PĒTERIS APINIS, ārsts
Šis ir neliels mēģinājums ieinteresēt savus lasītājus pirmdien, 29. septembrī plkst. 13.00 skatīties TV24 raidījumu “Dr.Apinis”.
25. septembrī atzīmējām Pasaules Farmaceitu diena, tādēļ raidījums veltīts globālajam un Latvijas zāļu tirgum, un tajā piedalīsies Latvijas Aptieku biedrības vadītāja Agnese Ritene, Farmaceitiskās aprūpes asociācijas vadītāja Kristīne Jučkoviča un “Mēness aptiekas” vadītāja Ērika Pētersone; visus sev interesējušos jautājumus esmu sagatavojies uzdot šīm tiešām zinošajām farmaceitēm. Sagadīšanās pēc tieši tajā pašā 2025. gada 25. septembrī prezidents Donalds Tramps paziņoja par ievērojamu tarifu paplašināšanu, lai aizsargātu Amerikas ražotājus. Viens no visvairāk pārsteidzošajiem Trampa paziņojuma elementiem bija 100 % nodokļa ieviešana visiem zīmolu vai patentētajiem farmaceitiskajiem produktiem. Šis nodoklis skars plašu zāļu klāstu, ja vien ražotājs jau nav apņēmies būvēt ražotni ASV. Šis solis ir daļa no Trampa pastāvīgajiem centieniem samazināt atkarību no ārvalstu farmaceitisko produktu piegādātājiem un veicināt vietējo ražošanu. Paredzams, ka šī jaunā tarifa ietekme būs ievērojama, jo tas var izraisīt zāļu cenu paaugstināšanos ASV patērētājiem, jo īpaši importēto zīmolu zāļu gadījumā.
Raksta ievadā vēlos saviem lasītājiem piebilst, ka raksta virsrakstā minētais Kenedijs ir Roberts Frānsiss Kenedijs jaunākais (Robert Francis Kennedy Junior), zināms arī ar iniciāļiem RFK Jr. un iesauku Bobijs; viņš ir ASV politiķis, vides jurists un aktīvists ar ļoti diskutabliem uzskatiem attiecībā uz vakcināciju un polipragmāziju. Viņš ir 26. ASV veselības un cilvēkresursu sekretārs Donalda Trampa administrācijā.
Virsrakstā minētie Donalds Tramps un Hosams Abu Meri ir tieši tie divi (ASV un Latvijas) politiķi, ko godātais lasītājs uzreiz iedomājās, cilvēki ar nulles zināšanām medicīnas ekonomikā, kuri pamanījuši fenomenu, ka viņu valstīs medikamentu iegādei tiek tērēti pārāk lieli valsts un privātie līdzekļi, tādēļ viņi izmanto marginālas metodes – Tramps samazina tailenola lietošanu grūtniecēm, bet Hosams Abu Meri liek visiem iedzīvotājiem maksāt 75 eirocentus lielu Hosama nodokli par katru atprečotu recepšu medikamentu.
Multimorbiditāte ir arvien pieaugoša sabiedrības veselības problēma valstīs ar lielu vecāka gadagājuma iedzīvotāju skaitu. Multimorbiditāte tiek definēta kā divu vai vairāku hronisku slimību vienlaicīga sastopamība indivīdos. Multimorbiditātes izplatība strauji pieaug. Jaunākie epidemioloģiskie dati liecina, ka multimorbiditāte skar vairāk nekā 50 % pieaugušo 60+ vecuma grupā visā pasaulē. Multimorbiditāte negatīvi ietekmē veselības rādītājus, veselības aprūpes izmantošanu un dzīves kvalitāti, pacientam izraisot sliktu funkcionālo stāvokli un palielinātu vājumu, bet valstij – palielinātus mirstības rādītājus. Šo pacientu ārstēšana ir sarežģīta, jo viņu vajadzības pārsniedz vienas slimības ietvarus, tāpēc ir nepieciešami integrēti aprūpes modeļi. Tomēr veselības aprūpes sistēma gandrīz visā pasaulē, ieskaitot ASV un Latviju, joprojām ir sadrumstalota, dodot priekšroku akūtu un atsevišķu slimību ārstēšanai, nevis koordinētai aprūpei. Šī nesaskaņotība rada daudzveidīgas zāļu lietošanas problēmas, nesaskaņotas speciālistu vizītes un ievērojamu finansiālu slogu pacientiem.
