Politiskās varas nemainīgums ir Latvijas nelaime, lielākais atpalicības cēlonis

JĀNIS URBANOVIČS

Jauniešu slengā ir dzirdēts šāds izteiciens – “ieslēgt aitu”. Tā saka, kad esi pieķerts, bet negribi atzīties. Tad jātēlo, ka īsti nesaproti, par ko ir runa, viss jānoliedz, jāmēģina ievadīt sarunu citā gultnē, jāizrāda svēts sašutums par “nepamatotām aizdomām”, savā vietā jāatrod kāds cits grēkāzis, jāpielieto taktika “bet jūs vispirms pierādiet”. To visu vajag runāt droši, skaļi, uzbrūkoši, un, pats galvenais – netīšām nepamirkšķināt.

Jau otro nedēļu sabiedrībai ir iespēja vērot, kā “aitu ieslēdzis” Latvijas lielākais politiskais smagsvars, kas, dažādi pārsaucoties un kombinējoties, valsti pārvalda vairāk nekā 20 gadus. Kuram bez augstāk minētajiem verbālajiem līdzekļiem rīcības arsenālā ir arī tieša ietekme varas struktūrās, tostarp tajās, kam pienākas šo aplokšņu algu skandālu izmeklēt. Tas varas turētājiem rada drošības izjūtu un pašpārliecinātību. Tomēr stingrajā “pareizās” komunikācijas līnijā parādās plaisas.

Vispirms sāk mirkšķināt tupākie – tie, kas notiekošo mēģina uzdot par “konkurentu politisko pasūtījumu”. Tik neveiklu manevru nevar novērtēt citādi kā vien par iekšēju nervozitāti un bailēm, ka kūdras purvā iemesta dzirkstele un lielākās nepatikšanas tikai vēl priekšā.

Taču visdaiļrunīgāk runā tie, kuri klusē. Tie, kam vienmēr paticis uzsvērt savu morālo stāju, tīru kā briljanta oliņu. Kam vienmēr bijis ko norādīt citiem no Briseles tāluma vai sava varas torņa augstuma. Klusē autoritātes no dažādām “tīro roku” biedrībām, kas citiem līdzīga rakstura skandāliem nekad nav pagājušas garām bez ievērības. Kur kapusvētki, kur lietussargi, kur maijpuķītes? Vienīgais, ko dzirdam, ir negribīgi izspiests “apstākļi nopietni jāizmeklē”. Bet tas nudien ir pliekani. Klusē tie, kuri zina. Kuri ir pietiekami tālredzīgi, lai paklusētu.

Lielākā daļa politiskās vides ir pārliecināti, ka šo skandālu, tāpat kā dažādas burtnīciņas un citus līdzīgus, izdosies paslaucīt zem paklāja – varas partijai tam ir pietiekami daudz resursu. Problēma ir cita – sāk mosties konjunktūras instinkti. Savos ilgajos valdīšanas gados varas partijas ir cauraudušas visu valsts pārvaldi, ar ministrijām sākot un valsts uzņēmumiem beidzot. Un tas ir lielākais varas partiju resurss un spēks. Paklausīgs ierēdnis pareizajā vietā. Bet te “savi cilvēki” sāk bažīties: vai partija, kas ilgi bijusi māte barotāja, izturēs šo pārbaudījumu? Vai kopā ar Kariņa zelta lidojumiem tas nesašūpos hegemonu? Vai nav laikus jāpamet šis kuģis un jāmeklē kāds progresīvi perspektīvāks?

Politiskās varas nemainīgums ir Latvijas nelaime, lielākais atpalicības cēlonis. Zāles pret lielu, neprasmīgu un rijīgu birokrātiju ir tikai vienas – politiskais svārsts, kas laiku pa laikam izmēž dažādus ielikteņus no valsts pārvaldes. Diemžēl mums tas nedarbojas. Taču varas partija izvēlētā “aitas ieslēgšanas” taktika ir tik bezkaunīga, ka raisa cerības – cilvēku pacietības mērs reiz būs pilns. Ka vēlētāji ieraudzīs – vārdu un darbu vektori principiāli nesakrīt. Saņemsies un “izslēgs aitu”.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!