Krievijas “gangsteru politika” neļauj Putinam atkāpties

Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir nonācis situācijā, kurā atkāpšanās viņam var izrādīties politiski bīstamāka par kara turpināšanu un eskalāciju. Ukrainas triecieni arvien dziļāk Krievijas teritorijā, ekonomikas problēmas un sabiedrības neapmierinātība sašaurina Kremļa rīcības iespējas, tomēr nekas neliecina, ka Putins būtu gatavs meklēt kompromisu, vērtē izdevums “The Economist”.

Izdevums norāda, ka Krievijas līdera atteikšanās piekāpties nav skaidrojama tikai ar militāriem aprēķiniem. Tā sakņojas arī Krievijas politiskajā sistēmā, kuru “The Economist” raksturo kā gangsteru politikas modeli. Šādā sistēmā vara balstās spēka demonstrēšanā, iebiedēšanā un pārliecībā, ka vājuma izrādīšana var izraisīt ne tikai autoritātes, bet arī pašas varas zaudēšanu.

Putina režīms karu pret Ukrainu ir padarījis par savas pastāvēšanas un leģitimitātes centrālo elementu. Jo ilgāk turpinās karadarbība un jo vairāk resursu Krievija tai izlieto, jo grūtāk Kremlim būtu izskaidrot sabiedrībai atkāpšanos bez skaidri pasludināmas uzvaras. Tādēļ pat tad, ja kara turpināšana rada arvien lielākus zaudējumus, eskalācija Putinam var šķist drošāka nekā kompromiss.

Karš arvien jūtamāk sasniedz Krieviju

Putina situāciju sarežģī Ukrainas tālas darbības rādiusa dronu un raķešu triecieni Krievijas naftas pārstrādes uzņēmumiem, noliktavām, transporta mezgliem un citai infrastruktūrai. Šie uzbrukumi ne tikai apgrūtina Krievijas armijas apgādi, bet arī liek kara sekas izjust iedzīvotājiem, kuri līdz šim no tām lielā mērā bijuši pasargāti.

Degvielas piegādes traucējumi, cenu kāpums un bažas par ekonomikas stāvokli grauj Kremļa apgalvojumus, ka Krievija spēj turpināt karu, būtiski nepasliktinot iedzīvotāju ikdienu. Vienlaikus Krievijas valsts arvien vairāk iejaucas ekonomikas pārvaldībā. Augustā Putins parakstīja dekrētu, kas valstij ļauj pārņemt pagaidu kontroli pār stratēģiski nozīmīgiem infrastruktūras objektiem, ja tie nav pienācīgi aizsargāti pret dronu uzbrukumiem.

Arī sabiedriskās domas aptaujas rāda Krievijas līdera popularitātes kritumu. Lai gan autoritārā valstī šādi dati jāvērtē piesardzīgi, pat valsts kontrolēto socioloģisko dienestu rezultātos bija redzama neapmierinātības palielināšanās. To veicina gan karš un ekonomiskās grūtības, gan interneta ierobežojumi un sajūta, ka valsts virzās nepareizā virzienā.

“The Economist” raksta, ka arī daļa Krievijas elites sāk apzināties Putina politikas radītos draudus. Taču tas vēl nenozīmē, ka režīmam draud tūlītējs sabrukums. Krievijā nav redzama organizēta politiska alternatīva, represiju aparāts joprojām darbojas, bet Putins saglabā kontroli pār drošības struktūrām un valsts informatīvo telpu.

Atkāpšanās var tikt uztverta kā vājums

Krievijas varas sistēmā zaudējums nav tikai neveiksmīgs politisks rezultāts. Tas var apdraudēt līdera spēju kontrolēt savus līdzgaitniekus, drošības dienestus un konkurējošās interešu grupas. Ja Putins piekristu pamieram, kas Krievijai nedotu iespēju pasludināt uzvaru, tas varētu tikt uztverts kā vājuma pazīme.

Tieši tādēļ pieaugošais spiediens ne vienmēr mudina autoritāru līderi samazināt zaudējumus. Gluži pretēji – režīmā, kurā spēks ir galvenais politiskās izdzīvošanas nosacījums, nonākšana bezizejā var rosināt vēl agresīvāku rīcību.

Putina pasaules redzējumā starptautiskās attiecības ir cīņa, kurā spēcīgais pakļauj vājo. “The Economist” kā raksturīgu piemēru min viņa 29. augusta uzstāšanos Maskavas augstskolas pasniedzējiem un studentiem. Runājot par plēsējiem un to upuriem, Putins starptautisko sistēmu pielīdzināja barības ķēdei. Šāda domāšana gandrīz neatstāj vietu kompromisam starp līdzvērtīgiem partneriem: piekāpšanās tiek uztverta nevis kā diplomātija, bet kā sakāve.

Eskalācija militārajā un “pelēkajā zonā”

Izdevuma vērtējums sakrīt ar ziņām, ka Kremlis miera sarunas uzskata par nonākušām strupceļā un gatavojas pastiprināt uzbrukumus Ukrainai. Maskavas mērķis joprojām ir iegūt kontroli pār visu Donbasu, lai gan Krievijas virzība kaujas laukā ir lēna un prasa ļoti lielus dzīvā spēka un tehnikas zaudējumus.

Eskalācija var izpausties ne tikai kā intensīvāki raķešu un dronu uzbrukumi Ukrainas pilsētām un enerģētikai. Rietumu valstis novēro arī Krievijas īstenoto “pelēkās zonas” operāciju pieaugumu Eiropā – kiberuzbrukumus, sabotāžu, GPS signālu traucēšanu, dronu incidentus un centienus vervēt izpildītājus ar sociālo tīklu starpniecību.

Šādas darbības ļauj Kremlim radīt nedrošību, pārbaudīt NATO valstu reakciju un censties mazināt atbalstu Ukrainai, vienlaikus izvairoties no tāda atklāta uzbrukuma, kas automātiski izraisītu kolektīvās aizsardzības jautājumu.

“The Economist” secina, ka Putina nonākšana arvien sarežģītākā situācijā pati par sevi nav pamats optimismam. Krievijas līderis, kurš savu varu un politisko mantojumu sasaistījis ar karu, var uz pieaugošo spiedienu atbildēt nevis ar atkāpšanos, bet ar vēl lielāku vardarbību. Tādēļ Rietumiem jābūt gataviem gan intensīvākiem uzbrukumiem Ukrainai, gan agresīvākām Krievijas darbībām ārpus tās robežām.

Avots: “The Economist”

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!