Uzņemšos grēka darbu iedalīt multimorbiditātes problēmas četrās jautājumu grupās:
• ārsta un pacienta attiecības, kur komunikācijas trūkums un nepārtrauktības trūkums kavē pacientu vajadzībām pielāgotu aprūpi. Pacientiem būtu nepieciešama labāka aprūpes koordinācija, finansiāls atbalsts un empātiskāka komunikācija;
• dzīve ar multimorbiditāti, kur pacienti, sabiedrība, ārsti un politiķi uzskata hroniskas slimības par neizbēgamu novecošanās sastāvdaļu, tādēļ visu noveļ uz pašaprūpi. Sabiedriskā un valstiskā līmenī tā ir vēlme izlikties, ka multimorbiditātes un polipragmāzijas problēmas nav vai tās ir salīdzinoši nenozīmīgas;
• nevienlīdzība un finansiālais slogs. Veciem, slimiem, attāli dzīvojošiem un relatīvi nabadzīgiem pacientiem ir lielākas izmaksas no savas kabatas zāļu iegādei politikas izraisītas nevienlīdzības spriedzes dēļ;
• veselības aprūpes sistēmas problēmas, ko izraisa neefektīva un haotiska politika vecāka gadagājuma pacientu primārajā aprūpē un speciālistu pieejamībā. Šo centīšos uzreiz nedaudz izcelt – valsts noteiktās izmaiņas zāļu zīmolu jomā un ierobežojumi recepšu lietošanā ir palielinājuši pacientu ārstēšanās izmaksas. Valsts iepirkumu politikas dēļ pacientiem regulāri nākas mainīt zāļu nosaukumus, īpaši ģenēriskām zālēm. Dažādās slimnīcās un pie dažādiem speciālistiem ir atšķirīgi iemīļotie viena un tā paša medikamenta zīmoli. Dažkārt noteiktie zāļu nosaukumi pēkšņi beidzas un zāles ir jāaizstāj ar cita nosaukuma zālēm. Pacienti neizbēgami ir apjukuši un uztraucas, vai zāles nosaukuma maiņa neietekmēs ārstēšanas efektivitāti.
Par polipragmāziju vairums globālo speciālistu uzskata polifarmakoterapiju ar 5 vai vairāk zāļu lietošanu dienā. Polipragmāzija ir svarīga veselības problēma, kas būtiski ietekmē slimību slogu un veselības aprūpes izmaksas. Lai gan akūtu un hronisku veselības problēmu ārstēšanai parasti ir nepieciešams lietot vairākus medikamentus, polipragmāzija mēdz radīt kaitējumu. Aplēstā polifarmācijas izplatība ir 37 % vispārējā populācijā un līdz pat 65 % cilvēkiem, kuri ir 65+ gadus veci. Pacientiem, kuri lieto polifarmāciju, ir 50 % iespēja, ka radīsies nelabvēlīga medikamentu mijiedarbība. Turklāt polifarmācija ir iemesls gandrīz 30 % no visiem hospitalizācijas gadījumiem. Polipragmāzija ir saistīta ar ievērojamu veselības aprūpes finansiālo slogu.
Daudzu zāļu lietošana var rasties dažādās situācijās, kas bieži pārklājas. Ar pacientu saistītie faktori ietver vecumu, veselības stāvokli, vairākas slimības, hroniskas slimības un dzīvošanu ilgtermiņa aprūpes iestādē. Pašārstēšanās arī ir veicinošs faktors, kad pacienti pievieno zāles un uzturbagātinātājus savam ārstēšanas režīmam, neapspriežoties ar veselības aprūpes speciālistu. Šādi produkti var ietvert vitamīnus, augu valsts produktus, netradicionālās ārstniecības vielas un (īpaši) nesteroīdos pretsāpju medikamentus, kas palielina blakusparādību risku.
