PĒTERIS APINIS
Uzmanību! Šo rindu autors nekad neraksta un nelasa komentārus, taču šoreiz uzklausīja tos, kas komentārus bija lasījuši. Tad nu visiem tiem alternatīvi apdāvinātajiem un alternatīvi domājošajiem par pozitīvo Krieviju, negatīvo Ukrainu un negatīvo rindu autoru, lūdzu tālāk nelasīt un uzreiz pievērsties komentāru rakstīšanai. Nekas draudzīgs Krievijai arī šajā rakstā nebūs.
Dienu pavadījām Zaporižjē. Pilsēta ir ar šarmu – ēkas uz galvenajām ielām un tilts būvēts piecdesmitajos gados, ilggadējs Ukrainas un visas Padomju savienības rūpniecības centrs (metalurģija, mašīnbūve, helikopteru ražošana, un pāri visam – automašīna Zaporožecs), kurā vēl šodien pilnā sparā darbojas dažādas rūpnīcas. Joprojām darbojas hidroelektrostacija, kurai priekšā daļēji uzbūvēti dzelzsbetona aizsargi no droniem un raķetēm. Elektrības stacijai pāri lieli pretdronu tīkli. Dņepra tek starp skaistām klintīm, un pāri tai uzsākta jauna vanšu tilta būve, ko apstādinājis karš. Tā nu supertiltam (ja šo tiltu kādreiz pabeigs, tas būs viens no skaistākajiem vanšu tiltiem Eiropā) darbojas tikai viena puse, bet otra nedaudz atgādina Brišķena pāļus.
Šobrīd tieši pie Zaporižjes notiek nopietnākās kaujas, un ukraiņiem ir izdevies atkarot gandrīz 200 kvadrātkilometru Huļaipoļes pilsētas apkārtnē, bet šie kvadrātkilometri patiesībā nozīmē 3 ciemus. Lielā mērā Ukrainas veiksmi noteica fakts, ka 5. februārī amerikāņu uzņēmums SpaceX pārtrauca signāla pārraidi Starlink termināļiem, kas nav reģistrēti Ukrainā, un jādomā – tas pasliktināja Krievijas vienību sakarus. Vairākas dienas Krievijas bruņotie spēki bija spiesti izmantot galvenokārt rācijas, un tas ierobežoja armijas darbību. Tiesa, krievi sāka savu termināļu piegādes uz frontes līniju, nodrošinot interneta piekļuvi ar satelītu sērijām Yamal un Express. Viņi atrisināja dronu navigācijas problēmu, palielinot Mesh tīkla izmantošanu. Joprojām nav skaidrs, cik lielā mērā viņi spēs aizstāt Starlink sistēmu, ko viņi izmantoja tās augstās pieejamības, uzticamības un vieglās lietošanas dēļ. Pēdējās dienās Krievija pārmetusi šurp milzīgu kājnieku karaspēku, un metušies cīņā par Huļaipoļi, kas ir viena no Zaporožjes apgabala rajonpilsētām.
Kā jau bija sagaidāms, krievi ir pastiprinājuši uzbrukumus arī citos frontes sektoros, bet visvairāk cieš tieši Zaporižjes pilsēta. Iepriekšējo nakti pilsētā un pilsētas apkārtnē ir nomestas 20 vadāmās aviācijas bumbas (tās šeit sauc par KABiem), radot nopietnus zaudējumus elektrības piegādēs un ūdensapgādes infrastruktūrai. Laiku pa laikam pilsētā var just dūmu un deguma smaku. Februāra sākumā un vidū ir ziņots par vairākiem upuriem un ievainotajiem pēc triecieniem dzīvojamajiem rajoniem un energoinfrastruktūrai. Tas netraucē pilsētai dzīvot savu dzīvi – kursē tramvaji un autobusi, strādā veikali, bankas un modes ateljē. Tiesa, viesnīcā no pusnakts līdz 2.00, kā arī rīta pusē no 7.00 līdz 11.00 nav elektrības, liftiem un virtuvei elektrību saražojot pašu ģenerators.
Man bija nepieciešamība uz vienu pasākumu aizbraukt ar taksometru. Viesnīcas administratore noskaidroja – no kurienes uz kurieni jābrauc, stingri noteica cenu – desmit kilometru brauciens maksāja aptuveni 6 eiro, atbrauca vietējais Bolts un pa ielām traucās dažkārt pārsniedzot 100 kilometrus stundā. Tiesa, ielas ir visai bedruļainas. Lielākais pārsteigums bija naudas maiņa bankā. Kasiere pierakstīja visus pases datus, šķiet arī visas vīzas, pārzvanīja uz viesnīcu – vai es tur tiešām dzīvoju, apgrozīja piecdesmit eiro banknoti septiņas reizes pret lampu un tikai tad izsniedza man grivnas.
