PĒTERIS APINIS
Rudens veselīgākā oga ir mellene. Drīkst ēst daudz, amerikāņi raksta, ka pat kilogramu dienā, un tas esot veselībai vēlams daudzums (optimāli būtu ēst krūzi dienā, kas varētu nozīmēt 200 gramus melleņu).
Mellenēm ir zems kaloriju un tauku saturs, un tās nodrošina ievērojamu daudzumu veselīgu šķiedrvielu. Literatūra ir pārpilna apgalvojumiem, ka mellenēs ir vairāk antioksidantu nekā jebkurā citā auglī vai dārzenī. Neitralizējot brīvos radikāļus mūsu organismā, melleņu antioksidanti palīdz aizsargāt mūsu organismu pret vēzi un palēnina novecošanās procesu, samazina urīnceļu infekcijas un aizsargā pret sirds slimībām. Mellenes var palīdzēt mazināt asinsspiedienu, uzlabot atmiņu, atvieglināt atgūšanos pēc fiziskām pārslodzēm.
Te nu uzreiz man jāsaka, ka stāsts ir par divām visai atšķirīgām ogām. Starp dārza mellenēm un meža mellenēm pastāv milzīga botāniska atšķirība, būtiski atšķiras arī šo ogu bioloģiskais sastāvs un iedarbe uz organismu. Meža mellenes (Vaccinium myrtillus) ir nelielas, tumši zilas ogas gan no ārpuses, gan no iekšpuses (ar intensīvi violetu, sulīgu mīkstumu). Aug savvaļā skujkoku mežos un purvājos. Dārza mellenes jeb krūmmellenes (Vaccinium corymbosum) ir lielas, kultivētas ogas, kurām ir gaišs vai pat zaļgans mīkstums un caurspīdīga sula. Tās ir selekcionētas Ziemeļamerikā no zilenēm un mūsdienās masveidā tiek audzētas lauksaimniecības platībās vai dārzos.
Abas ogas ir veselīgas, jo satur šķiedrvielas, C vitamīnu un antioksidantus, taču meža mellenes bioloģiskās aktivitātes ziņā ir nesalīdzināmi spēcīgākas. Meža mellenēs antocianīnu koncentrācija ir 4 līdz pat 10 reizes augstāka nekā dārza krūmmellenēm. Antocianīni ir tieši tie spēcīgie antioksidanti, kas piešķir ogām tumšo krāsu, bet apēsti – mūsu organismā cīnās ar iekaisumiem, sirds slimībām un oksidatīvo stresu. Meža mellenēm piemīt arī izteiktākas miecvielu īpašības, kas tradicionāli tiek izmantotas kuņģa un zarnu trakta darbības stabilizēšanai. Nedaudz leģendārais stāsts par melleņu spējām uzlabot redzi tumsā (angļu lidotāji tādēļ Otrā pasaules kara laikā ēda melleņu ievārījumu) nav zinātniski pierādīts, bet joprojām literatūrā apgalvo, ka šādas redzes uzlabošanas spējas meža mellenēm ir lielākas. Secināsim, ka dārza krūmmellenes ir gardas, sulīgas, viegli salasāmas un lieliski der ikdienas uzturam kā vitamīnu avots, ko var apēst lielā apjomā. Taču meža melleņu sauja sniedz daudz lielāku antioksidantu un dziedniecisko devu sirds, asinsvadu un redzes aizsardzībai.
Neliels ieskats vēsturē par krūmmelleņu selekciju
Melleņu kultivēšana sākās 1908. gadā, kad ASV Lauksaimniecības departamenta pētnieks Dr. F.V. Kovils (Frederick Coville) sāka pētīt savvaļas mellenes un meklēt labākos augus selekcijai. Mēģinājumi pārstādīt savvaļas zilenes parastajā dārza augsnē pastāvīgi cieta neveiksmi – augi nīkuļoja un gāja bojā. Kovils veica virkni eksperimentu un nonāca līdz revolucionāram secinājumam: zilenes un to radinieces kategoriski nepanes neitrālu vai sārmainu augsni. Viņš atklāja, ka šiem augiem ir nepieciešama skāba augsne (ar zemu pH līmeni, parasti starp 4,0 un 5,0) un īpaša mikorizas sēņu klātbūtne saknēs, kas palīdz augam uzsūkt barības vielas. Kad viņš sāka augus stādīt kūdras un smilšu maisījumā, tie sāka augt griezdamies.