Vairāku ārstu un aptieku apmeklēšana mēdz izraisīt koordinētas aprūpes trūkumu, kas var novest pie zāļu mijiedarbības vai kontrindikāciju nepamanīšanas, palielinot polipragmāzijas bīstamību. Līdzīgi, zāļu kaskāde rodas, kad tiek lietots viens medikaments, kas izraisa blaknes, bet šīs blaknes tiek nepareizi interpretētas kā jauns stāvoklis, kas noved pie jaunas receptes izrakstīšanas.
Manuprāt, tiešā (uzturbagātinātāju un citu zālēm līdzīgu produktu) reklāma patērētājiem visvairāk var izraisīt polifarmakoterapiju. Pacienti bieži redz reklāmu vai reklāmas klipu un mēģina iegādāties šo medikamentam vizuāli līdzīgo izstrādājumu pat, ja tā nav labākā izvēle. Piebildīšu, ka šie izstrādājumi nereti tiek reklamēti kopā ar populāru ārstu (visbiežāk, profesora Andreja Ērgļa) attēliem un pat videomateriāliem, bet šie ārsti par šādu reklāmas materiālu izgatavošanu nav pat informēti. ,
Polipragmāzija pati par sevi nav slikta un dažiem pacientiem ar vairākām hroniskām slimībām tā var būt pat nepieciešama. Tomēr iespēja, ka zāles netiks lietotas atbilstoši norādījumiem, palielinās proporcionāli līdz ar izrakstīto zāļu skaitu. Turklāt polipragmāzija palielina zāļu mijiedarbības un zāļu un slimību mijiedarbības risku, kā arī zāļu blakusparādību, kognitīvo traucējumu, kritienu, hospitalizācijas un zāļu izrakstīšanas kļūdu risku.
Polipragmāzija ir saistīta arī ar kognitīviem traucējumiem gados vecākiem cilvēkiem. Faktori, kas palielina polipragmāzijas izraisītu kognitīvo traucējumu risku, ir vecums, vairākas komorbiditātes, zems sociālekonomiskais statuss un zems izglītības līmenis. Kāda tiešām interesanta pētījuma rezultāti liecina, ka pacientiem, kuri lieto polifarmāciju, ir gandrīz trīs reizes lielāka varbūtība attīstīt kognitīvos traucējumus, pat ņemot vērā citus faktorus.
Ar zālēm saistītās problēmas, tostarp neatbilstoša polipragmāzija, ir milzīga sabiedrības veselības problēma. Ikvienam, kas lieto recepšu zāles, bezrecepšu zāles, uztura bagātinātājus un augu izcelsmes medikamentiem līdzīgus izstrādājumus, ir lietderīgi konsultēties ar farmaceitu. Farmaceiti sniedz pakalpojumus vidē, kurā tiek izsniegti medikamenti, Farmaceiti vienmēr ir atbildīgi par to, lai medikamenti būtu piemēroti pacientam un viņa veselības stāvoklim.
Vai zāles lietojam par daudz vai par maz?
