Padomnieces memuāri. V daļa

Sviluma smaka

Fiziski ministrs bija atgriezies Latvijā no komandējuma ASV. Fiziski, jo desmit dienu dzīvošana pilnīgi citā laika zonā bija manāma vēl kādu laiku. 26. septembrī bija ieplānoti divi būtiski pasākumi – no rīta bija jāapmeklē Valsts aizsardzības koordinācijas darba grupas sēde, tai sekoja intervija Latvijas radio raidījumā “Krustpunktā”, bet pēcpusdienā notika Eiropas Savienības Fondu tematiskā komitejas sēde. Līdz ar ministru no komandējumā atgriezās arī mans kolēģis, padomnieks Valters, kuru es jau iepriekš pazinu. Valteram piemīt lieliska humora izjūta, sarkasms un kopumā mēs domājām ļoti līdzīgi – abi nācām no privātā sektora, abiem ir līdzīga izpratne par procesu efektivitāti, principā sakrita viedoklis par to, kurp iet mūsu valsts un par to, ka vajadzētu kaut ko darīt lietas labā. Atšķirība bija tikai tajā, ka es gribēju glābt valsti, bet Valters – glābt ministru un partiju. 

Ādažu militārajā bāzē valdīja rosība – es pieteicos tur braukt kopā ar ministru tāpēc, ka cerēju pa ceļam izrunāt aktuālos jautājumus un arī tāpēc, ka nekad nebiju bijusi – interesanti taču! Ministrijas zilā Škoda piebrauca pie atvērtās barjeras, šoferis atvēra logu, lai pavaicātu, kur tieši jābrauc. “Nezinu, brauciet taisni, gan jau atradīsiet,” atbildēja cilvēks formā. Apmēram 15 minūtes mēs brīvi vizinājāmies pa teritoriju, mēģinot atrast, kur jābrauc. Šoferis zvanīja citu ministru šoferiem un mēģināja noskaidrot, kur jābrauc. “Te vispār diezgan brīvi,” noteica ministrs. Jā, Viktora Valaiņa diplomātijas spējas varētu apskaust pat viņa elks komunikācijas jomā Donalds Tramps. Es kaut kā pilnīgi citādāk biju iedomājusies kārtību militārā objektā, pat “atvērto durvju dienā”. Kamēr ministri sprieda aiz slēgtām durvīm, es pastaigājos pa teritoriju un atcerējos bērnības laika sporta nometni, kura, šķiet, bija vairāk kontrolēta…

Uz pasākuma otro daļu mēs nepalikām, bet devāmies atpakaļ uz Rīgu, un tā kā ministrs visu ceļu abos virzienos norunāja pa telefonu, tad sanāk, ka es vienkārši pavizinājos. Dažādi ministra braucieni ārpus Rīgas ir teju vienīgais brīdis, kad kaut ko varētu izplānot, parunāt, pastrīdēties. Bet nekā. Rīgā Valainis aizgāja uz radio raidījumu, kur pastāstīja par ASV vizīti un par to, ka vajadzētu pārskatīt airBaltic vadītāja Martina Gausa atbilstību ieņemamajam amatam tad, ja plānotajā laikā nenotiek uzņēmuma IPO. Jā, tas bija vēl 26.septembrī. Tāpēc turpmākās piekāpšanās pārējai valdībai, šī jautājuma norakstīšana uz “komunikācijas kļūdām” un tamlīdzīgas darbības mani tracināja ikreiz, kad līdz šim jautājumam nonāca. Pēc tam sākās dienas interesantākā daļa, es aizgāju uz Finanšu ministriju paklausīties ES Fondu tematisko komitejas sēdi. 

Sanāksme bija nīkulīga – visi “peldēja”, kaut ko vajadzēja vēl paspriest un padiskutēt, izvērtēt, pārvērtēt un aplēst. Vienā brīdī neizturēja pat finanšu ministrs Arvils Ašeradens jeb Ašais, kurš nedaudz paaugstināja balsi un pateica, ka tā nevarot vairs turpināt. “Kolēģi, ko mēs te pļāpājam tā kā kaut kādā anonīmo alkoholiķu klubiņā?!” viņš iesaucās. Kā notiek diskusijas anonīmo alkoholiķu klubiņos, es nezinu, un nodomāju, ka tas nemaz nav labi, ka finanšu ministrs to zina.

Ieraugot prezentācijas slaidus, manas acis iepletās un vienlaikus es sapratu, ko domāja Krišjānis Kariņš, sakot, ka naudas ir tik daudz kā nekad. 