Pirmo augu atlasi viņš veica Ņūhempšīrā. 1911. gadā viņam paveicās, kad kāda Ņūdžersijas komerciāla dzērveņu audzētāja Elizabete Vaita uzzināja par viņa darbu un saskatīja tā potenciālu. Viņa piedāvāja savu palīdzību, un nākamās divas desmitgades viņa iesaistīja savus ogotājus, lai meklētu izcilus zeleņu krūmus savvaļas priežu tīreļos. Dr. Kovils veica krustojumus starp labākajiem no tiem, un tā radās augsto krūmu melleņu nozare.
Viņš sāka krustot savvaļas augus ar lielākajām ogām, atlasot labākos eksemplārus pēc vairākām pazīmēm – ogu izmēra un stingrības, garšas un salduma, krūma augstuma un spējas noturēt smago ražu, izturības pret slimībām un salu.
Viņš izveidoja pirmās 15 komerciālās melleņu šķirnes. 1937. gadā Vermuntas iedzīvotājs Dr. Džordžs Darrovs pārņēma ASV Lauksaimniecības departamenta melleņu selekcijas programmu, uzsāka sadarbību ar citu štatu lauksaimniecības stacijām un privātajiem audzētājiem, lai jaunas šķirnes varētu pārbaudīt atšķirīgās audzēšanas teritorijās. Pirmās augstkrūmu mellenes Vermontā tika iestādītas 1948. gadā, un līdz šodienai Vermontas pilsēta Putnija tiek uzskatīta par krūmmelleņu galvaspilsētu.
Lai gan bioloģiski krūmmellens joprojām ir radniecīgas Ziemeļamerikas zilenēm, selekcijas rezultātā tās kļuva par pavisam citu augu – krūmi izaug līdz 2 metru augstumam, dod milzīgas, sulīgas ogas un prasa specifiskus lauksaimniecības apstākļus. Tā no mežonīga un kaprīza purva auga dzimis mūsdienu globālais krūmmelleņu tirgus.
Globālajā krūmmelleņu tirgū pēdējo gadu laikā ir notikušas būtiskas izmaiņas, un ražošana ir strauji izpletusies pa visiem kontinentiem. Apjomu ziņā par lielāko krūmmelleņu ražotājvalsti pasaulē kļuvusi Ķīna. Īpaši izceļas Juņnaņas (Yunnan) province, kuras klimats ļauj novākt ražu laikā, kad citur pasaulē ogu trūkst.
ASV ir kultivēto krūmmelleņu dzimtene un vēsturiskā ražošanas līdere. Lielākie ražošanas apjomi ir Vašingtonas, Oregonas, Džordžijas un Mičiganas štatos, bet Menas štats joprojām ir slavens ar savvaļas mellenēm. Galvenie Eiropas un Lielbritānijas tirgus apgādātāji ir Spānija un Maroka, bet lielākā krūmmelleņu audzētāja Austrumeiropā ir Polija.
Kanādas lepnums un gods ir milzīgas savvaļas melleņu platības (galvenokārt Atlantijas okeāna provincēs, piemēram, Jaunskotijā).
Mellenes kā superpārtika
Mellenes bieži dēvē par superpārtiku – tām ir ar zems kaloriju saturu un tās ir ārkārtīgi labvēlīgas veselībai. Ogas ir bagātas ar uzturvielām. Mellenes ir saldas, uzturvielām bagātas un ārkārtīgi populāras. Mellenes ir tik garšīgas un ērti lietojamas, ka daudzi cilvēki tās uzskata par saviem mīļākajiem augļiem. Ar melleņu ēšanu var pilnībā kompensēt šķiedrvielu, C vitamīna un K vitamīna uzņemšanu dievas devas apmērā.