Abējādi. Globāli zāles lieto gan pārmērīgi, gan nepietiekami. Pārmērīga zāļu lietošana ir bieža problēma attīstītajās valstīs un attiecas uz vairākām medikamentu grupām. Globāli pieņemts šo uzskaitījumu sākt ar antibiotisko līdzekļu pārmērīgu lietošanu, taču uzreiz jāteic – Skandināvijas valstis un Baltija ir vienīgās valstu grupas globāli, kur antibakteriālā lietošana nav pārmērīga. Taču globāli antibiotikas ir viskritiskākā pārmērīgas lietošanas joma. Antibiotikas bieži tiek izrakstītas vīrusu infekciju ārstēšanai, pret kurām tās nav efektīvas. Pārmērīga lietošana rada antimikrobioālo rezistenci, kas ir globāls drauds sabiedrības veselībai, jo zāles pārstāj iedarboties pret bīstamām baktērijām. Un vēl – antibiotikas ir klasisks piemērs, kurā vienlaikus pastāv abas problēmas – pārmērīga lietošana, kad pacienti vai (bērnu) vecāki uzstāj uz antibiotikām vīrusu infekciju gadījumā, pret kurām tās nepalīdz; kā arī – nepietiekama lietošana, kad daļa pacientu, kuriem ir diagnosticēta bakteriāla infekcija un izrakstīts antibiotisko līdzekļu kurss, to pārtrauc priekšlaicīgi, tiklīdz simptomi mazinās. Tas ir nepietiekamas lietošanas veids, kas ļauj spēcīgākajām baktērijām izdzīvot un attīstīt rezistenci. Tādējādi tiek apdraudēta gan konkrētā pacienta veselība, gan veicināta rezistences izplatīšanās.
Otrs globāls pārmērīgas zāļu lietošanas veids ir psihoaktīvo medikamentu pārmēra lietošana, īpaši Ziemeļamerikā un dažās Rietumeiropas valstīs, kurās pārmēra bieži tiek lietoti antidepresanti, pretsāpju līdzekļi un trauksmi mazinoši līdzekļi. Šos medikamentus bagātajās pasaules valstīs bieži vien lieto ilgāk, nekā nepieciešams, vai to lietošanai nav laba pamatojuma.
Trešo zāļu pārmēra lietošanas veidu minēju jau iepriekš – tā ir polipragmāzija gados veciem ļaudīm ar multimorbiditāti. Gados veci cilvēki bieži lieto pārāk daudz dažādu zāļu vienlaikus, un šos medikamentus izrakstījuši dažādi ārsti. Tas palielina bīstamu blakusparādību un zāļu mijiedarbības risku.
Iemesli pārmēra zāļu lietošanai ir dažādi, un neesmu pārliecināts, ka farmācijas mārketings, ko visur mēģina uzsvērt, ir galvenais iemesls. Farmācijas uzņēmumu mārketinga darbības var ietekmēt gan ārstus, gan sabiedrību, bet ar reklāmu galvenokārt pacientus nomāc nevis farmācijas ražotāji un izplatītāji, bet gan dažādi blēži, kas ražo un izplata zālēm līdzīgus produktus – gan dabiskus, gan vitamīnu un minerālvielu kompleksus, gan augu valsts produktus, kam nudien nav nekāda medicīniska pamatojuma un pētījumu bāzes. Lielā mērā pārmēru zāļu lietošanu rada pašu pacientu spiediens. Pacienti negaida, ka es viņiem ieteikšu samazināt svaru, vairāk kustēties, ievērot režīmu, bet gan sagaida, ka viņi no manis saņems recepti ārstēšanai ar zālēm. Savukārt ārstam nereti ir vieglāk izrakstīt recepti, nekā veltīt laiku, lai izskaidrotu, kāpēc medikaments nav nepieciešams; vai – ka labāk palīdzēs dzīvesveida izmaiņas.
Arī iemesli nepietiekamai zāļu lietošanai ir vairāki, bet nepietiekama zāļu lietošana ir vairāk izplatīta zemu un vidēju ienākumu valstīs (miljoniem cilvēku nav pieejami pat visvienkāršākie un dzīvību glābjošie medikamenti, piemēram, zāles pret HIV, tuberkulozi, malāriju vai pamata antibiotikas), kā arī saistībā ar hronisku slimību ārstēšanu visā pasaulē. Pat attīstītajās valstīs pacienti ar hroniskām slimībām (sirds mazspēju, diabētu, astmu) bieži nelieto izrakstītās zāles. Iemesli ir nelīdzestība, kā arī relatīvi augstās zāļu izmaksas, kas ir būtisks šķērslis daudziem cilvēkiem visā pasaulē.
Ideāls mērķis ir optimāla zāļu lietošana, kad zāles tiek lietotas tad, kad tās ir nepieciešamas, pietiekamā daudzumā un ir pieejamas visiem, kam tās vajadzīgas.