Egilu Helmani pie sevis uzaicināja Zaporižjas apgabala Radas sekretāre (izpilda arī gubernatora funkcijas) Regīna Harčenko. Maza auguma, gana jauna, skaista un ļoti enerģiska melnmate. Ar sapratni par pasauli, valsti, sociālo palīdzību un enerģētiku.
Iedzīvotāju skaits ir strauji mazinājies un palikuši kāds pusmiljons iedzīvotāju no 700 tūkstošiem, tomēr atšķirībā no Kijevas, pilsētas administrācija labi tiek galā ar salu, elektrības un ūdens padeves traucējumiem, atbalstu cietušajiem un atbalstu slimnīcām. Gar galveno ielu lielu plakātu rinda, katrs plakāts veltīts kādam par brīvību kritušam Zaporožjes iedzīvotājam. Nezinu cik – bet aptuveni rēķinot – pieci tūkstoši plakātu.
Pasaulei Zaporižje interesē no Eiropas lielākās atomelektrostacijas skatpunkta. Zaporižjes AES atrodas Krievijas okupācijā un darbojas “aukstās apturēšanas” režīmā. Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra ik pa laikam brīdina par “naža asmens” situāciju, jo regulārie triecieni Ukrainas elektrotīklam izraisa bīstamas svārstības un barošanas pārrāvumus, bet enerģijas padeve ir svarīga reaktoru dzesēšanai. 2025. gadā stacija piedzīvoja četrus pilnīgus elektroapgādes zudumus, paļaujoties tikai uz dīzeļģeneratoriem. 2026. gada janvārī tika atjaunota rezerves 330 kV līnija, kas ir kritiski svarīga reaktoru dzesēšanai. Ukrainas puse ziņo par iekārtu nolietošanos un kvalificēta personāla trūkumu, norādot, ka Krievijas plāni restartēt staciju bez Ukrainas rezerves daļām un speciālistiem izraisīs katastrofu.
Šķiet, scenārijs – Zaporižjes AES avārija – ir bīstamākais, kas draud zemeslodei, ja Krievija nekontrolēti turpinās karadarbību Ukrainā. Kā jau minēju – Zaporižjes AES ir lielākā atomelektrostacija Eiropā, un tās atrašanās vieta kara zonā rada nepieredzētu risku. Atkarībā no bojājumu rakstura un apjoma, stacija varētu piedzīvot vienu vai vairākus reaktora kodola kušanas gadījumus vai izlietotās kodoldegvielas baseinu ugunsgrēkus. Avārija izraisītu radiācijas noplūdi, kas varētu izplatīties lielā teritorijā. Radiācija varētu nopietni ietekmēt lauksaimniecību, padarot plašas teritorijas neapdzīvojamas vai neizmantojamas ilgtermiņā. Eksperti uzskata, ka Zaporižjes AES avārijas sekas būtu daudzkārt smagākas par Černobiļas katastrofas sekām. Krievijas militāristi arvien plašāk izmanto KABus – tā ir milzīga bumba ar spārniem, ko palaiž no lidmašīnas Doņecakas apgabalā vai pat Rostovas apgabalā; un šis visai nevadāmais ierocis lido vairākus simtus kilometru. Iznāca aptaustīt vienu šādu KABu, kas bija iekritis salijušā melnzemē un nebija uzsprādzis. Divi puišeļi bija šo KABu atraduši, atvēruši, izņēmuši sprāgstvielu (abiem bija gan rokas, gan kājas, tātad šie sapieri amatieri bija tikuši ar uzdevumu galā). Tāds KABs uzskatās pēc lielas patronas un sver 250 kilogramus. Es nolasīju Egila Helmaņa acīs, ka šis baisais ierocis agri vai vēlu atradīs vietu Ogres muzejā.
Otra lieta, ko man bija iespēja novērtēt Zaporižjē, pataustīt un papaidīt, bija Šaheda drona Krievijas analogs – irāņu motors un krievu spārni no stiklašķiedras un līmes – trīsstūris ar hipotenūzu trīs metru garumā. Esot sapinies tīklos pāri Dņepras tiltam. Lieki piebilst, ka Egils Helmanis par šo milzu rotaļlietu bija ieinteresēts daudz vairāk par mani.