Kā jau sākumā rakstīju – mellenes ir lielisks antioksidantu avots. Antioksidanti aizsargā organismu no brīvajiem radikāļiem – nestabilām molekulām, kas var bojāt šūnas un veicināt novecošanos un vēzi. Mellenēm ir viens no augstākajiem antioksidantu līmeņiem starp visiem augļiem un dārzeņiem. Galvenie antioksidanti mellenēs pieder pie polifenolu antioksidantu grupas, ko sauc par flavonoīdiem. Viena no flavonoīdu grupām – antokianīni – rada ogu labvēlīgo ietekmi uz veselību.
Mellenes samazina DNS bojājumus, kas savukārt palīdz aizsargāties pret novecošanos un vēzi. Oksidatīvie DNS bojājumi ir neizbēgama ikdienas dzīves sastāvdaļa. Tie notiek katrā šūnā organismā katru dienu. DNS bojājumi ir viens no iemesliem, kāpēc mēs novecojam. Tiem ir arī svarīga loma vēža attīstībā. Melleņu antioksidanti palīdz neitralizēt daļu no brīvajiem radikāļiem, kas bojā DNS.
Mellenes var pazemināt asinsspiedienu. Kāds 2024. gada pētījums pierādīja, ka regulāra melleņu lietošana katru dienu mēneša garumā var ievērojami uzlabot asinsriti un asinsvadu paplašināšanos.
Mellenes var palīdzēt uzturēt smadzeņu darbību un uzlabot atmiņu. Oksidatīvais stress var paātrināt smadzeņu novecošanās procesu, negatīvi ietekmējot to darbību, bet svaigu melleņu lietošana ikdienā var palīdzēt uzturēt smadzeņu darbību un uzlabot atmiņu gados vecākiem cilvēkiem.
Melleņu antocianīniem ir pretdiabēta iedarbība. Salīdzinājumā ar citiem augļiem un ogām mellenes satur vidēju cukura daudzumu. Melleņu antokianīdiem ir labvēlīga ietekme uz insulīna jutību un glikozes vielmaiņu. Šī pretdiabēta iedarbība ir novērota gan svaigām, gan liofilizētām ogām. Uzlabota insulīna jutība mazina metabolā sindroma un 2. tipa diabēta risku.
Mellenes mazina muskuļu bojājumus pēc intensīvas fiziskās slodzes. Intensīva fiziskā slodze rada izraisīt muskuļu sāpīgumu un nogurumu. To daļēji izraisa lokāls iekaisums un oksidatīvais stresa muskuļu audos. Mellenes mazinā bojājumus, kas rodas molekulārajā līmenī, tādējādi mazinot sāpīgumu un palielina muskuļu veiktspēju. Mellenes uzlabo fiziskās slodzes izturību un mazina noteiktus iekaisuma marķierus, kas varētu veicināt atveseļošanos. Tādēļ daudzi sportisti daudz un labprāt pēc sacensībām ēd mellenes, bet sporta ārsti tās iesaka un rekomendē.
Kā krūmmelenes no svešām zemēm nonāk līdz mūsu lielveikaliem?
Lai svaigas krūmmellenes no Dienvidamerikas, Dienvidāfrikas vai Āzijas nonāktu lielveikalu plauktos tūkstošiem kilometru attālumā, tiek izmantota sarežģīta, tehnoloģiska loģistikas un uzglabāšanas sistēma. Tā kā ogas ir ārkārtīgi trauslas un ātri bojājas, ceļš no krūma līdz pircējam prasa precīzu darbību. Ogas netiek nolasītas gatavas un mīkstas, jo tās ceļā neizturētu. Tās novāc nedaudz cietākas un ar pareizu gatavības pakāpi, ļaujot tām turpināt gatavoties ceļā. Lielākajā daļā moderno plantāciju ogas joprojām vāc ar rokām, lai tās nesaspiestu un nesabojātu miziņu. Dažu stundu laikā pēc novākšanas ogas ievieto īpašās kamerās, kur tās tiek strauji atdzesētas līdz no 00 līdz +20 grādiem. Tas burtiski iemidzina ogas vielmaiņu un aptur bojāšanās procesus. Ogas tiek iepakotas kastītēs ar speciālām mikroporainām plēvēm. Konteineros ir mākslīgs gāzu sastāvs – samazināts skābekļa daudzums un palielināts oglekļa dioksīda līmenis. Šāda vide neļauj vairoties pelējuma sēnītēm un baktērijām.