Zāļu lietošanas problēmas ir niansētas un prasa mērķtiecīgu pieeju gan ārstu izglītošanā, gan sabiedrības informēšanā. Pārmērīga un nepietiekama zāļu lietošana var skart vienu un to pašu medikamentu grupu vienlaicīgi vienā valstī, piemēram, Latvijā. Šī parādība bieži rodas atšķirīgas pieejamības, izpratnes un sociālekonomisko faktoru dēļ. Liela daļa pacientu nepietiekami ievēro ārstēšanas režīmu (zema līdzestība – angl. “adherence“). Tas notiek finansiālu apsvērumu dēļ (zāles ir pārāk dārgas), aizmāršības dēļ, vai arī tādēļ, ka pacienti jūtas pietiekami labi un uzskata, ka zāles vairs nav vajadzīgas. Šī nepietiekamā lietošana palielina komplikāciju un hospitalizācijas risku. Tomēr biežāk daļa vecāka gadagājuma cilvēku tiek pakļauti polipragmāzijai – vairāk nekā 5 dažādu medikamentu lietošanai, ko izrakstījuši dažādi speciālisti. Šī pārmērīgā un bieži nepiemērotā zāļu lietošana palielina nevēlamu blakusparādību, kritienu un bīstamu zāļu mijiedarbības risku.
Donalda Trampa centieni mazināt zāļu cenas un pretrunīgā rīcība šī mērķa īstenošanā
Vairums pasaules iedzīvotāju mēdz sekot līdzi Donalda Trampa paziņojumiem par viņa attieksmi pret Krievijas – Ukrainas karu, ieroču piegādēm, muitas karu ar Ķīnu, draudzību ar Argentīnu, braucieniem viesos pie Anglijas karaļa. Velti. Daudz interesantāk ir sekot līdzi Trampa rosībai farmācijas un veselības jomā. Kā jau minēju 2025. gada 25. septembrī prezidents Donalds Tramps paziņoja par ievērojamu tarifu paplašināšanu, lai aizsargātu Amerikas ražotājus. Jaunie tarifi ietver 100 % nodokli zīmolu zālēm, 25 % nodokli smagajiem kravas automobiļiem un 50 % nodokli virtuves skapjiem, vannas istabas mēbelēm un mīkstajām mēbelēm. Šie pasākumi stāsies spēkā 2025. gada 1. oktobrī, vēl vairāk saasinot tirdzniecības spriedzi starp ASV un tās tirdzniecības partneriem.
Patiesībā haotisku iejaukšanos zāļu tirgū uzsāka Džo Baidena administrācija. Baidena administrācijas darbības iezīmēja būtisku novirzi no iepriekšējās ASV politikas, kas stingri aizliedza valdībai iejaukties zāļu cenu sarunās. Lai gan Baidena reformas skāra tikai noteiktas federālās programmas (“Medicare”), tām bija potenciāls ilgtermiņā ietekmēt cenas visā ASV zāļu tirgū. Džo Baidena galvenais mērķis bija samazināt recepšu medikamentu izmaksas patērētājiem un palielināt piekļuvi zālēm, bet stratēģija bija vērsta uz farmācijas nozares varas mazināšanu un valsts lomas palielināšanu cenu noteikšanā. Baidena laikā “Medicare” (federālā veselības apdrošināšanas programma senioriem) ieguva pilnvaras tieši sarunāties ar farmācijas uzņēmumiem par augstāko cenu ierobežošanu dārgiem recepšu medikamentiem, par maksimāliem griestiem pacientu izdevumiem un sodu sistēmu.
Baidena administrācija centās panākt, lai ātrāk tirgū nonāktu lētākas zāļu versijas (ģenēriskie medikamenti), meklēja iespējas potenciāli pārtraukt patentu aizsardzību tām zālēm, kuru izstrādē izmantoti valsts (federālie) līdzekļi, bet kuras ir pārmērīgi dārgas. Un vēl – Baidena administrācija cīnījās pret farmācijas uzņēmumu taktiku, ko sauc par “evergreening” – nelielu, nebūtisku izmaiņu veikšana zāļu sastāvā vai formulā, lai iegūtu jaunus patentus un tādējādi pagarinātu savu monopola periodu.