Protams, es zināju, ka ar Eiropas Savienības fondu apguvi Latvijai nesokas, bet reālo progresu jau autobusu pieturu stendos neliek, tāpēc šoks bija diezgan liels.

No 3,6 miljardu eiro lielā ES fondu finansējuma, kas pieejami laikā no 2021. līdz 2027.gadam, noslēgti līgumi ir vien 20% no kopējās summas, bet maksājumi veikti tikai 2%. Turklāt, lai apgūtu 44% naudas, nav pat apstiprināti MK noteikumi.

Ko tas nozīmē? Kopš termiņa sākuma ir pagājuši četri gadi, lai apgūtu 44% naudas, ministrijas nav pat izdomājušas, kādā veidā to izdarīt, bet līdz termiņa beigām ir palikuši tikai trīs gadi. Tātad, “papīru” lietām, birokrātijai tiek tērēts krietni vairāk laika, nekā reālai naudas apguvei un attīstībai. Tādu prezentāciju mums rādīja 2024.gada nogalē. Iespējamība, ka mēs laikus izlietosim vairāk nekā 60% mums pieejamās naudas, ir ļoti maza. 

Situācija ar ar Atveseļošanas fondu ir labāka, bet arī tā nav ideāla. Zemāk esošais grafiks, ar skaistiem lieliem skaitļiem parāda nevis apgūto naudu, bet apstiprinātu normatīvo regulējumu. Rupji sakot – šeit MK noteikumu apstiprināšana iet raitāk. Bet šeit ir citas problēmas. 

Atveseļošanās fonds tika izveidots tad, kad Covid pandēmija mazinājās. Šī fonda galvenā ideja bija panākt izrāvienu, atbalstot tādus projektus, kuri jau gatavi un sen gaida īstenošanu, bet naudas pietrūkst. 

Ašeradens bija diezgan dusmīgs un centās to neizrādīt. Bet šādā situācijā kaut ko neizrādīt ir diezgan grūti. Viņš informēja, ka Eiropas Komisija ir atsūtījusi vēstuli, ka vairs nekādu termiņa pagarinājumu nebūs un visam, kas attiecas uz Atveseļošanas fondu, jābūt izdarītam līdz 2026.gada vidum, citādi mēs pazaudēsim naudu. Jā, nu es arī sajustu sviluma smaku, it īpaši tādēļ, ka 2026.gada rudenī ir Saeimas vēlēšanas. 

Te būs īss, ļoti vienkāršots ievads ES fondu apguves problemātikā tiem, kas ikdienā ar to nestrādā. Latvijas attīstība jau daudzus gadus faktiski balstās ES Fondu naudā, iekšszemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir diezgan zems. Faktiski mēs varam paņemt naudu no ES fondiem, pielikt nedaudz savas naudas un izlietot to valsts izaugsmei – būvēt infrastruktūru, slimnīcas, atbalstīt zinātni, pārkvalificēt bezdarbniekus, lai viņi apgūst vajadzīgās profesijas un tamlīdzīgi. Bet problēma ir tajā, ka

mūsu valsts pārvalde ir uzblīdusi, un kā ļoti pareizi šodienas raidījumā pateica Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite – sabiedriskais sektors tērē vairāk, nekā uzņēmēji spēj nopelnīt. Sabiedriskais sektors katru gadu pieaug, bet brīvas naudas, kuru varētu ieguldīt valsts, līdzfinansējot projektus – kļūst arvien mazāk. 

ES fondu naudas tik tiešām ir tik daudz kā nekad, bet mums nav pašiem savas naudas, ko ieguldīt, jo lielu daļu apēd kaut kādi mistiski iepirkumi, funkciju dublēšanās, nevērīga un izšķērdīga naudas izlietošana, nespēja ieraudzīt prioritātes un atbalstāmās nozares, nekompetence izvērtēt prioritātes, korupcija un virkne līdzīgu problēmu, kas saistītas ar menedžmentu. Un tad vēl šis: liela daļa naudas ietilpīgāko projektu ir saistīti ar būvniecību, un jau bija pierasts, ka Eiropa “piever acis” uz termiņiem vai arī visu laiku pagarina tos. Bet tagad EK izlēma, ka nekādu pagarinājumu vairs nebūs.

Tas savukārt nozīmē, ka, lai pabeigtu būvniecību projektos, kur ir iesaistīta Atveseļošanās fonda nauda, ir palicis pusotrs gads, kas lielā daļā gadījumu nav iespējams.