Tādēļ atgriezīšos pie stāsta galvenā varoņa Egila Helmaņa. Katram normālam cilvēkam ir grūti iegādāties vienu automašīnu – tas prasa izturību, zināšanas, prasmes. Helmanis pamanās iegādāties divdesmit mašīnu dažu mēnešu laikā, pie kam – guļot slimības gultā ar telefonu pie auss. Frontei ir vajadzīgi pikapi ar kravas kasti, vislabāk, ja tie ir darbīgi 4×4 versijā. Latvijā visi šādi nolietoti pikapi jau sen izpirkti, igauņi un lietuvieši arī dzen mašīnas uz Ukrainu. Tad nu vienīgais tirgus, kur fermeriem vēl ir salīdzinoši nodzītas un salīdzinoši lētas vieglas kravas mašīnas ir Apvienotā karaliste, bet tur stūre mašīnai labajā pusē.
Viena mašīna ar remontu izmaksā 5 līdz 7 tūkstošus, bet šos tūkstošus arī ir jādabū. Es nemēģinu uzmākties Egilam Helmanim ar liekiem jautājumiem, bet pats katru mēnesi mēdzu nedaudz naudiņas iemaksāt atbilstošā ziedot.lv kontā, un ceru, ka kopā ar citiem ziedotājiem atbalstu Helmaņa palīdzības centienus Ukrainai. Katrā ziņā neviena šāda mašīna nav ideāls ceļu karalis, tām visām ir savas ligas un ķibeles, līdzīgi kā katram vecākam cilvēkam ir savas hroniskas slimības. Dažkārt mašīnas galamērķi nesasniedz, kaut kas pa ceļam noplīst. Helmanis zina, kuros Lietuvas, Polijas vai Ukrainas servisos meklēt atbalstu.
Bet atgriezīšos pie tā, ka katrai mašīnai ir savi ziedotāji, un aiz katras šādas mašīnas, kas nonāk Ukrainas frontē atrodas kādi simts Latvijas ziedotāji. Man vienmēr ir licies, ka ziedošana ir svarīga pašiem ziedotājiem. Ziedošana veicina sabiedrības labklājību un palīdz risināt dažādas sociālas problēmas, piemēram, nabadzību, izglītību un veselības aprūpi. Ziedojumi parāda empātiju pret citiem un veicina solidaritāti sabiedrībā.
Daudzi cilvēki izjūt gandarījumu un laimi, palīdzot citiem. Ziedošana var uzlabot garastāvokli un sniegt pozitīvas emocijas. Man tiešām patīk pēc minerālūdens un sulas pudeļu nodošanas lielveikala priekštelpā nospiest pogu “ziedot”. Ziedojumi var palīdzēt paaugstināt izpratni par svarīgām problēmām, veicinot izglītību un informētību sabiedrībā. Ziedojumi var radīt pozitīvas izmaiņas, atbalstot organizācijas, kuras strādā pie globālām politiskām, militārām, sociālām, vides vai veselības problēmām, tādējādi ietekmējot plašāku sabiedrību. Kopumā ziedošana ir svarīgs veids, kā cilvēki var izrādīt atbalstu un veicināt pozitīvas pārmaiņas gan savā kopienā, gan pasaulē kopumā. Un es tiešām Rūtu Dimantu uzskatu par vienu no Latvijas būtiskākajiem un dižākajiem cilvēkiem.
Kāpēc es mēģināju apkopot savu izpratni par ziedošanu? Manuprāt, tiešs pretmets šim ziedošanas priekam ir amerikāņu un krievu militārais komplekss, kas dara visu, lai karš turpinātos, ekskalētos, iztērētu vecos ieročus un gādātu par jaunu ieroču ražošanu. Krievijas iebrukums Ukrainā 2022. gada 24. februārī (tiem, kas piemirsuši – atgādināšu – šis Krievijas izraisītais karš Eiropā notiek jau četrus gadus) ir radījis ievērojamas pārmaiņas globālajā drošības ainavā un militārajā ražošanā. Gan Krievijas, gan Rietumu valstu militāri rūpnieciskie kompleksi ir piedzīvojuši izmaiņas, reaģējot uz konflikta prasībām.
Pasaules militārais komplekss un militārā ražošana ir ieinteresēta Krievijas karā Ukrainā, un ir diskutabls jautājums par to, vai šīs intereses ietekmē miera sarunas. Es nevainoju Donaldu Trampu miera sarunu nemākulīgā vadīšanā. Viņš vienkārši pārstāv Amerikas militāri rūpniecisko kompleksu, kurš nav ieinteresēts, lai lielais tēvocis Donalds paņemtu aiz auss mazos puišeļus un nostādītu katru savā klases stūrī. Karš Ukrainā ir revitalizējis ASV militāri rūpniecisko kompleksu, palielinot aizsardzības nozares peļņu, eksportu un politisko ietekmi. Tas ir pārveidojis aizsardzības ražošanas prioritātes un piegādes ķēdes. Militāri rūpnieciskais komplekss ir ļoti nozīmīgs spēlētājs politiskajā arēnā, izmantojot lobēšanu un citus līdzekļus, lai ietekmētu aizsardzības politiku un budžetu. Šī ietekme novirza resursus uz militāriem risinājumiem, nevis diplomātiju.
