„Rail Baltica” projekts – deputātus sāk pārņemt panika

AIVARS STRAKŠAS

Rail Baltica projekts – deputātus sāk pārņemt panika. Tā varētu raksturot Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas trešdienas sēdes atmosfēru.

Sākotnējo eiforiju par to, ka ES mums uzdāvinās ātrvilcienu un, kā tagad redzam, ne ar ko nepamatoto politiķu optimismu par sapņiem, ka pie reizes iedos naudu arī savienojumam ar Rīgas dzelzceļa centrālstaciju, vēl vienu tiltu pār Daugavu un savienojumu ar lidostu, nomaina panika. Izrādās, ka par visām ekstrām būs jāmaksā pašiem.

Kāpēc Rail Baltica sāka būvēt no “ekstru” puses, un kāpēc tika slēptas patiesās Rail Baltica izmaksas, par to lai tiek galā Saeimas izmeklēšanas komisija. Šobrīd aktuālākais jautājums ir, ko darīt. Turklāt labu risinājumu nav. Jāizvēlas labākais starp sliktākajiem.

Lai ko tur nerunātu par projekta stratēģisko un militāro nozīmi, ir saprotams, ka ar noteiktu izmaksu līmeni arī šie mērķi kļūst pārāk dārgi. Cik saprotu, tad Saeimas deputāti ir nonākuši pie secinājuma, ka par tiem astoņiem miljardiem, kas būšot jāaizņemas un kas turklāt vēl nepārtraukti mainās, nekādu ātrvilcienu mums nevajag. Lētāk esot atdot atpakaļ izniekoto ES līdzfinansējuma daļu. Tikai piekrītu. Mums ir svarīgākas jomas, kur ieguldīt. Kaut vai izglītība un demogrāfija.

No otras puses varbūt ir lietderīgi ierobežot dažu politiķu nepamatotās fantāzijas un būvēt to, ko var atļauties. Ja ātrvilcienu būvēt ir izšķērdīgi, tad varbūt ar vienkāršu divsliežu elektrificētu dzelzceļa līniju gan varētu savienoties ar Eiropu. Sanāks reizēm lētāk, kravu un pasažieru būs vairāk, uzturēšanas izmaksas lētākas, un stratēģiskie un militārie mērķi arī tiks sasniegti. Tā kā ne igauņiem, ne lietuviešiem arī naudas nav, tad par šādu variantu varbūt arī varētu vienoties. Līdz 2030. gadam paspētu. Arī ES, iespējams, varētu pierunāt, un 256 miljoni nebūtu jāatmaksā.