Būvniecībā ir savas problēmas: karteļi, darbaspēka trūkums, reputācijas problēmas un tamlīdzīgi riski, tāpēc ir grūtības pabeigt laicīgi būvniecību. Vēl visu laiku aug būvniecības izmaksas, ko būvniecības sektora uzņēmumi prasa kompensēt pasūtītājam, t.i., valstij. Bet valstij nav naudas, tāpēc sākas strīdi un tiesvedības. Neatkarīgi no tā, kā šie strīdi beidzas, zaudētāji ir Latvijas tauta, kas par to visu maksā. 

Kas notiks, ja mēs “neapgūsim” ES naudu laikā? Par to mēs visi maksāsim paši vai arī paliks nepabeigti objekti. Iedomājieties, piemēram, Infektoloģijas centru par 100 miljoniem, par kura neizdošanās risku pirms divām dienām ziņoja “Nekā Personīga”. Skaidrs, ka mēs to naudu zaudēsim, tas pat vairs nav nekāds risks, bet vienkārši fakts. Kāpēc? Tāpēc, ka, ja pat konkurss vēl nav pabeigts un pat, ja kāds tam pieteiksies, Infektoloģijas centru gada laikā uzbūvēt nav iespējams. Līdz ar to arī būvnieki nepiesakās – priekš kam viņiem uzņemties šo risku? 

Visticamāk, šajā konkursā neviens nepieteiksies. Bet pieņemsim, kas notiks, ja tomēr pieteiksies? Valsts ieguldīs kaut kādu naudu, Eiropa būs apsolījusi 15 miljonus tad, ja projektu pabeidz laikā. Tā kā gada laikā uzbūvēt slimnīcu nav iespējams, tad Eiropa šo finansējumu neiedos, bet tā kā valstij arī nav naudas, lai objektu pabeigtu, tad būs palicis pa pusei uzbūvēta ēka, kas tiks “iesaldēta” līdz labākiem laikiem. 

Situācija diezgan neapskaužama. To atrisināt var tikai vienā veidā – jābeidz izšķērdēt nauda. Ar tādu pieeju, kādu es jau saskāros 2,5 nedēļas jaunajā darbā, bija skaidrs, ka jāsāk ņemt nost tās rozā brilles.

Ministrs uz nākamo plānošanu bija ieradies nikns, jo situācija ar ES fondiem bija, maigi sakot, sūdīga. Turklāt viņam bija zināms, ka daļu naudas mēs zaudējam interešu konfliktu dēļ. Piemēram tāpēc, ka interešu konflikti ir gan LIAA darbiniekiem, kuri piedalās projektu vērtēšanā, gan arī Kompetenču centros – taču tā jau ir pilnīgi atsevišķa tēma.

Aplēses liecina, ka 2014. – 2020.gadu ES fondu plānošanas periodā publiskās iestādes savas nolaidības, pārkāpumu, iepirkumu pārkāpumu un interešu konfliktu dēļ Latvijas valstij nodarīja apmēram 80 miljonu eiro zaudējumus.

Es izgāju no Finanšu ministrijas un man atrakstīja kolēģis Valters kontekstā ar nākamās dienas sanāksmi – investoru padome FICIL plānoja tikties ar Ministru kabinetu. “Paskaties epastu, tev droši vien ir info par rītdienas sanāksmi. Kaut kas tur pietrūkst, manuprāt, nesaprotu tikai uzreiz, kas tas ir.” Es atvēru preses relīzi, kurā pietrūka… teksts. Viss teksts. 

Tekstu mēs beigu beigās dabūjām un kolēģi ziņoja, ka Valsts kanceleja visus steidzina, lai saskaņo preses relīzi, kurā, piemēram, Ekonomikas ministrija vai ministrs vispār nebija pieminēti ne ar pušplēstu vārdu. Es atkal nopūtos… Valsts kancelejas Komunikācijas departaments sūtīja tekstu relīzi, kurā Ekonomikas ministrija nebija pat pieminēta, un bakstīja mani, lai paskatos ātrāk. Nu, kas tas tāds? Kāpēc vispār Valsts kancelejai ar mani kaut kas jāskaņo?

Piektdienas plānošanai es biju domājusi pieslēgties attālināti, vienlaikus biju labi sagatavojusies – sarakstīju visus jautājumus, ko vēlējos apspriest, un galu galā taču biju izveidojusi publicitātes plānu. “Nebūs, Viktors ir prom citās lietās,” uzrakstīja man Valters un ar to piektdiena bija gandrīz beigusies. Mēs nospriedām, ka jāsāk plānot brauciens uz Gulbeni, kā arī kaut kur kuluāros jau bija parādījies jautājums par pārtikas cenu samazināšanas plānu. Nezinu, no kurienes. Ministrs no ASV atveda visādas brīnumainas idejas. Dažas no tām jūs pat vēl nenojaušat.

KATRĪNA IĻJINSKA

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!