Šajā nestabilajā brīdī mums ir koalīcija, kas turas “uz puņķiem”, neesoši ministri, apslimusi premjere, sabotāžas, atvainojiet, aizsardzības ministrs

EGILS HELMANIS

Kopā ar domubiedriem esam atgriezušies no kārtējā Ukrainas brauciena. Nogādājām 28 automašīnas un citas sarūpētās lietas. Liels paldies visiem, kas ziedoja naudu, lietas un laiku!

Paldies par izpratni, ka patiesībā jau mēs palīdzam paši sev! Priecājos, ka neesam apstājušies un nu jau nogādāto auto skaits tuvojas diviem simtiem.

Kā ik reizi pēc šiem braucieniem, arī šobrīd izjūtu asu kontrastu starp darbiem un vārdiem mūsu valstī. Jau kopš lielā iebrukuma pirmās dienas, esmu nerimstoši aicinājis, pārslēgties no otršķirīgām lietām un kašķiem uz nopietnu pieeju mūsu valsts aizsardzībai. Dzirdīgu ausu pagaidām pietrūkst, bet lietu, kas mums paveicamas vēl ir neizsakāmi daudz!

Tas, ka pēdējās dienās daudzi runā un ir sašutuši par Baltajā namā notiekošo, ir saprotami. Bet nav saprotami, kādēļ tikpat daudz un skaļi nerunājam par to, kas BEIDZOT būtu jāizdara mums pašiem! Atkal visi esam “lieli eksperti” starptautiskajā politikā un tajā, ko un kā vajadzēja vai nevajadzēja darīt citiem. Bet kā ar mums pašiem?

Šajā nestabilajā brīdī mums ir koalīcija, kas turas “uz puņķiem”, neesoši ministri, apslimusi premjere un nedzirdams prezidents. Vēl mums ir sabotāžas, atvainojiet, aizsardzības ministrs, kurš kā lielu sasniegumu prezentē formastērpus, kas būs piemērotāki sievietēm un izpļautu meža pļavu, ko dēvē par Sēlijas poligonu.

Civilā aizsardzība pagaidām ir uz papīra. Instrukcijas, darba grupas, krāsainas prezentācijas. Joprojām neatrisināts elementārākais – patvertņu jautājums. Nemaz jau nerunājot par nopietnu gatavību. Piemēram, lai kara gadījumā varētu funkcionēt dažādi avārijas un komunālie dienesti (elementāri – salabot ūdensvadu vai siltumtrasi), to darbiniekiem būtu jābūt nodrošinātiem ar pretšķembu vestēm un aizsargķiverēm. Likums mums šobrīd liedz iepirkt šādas preces, bet Ukrainas pieredze rāda, ka tā ir absolūta nepieciešamība. Tāpat, saskaņā ar tiesību aktiem, šobrīd nedrīkstam pilsētā izveidot spices, kuras būtu lietojamas kā ūdensapgāde ūdensvada bojājumu gadījumā.

Ir sadrukātas normas, instrukcijas un rekomendācijas. Sadibinātas labskanīgas institūcijas un amati, bet aiz šiem burtiem un cipariem ir pazaudēts galvenais – reālistisks redzējums un mūsu zemes cilvēki. Valsts nav birokrātija, valsts ir tās cilvēki.

Mums būtu jānoliek malā visi nebūtiskie tēriņi un valsts līdzekļi jākoncentrē tikai viena mērķa trim apakšuzdevumiem;

1) Bruņojumam, aprīkojumam un inženiertehniskajām būvēm robežas un valsts aizsardzībai,

2) Reālai iekšējās drošības stiprināšanai, tajā skaitā civilajai aizsardzībai,

3) Informatīvās telpas un valstiskā patriotisma stiprināšanā.

Nevis betonēt pāli Daugavas vidū tiltam, par kuru nav zināms, vai tas vajadzīgs, un vai taps, bet betonēt pozīcijas un aizsardzības būves Austrumu pierobežā. Nevis ieguldīt 21 miljonu skolēnu atzīmju monitorēšanas sistēmā, bet ieguldīt 21 miljonu gaisa telpas monitorēšanā. Nevis tērēt 300 000 pētījumam, kā jūtas pakistāņu pārtikas kurjeri, bet tērēt 300 000 pārtikas stratēģisko rezervju iepirkumiem. Un šādi varētu turpināt bezgalīgi…

Īpaši gribu pakavēties pie trešā punkta. Ukrainu 2022.gadā izglāba ukraiņu motivācija un vēlme pretoties. Ņemot vērā, ka mūsu valstī cīņas spējīga vecuma vīriešu ir nesalīdzināmi mazāk, jel kādai nopietnai pretestībai ir nepieciešams daudz augstāks motivēto īpatsvars.

Ir simboliski, ka pēc tam, kad esam nogāzuši padomijas simbolus, mums nevedas ar vienošanos par to, ko likt vietā. Ukrainas viens no noturības stūrakmeņiem bija savas nacionālās kultūras, identitātes un valodas stiprināšanā ieguldītie līdzekļi un enerģija. Mums nepieciešams intensīvi pievērsties patriotiskajai audzināšanai sabiedrībā, skolās, bērnudārzos. Valstī nepieciešams rīkot dažādus patriotisku konkursus, izdot grāmatas, celt pieminekļus, rīkot koncertus un uzņemt filmas, kas stiprina mūsu identitāti un piederības sajūtu valstij.

Ukraiņi to darīja, un kļuva par dambi, kas aizsargā savu un mūsu zemi no krievu pasaules asiņu plūdiem. Bet pie mums pagaidām ir tikai dambīši, kas sevi dēvē par vēsturniekiem un savu misiju saredz, apkarojot pašu tautas vēsturiskās apziņas stiprināšanu.

Visbeidzot – mums ir steidzīgi jāmaina pie varas esošie. Vietā jānāk nevis konformistiskiem birokrātiem, bet cilvēkiem, kuri spēj uzņemties atbildību, pieņemt drosmīgus lēmumus un, pāri visam, rīkoties – paveikt steidzamos un neatliekamos darbus, lai mūsu valsts varētu pastāvēt.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!