Donalda Trampa administrācijas pieeja galvenokārt koncentrējas uz konkurences veicināšanu, cenu pārredzamību un administratīvo šķēršļu mazināšanu, lai samazinātu izmaksas. Trampa administrācijas laikā katru nedēļu tiek pieņemtas un ieviešanā izmēģinātas vairākas negaidītas iniciatīvas. Pirmais Trampa administrācijas mērķis bija panākt, ka patērētāji redz zāļu patieso cenu un atlaides. Tika mēģināts ieviest noteikumu, kas farmācijas uzņēmumiem liktu norādīt zāļu patērētāja cenu visās televīzijas reklāmās. Ideja bija radīt spiedienu uz uzņēmumiem mazināt cenas, taču šo noteikumu bloķēja tiesas. Tika ieviesti noteikumi, kas aizliedza aptiekām slēgt līgumus, kuros tām bija aizliegts informēt patērētājus par iespēju iegādāties zāles par zemāku cenu, ja tā ir izdevīgāk.
Liela daļa Trampa uzmanības ir veltīta zāļu pabalstu pārvaldniekiem, kurus viņš kritizē par to, ka tie patur sev daļu no farmācijas uzņēmumu piešķirtajām atlaidēm, tā vietā lai tās nodotu patērētājiem. Arī Trampa administrācija dažādi centusies paātrināt lētāku ģenērisko zāļu nonākšanu tirgū. Veiktas izmaiņas Pārtikas un zāļu administrācijas dokumentācijā, lai paātrinātu ģenērisko medikamentu apstiprināšanas procesu, Ir mēģināts atvieglot noteiktu recepšu medikamentu importu no Kanādas, kur cenas parasti ir zemākas, taču šī iniciatīva nesaņēma plašu atbalstu. Trampa administrācijas laikā ir parakstīts likums, kas aizliedz tā sauktos “pārsteiguma rēķinus”. Tie bija negaidīti, lieli rēķini, ko pacienti saņēma par ārstēšanu ārpus apdrošināšanas tīkla (piemēram, ārkārtas situācijās), un tas palīdzējis mazināt pacientu kopējos medicīnas izdevumus.
Trampa administrācijas darbība kopumā ir vērsta uz to, lai izmantotu tirgus spēkus un administratīvās izmaiņas, lai samazinātu zāļu cenas, kamēr Baidena administrācija vairāk paļāvās uz tiešu valsts iejaukšanos cenu sarunās.
Iespējams, ka Veselības un cilvēkresursu sekretārs (mūsu izpratnē – ministrs) Roberts F. Kenedijs jaunākais un viņa līdzstrādnieki zāļu izmaksu samazināšanas procesā neņem vērā būtiskas pamatproblēmas – daudzi cilvēki lieto recepšu zāles slimībām, kas nav saistītas ar dzīvesveidu, bez tam zāļu cenas ASV ir daudz augstākas nekā citās valstīs. Pēdējās nedēļās augstākās veselības aprūpes amatpersonas ir izvirzījušas ideju samazināt recepšu zāļu izmaksas ASV, kā arī – panākt, lai amerikāņi lietotu mazāk zāļu. Veselības politikas eksperti saka, – lai gan mērķis ir saprātīgs, šī pieeja pārāk lielu atbildību uzliek pacientiem un neņem vērā galvenās problēmas saistībā ar zāļu cenu noteikšanu. Kā zināms – labākais veids, kā samazināt zāļu cenas, ir pārtraukt lietot zāles, kas nav vajadzīgas. Te piebildīšu – arī lietot mazāk zāļu, jo tās nav vajadzīgas, ja cilvēks ir vesels.