Visā transportēšanas laikā – no noliktavas līdz kuģim, vēlāk – no kuģa līdz veikala ledusskapim – mellenēm tiek uzturēta stingri kontrolēta temperatūra dažus grādus virs nulles.
Lielākā daļa ogu no Dienvidamerikas vai Dienvidāfrikas ceļo ar kuģiem īpašos saldēšanas konteineros. Šis ceļš aizņem vairākas nedēļas, tāpēc tam nepieciešama īpaši augsta līmeņa atmosfēras un temperatūras kontrole.
Pateicoties šīm tehnoloģijām, mēs varam baudīt lielās ogas arī tad, kad Eiropā ir dziļa ziema, taču šī garā ceļojuma un tehnoloģiskās apstrādes dēļ ogas, protams, zaudē daļu no sava dabīgā svaiguma un bioloģiski aktīvo vielu daudzuma, salīdzinājumā ar tikko no krūma noplūktām ogām.
Secinājums – nav nekā labāka par Latvijas mežā augušām mellenēm vai audzētavā tieši no krūma noplūktām krūmmellenēm
Izvēloties vietējās, tikko no krūma plūktas Latvijas krūmmellenes, salīdzinājumā ar tūkstošiem kilometru mērojušajām importētajām ogām, ieguvums ir gan uzturvērtības, gan garšas, gan ilgtspējas ziņā. Pašmāju ogām ir vairākas priekšrocības, bet es kā galveno minētu maksimālu bioloģiski aktīvo vielu un vitamīnu daudzumu. Vietējās ogas tiek pilnībā nogatavinātas uz krūma, saņemot dabīgo saules gaismu un siltumu. Tikmēr importētās ogas novāc zaļas, lai tās izturētu ceļu, un to gatavošanās notiek konteineros vai noliktavās, būtiski mazininot vitamīnu, antioksidantu un minerālvielu koncentrāciju.
Tā kā Latvijā audzētas ogas nav gājušas cauri ilgstošai dzesēšanai un transportēšanai gāzu kontrolētā vidē (kas nomāc dabīgos aromātus), tikko plūktai vietējai krūmmellenei ir bagātīga, sulīga un dabīgi salda garša, nevis ūdeņaina vai neitrāla pēcgarša.
Importētajām ogām, lai tās nesapelētu vai nesapūtu, nākas izturēt stingru aukstuma ķēdi. Latvijā audzētajām ogām ceļš līdz tirgum vai tirgus galdiņam aizņem dažas stundas vai dienas, tāpēc tās nonāk pie patērētāja pilnīgi svaigas un tīras.
Ļoti nozīmīgs ir arī atbalsts vietējam ražotājam un samazināta ekoloģiskā pēda. Pērkot vietējo produkciju, mēs atbalstam Latvijas lauksaimniekus un reģionālo ekonomiku, kā arī dramatiski samazinam ogu oglekļa pēdu, jo ogām nav bijis jālido ar lidmašīnu vai jākuģo ar konteinerkuģi pāri okeānam.
Latvijā audzēta krūmmellene, kas noplūkta savā sezonā, ir dzīvs, pilnvērtīgs un maksimāli uzturvielām bagāts produkts, kam tālās zemēs audzētās radinieces (transportēšanas un uzglabāšanas kompromisu dēļ) nespēj līdzināties.
Un tomēr – pati veselīgākā oga ir Latvijas priežu silos augusi un nogatavojusies meža mellene.