Kaut kā sakritis, ka tieši šādā brīdī – 2026. gada februārī ASV valsts sekretārs Marko Rubio Minhenes drošības konferencē nolasīja runu, kas uz visiem laikiem izbeidza “beznosacījumu drošības” ēru starp ASV un Eiropu. Viņa vēstījums bija skarbs, darījumos balstīts piedāvājums. Marko Rubio paskaidroja Eiropai – ja viņa vēlas ASV aizsardzību, Eiropas iepirkumu sarakstos jābūt ASV ieročiem un Eiropas ostās — ASV gāzei. Tā ir „pay-to-play” sistēma. Vienkāršoti – Amerikas valdība noteica, ka Eiropai ir vismaz dažus procentus no sava iekšzemes kopprodukta jāatvēl ASV militāri rūpnieciskam kompleksam.
Lai gan mums nav tiešu pierādījumu, ka militārā biznesa cilvēki bremzē miera sarunas, šajā pašā Minhenes konferencē mēs dzirdējām arī plašākas debates par to, kā militāri rūpnieciskā kompleksa ekonomiskās intereses ietekmē ilgtermiņa konfliktu dinamiku. Karš ir veicinājis ievērojamu pieprasījumu pēc ieročiem un militārā aprīkojuma, kas novedis pie aizsardzības uzņēmumu peļņas pieauguma un akciju vērtības kāpuma. Šīs ekonomiskās intereses rada stimulu uzturēt augstu militāro pieprasījumu, kas potenciāli sarežģī jebkurus miera centienus. Jebkurā gadījumā raķešu, karakuģu, tanku, lidmašīnu un dronu ražotāji ASV neredz cilvēku ciešanas Ukrainā, viņi lāga nezina, kas tā tāda – Ukraina. Viņi neredz un nevēlas redzēt kā Ukrainā visu gadu mājās nav siltuma un pilsētās sasalst ūdensvadi, bērniem tiek saspridzinātas skolas, bet pieaugušajiem slimnīcas. Militārajiem ražotājiem tā ir peļņa un iespēja diktēt saviem politiķiem diplomātisko stratēģiju.
Bet atgriezīsimies pie galvenajiem kara vaininiekiem – Krievijas. Krievijas militāri rūpnieciskais komplekss ir agresīvi paplašinājies kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, neskatoties uz starptautiskajām sankcijām. Krievijas militāri rūpnieciskais komplekss cenšas modernizēties un uzturēt karu. Pēc dažu pētnieku datiem, Krievija aptuveni pusi no sava budžeta tērē bruņotajiem spēkiem, militāri rūpnieciskajam kompleksam un iekšējai drošībai, bet Krievijas spēja uzturēt savu militāro ražošanu, neskatoties uz sankcijām, ir būtisks faktors kara ilgumam un miera sarunu dinamikai. Krievijas stratēģija ir veikt uzbrukumus, kas sakrīt ar miera sarunām, iespējams, lai nostiprinātu savu pozīciju vai radītu iespaidu par neapturamu spēku.
Nav Baltijā spēku un resursu, kas apturētu Krievijas agresiju pret Ukrainu. Karš vienmēr ir negants un stulbs. Katrā karā atrodas varoņi, plānotāji, inženieri, marodieri, kapelāni, sagādnieki, kara žurnālisti un birokrāti. Abās karojošās pusēs atrodas nesavtīgi atbalstītāji un zagļi, kas uzmetas par starpniekiem, gādājot frontiniekiem atbalstu. Šī iemesla dēļ gan Egils Helmanis, gan citi Latvijas patrioti savus autokonvojus dzen nevis līdz Polijas – Ukrainas robežai, bet gandrīz līdz frontes līnijai. Starp citu – šo tekstu rakstu, atrazdamies jau citā pilsētā, kuras nosaukumu drīkstēšu atklāt tikai pēc tās atstāšanas. Ir vēla vakara stunda Pārlidoja droni, pārlidoja lādiņi, kas kaut kur attālāk sprāga. Caur sienu dzirdams, kā vietējie iedzīvotāji klausās Grebenščikova mūziku.
Būtiski atcerēties Jaroslava Hašeka ģeniālo romānu par Šveika gaitām Pirmajā pasaules karā un šī ģeniālā romāna svarīgāko vēstījumu – tiksimies pēc kara krodziņā “Pie kausa”. Labāk piecos, nevis četros.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!