Hroniskas slimības ir bijušas Roberta Kenedija jaunākā īpaša uzmanības joma, jo sekretārs plāno uzsākt reklāmas kampaņu, aicinot amerikāņus ēst veselīgāk un nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, lai risinātu valsts hroniskās veselības problēmas. Savukārt Baltā nama stratēģija hronisku slimību saslimstības mazināšanai man nav saprotama. 2023. gadā aptuveni 3 no 4 pieaugušajiem ASV bija vismaz viena hroniska slimība. Pēdējā desmitgadē īpaši strauji ir pieaudzis hronisku slimību izplatība jauniešu vidū — no 52,5 % 2013. gadā līdz 59,5 % 2023. gadā. Hroniskas slimības, piemēram, aptaukošanās, sirds slimības un diabēts, ASV izmaksā daudzus triljonus dolāru gadā medicīniskajā aprūpē un recepšu zālēs.
Kenedijs ir apšaubījis antidepresantu drošību un efektivitāti, norādot, ka tos pārtraukt varētu būt grūtāk nekā pārtraukt lietot heroīnu. Viņš ir kritizējis arī ļoti populāros diabēta un svara zuduma medikamentus, piemēram, sakot, ka uzņēmumi “cer tos pārdot amerikāņiem, jo mēs esam tik stulbi un tik atkarīgi no medikamentiem”. Pēc tam Trampa administrācija paziņoja, ka nevirzīs tālāk Baidena administrācijas centienus piespiest “Medicare” segt svara zuduma zāles.
Vārdu sakot – vērot Trampa administrācijas rosību zāļu cenu mazināšanā ir tik pat efektīga nodarbe kā noticēt viņa pretrunīgajiem paziņojumiem Krievijas un Ukrainas karā.
Zāļu cenu izmaiņas ir katra ekonomiski neizglītota politiķa rīcības dzenulis
Kopš paziņojuma par nekandidēšanu uz “Vienotības” valdes priekšsēdētāja amatu Veselības ministrs Hosams Abu Meri bija samazinājis savas politiskās aktivitātes – bija mazāk selfiju sociālajos tīklos, mazāk bilžu no dažādām lentīšu griešanām un smalkmaizīšu degustācijām. Tagad, šķiet, viss ir atgriezies normālās sliedēs – ja tiek atvērta kāda viesnīca vai kebabnīca, mūsu ministrs tur gozējas; katru ministrijas netieši vai ministrijai draudzīgu struktūru organizētu konferenci atklāj ar garu runu, visur tiek daudz fotografēts un filmēts – pat nepiedaloties cīņā par “Vienotības” valdes priekšsēdētāja amatu, viņš nonācis plašākā fotoattēlu klāstā. Viņš atkal paspējis pieprasīt lieku miljardu veselības aprūpes izdevumiem. Savulaik 19. gadsimta beigu vācu publicistikā, opozicionāri aprakstīja tronī kāpušo ķeizaru Vilhelmu II: “Viņa godkārība ir tik liela, ka viņš katrās kāzās grib būt līgavainis, katrās kristībās jaundzimušais un katrās bērēs nelaiķis.” Vilhelms II vēlāk izraisīja 1. pasaules karu. Bet apraksts trāpīgs arī attiecībā pret mūsu veselības ministru, kuru neesmu manījis darot kādu reālu ministra darbu, bet tikai spoguļojoties, fotografējoties un sniedzot paziņojumus.
Zāļu cenu reforma, ar ko tik ļoti dižojas mūsu ministrs, ir panākusi to, ka katram šobrīd nākas maksāt 75 eirocentu Hosama nodokli par katru aptiekā atprečotu recepšu medikamentu, valsts tērē 10 miljonus (tas ir nepietiekami, bet kur gūt papildus līdzekļus neviens nezina) kā valsts piemaksu par katru atprečotu recepti, daļai zāļu cenas ir ievērojami pieaugušas, bet daļai – samazinājušās. Valsts zāļu rezervju nav un nebūs. Toties būs piemineklis – mūžam neuzbūvētie Stradiņa slimnīcas korpusi, nu jau – grausti.