrāk atrada glābšanās caurumu, nav pielīdzināms kognitīvo spēju un neatkarības saglabāšanai novecojošam cilvēkam. Tomēr tie liecina, ka semaglutīda iedarbība neaprobežojās tikai ar dzīves ilguma pagarināšanu, dzīvniekiem ārstēšana bija saistīta arī ar labāku funkcionēšanu.
Ar semaglutīdu ārstētās peles patērēja aptuveni par 24 % mazāk barības nekā kontroles grupas peles, kā rezultātā tām bija mazāks ķermeņa svars un ievērojami samazinājās ķermeņa tauku daudzums. Tādējādi muskuļu masa veidoja lielāku procentuālo daļu no kopējā ķermeņa svara. Kopumā šie rezultāti liecina, ka svara zudums galvenokārt notika uz tauku, nevis muskuļu audu rēķina. Tomēr pētījumi ar peļu mātītēm nebūt neapliecina, ka semaglutīds saglabā muskuļu masu vecākiem cilvēkiem.
Semaglutīda grupā pelēm tika novēroti uzlabojumi telpiskajā atmiņā, izpētes uzvedībā un glikozes kontrolē. Vairākos testos ar semaglutīdu ārstētās peles uzlaboja savus rādītājus salīdzinājumā ar sākotnējiem. Šīs atšķirības varētu atspoguļot semaglutīda ietekmi uz apetīti, motivāciju, trauksmes uzvedību vai glikozes regulāciju, nevis plašāku ietekmi uz novecošanos.
Dzīves ilguma un funkcionālie testi parāda, kas notika ar peļu mātītēm, bet nepaskaidro – kāpēc. Pētnieki izvērtēja vairākas šūnu un molekulārās īpašības, par kurām ir zināms, ka tās mainās ar vecumu. Viens no interesantākajiem atklājumiem tika iegūts hipokampā – smadzeņu reģionā, kas ir būtisks mācīšanās un atmiņas procesiem. Hipokamps ir viena no nedaudzajām zonām, kur neirogēneze – jaunu neironu veidošanās – turpinās visā dzīves garumā, lai gan tās intensitāte ar vecumu samazinās. Ar semaglutīdu ārstētajām pelēm bija vairāk šūnu, kas ekspresēja ar neirogēnēzi saistītus marķierus, nekā kontroles grupai. Lai gan tas nav pierādījums tam, ka šīs šūnas attīstījās par funkcionējošiem neironiem, tas sniedz ticamu bioloģisku izskaidrojumu uzlabotajiem rezultātiem telpiskās atmiņas testā.
Novecošanās ir saistīta arī ar imūnsistēmas darbības traucējumiem, tostarp hronisku vieglu iekaisumu, kā arī – ar šūnu novecošanos. Novecojušās šūnas ir tās, kas vairs nedalās, bet paliek bioloģiski aktīvas, bieži izdalot iekaisuma molekulas, kas mēdz bojāt apkārtējos audus. Ar semaglutīdu ārstētajām pelēm tika novērota samazināta iekaisuma citokīnu un šūnu novecošanās marķieru ekspresija, savukārt plašāki gēnu ekspresijas modeļi liecināja par izmainītām imūnsistēmas mediētām reakcijām.
Neviens no rezultātiem precīzi nepaskaidro, kāpēc ar semaglutīdu ārstētie dzīvnieki dzīvoja ilgāk, taču kopā tie padara atklājumus par dzīves ilgumu un funkcionālajām spējām bioloģiski saskaņotākus. Acīmredzamajiem ieguvumiem sekoja izmaiņas vairākās sistēmās, kuras parasti pasliktinās ar vecumu, nevis uzlabojumi vienā atsevišķā rādītājā.
Un tomēr kopumā rezultāti rāda patiesi daudzsološu ainu, un padara semaglutīdu par iespējamu geroprotektoru (medikamentu, kas aizkavē novecošanos). Tiesa, viens pētījums ar vienu sieviešu peles šķirni nevar mums pateikt, vai šis efekts attieksies arī uz peļu tēviņiem, citām ģenētiskām izcelsmēm vai cilvēkiem.
Autori ir daudz darījuši, lai šis būtu informatīvs pirmais eksperiments. Mums vēl ir tāls ceļš ejams, lai apgalvotu, ka šīs zāles var ietekmēt cilvēku dzīves ilgumu, taču pagaidām šis pētījums sniedz mums pārliecinošu iemeslu nopietni izvērtēt šo iespēju – un ar nepacietību gaidīt turpmākos pētījumus.
Semaglutīds ir bioloģisks sasniegums, kas radikāli mainījis to, kā medicīna raugās uz aptaukošanos – nevis kā uz gribasspēka trūkumu, bet gan kā uz vielmaiņas un smadzeņu signalizācijas traucējumu. Izskatās, ka semaglutīda iedarbe uz smadzeņu receptoriem ir plašāka, un ļauj aizkavēt novecošanās procesus.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!