Krievijai Ukrainas karā, iespējams, ir vairāk upuru, nekā Lielbritānijas armijā regulārās vienības. Un tas nav sliktākais – kopš Krievijas diktators Vladimirs Putins pirms nu jau vairāk nekā sešiem mēnešiem uzsāka visaptverošu uzbrukumu Ukrainai, karš un sankcijas ir ietekmējušas arī Krievijas ekonomiku.
Lai gan tiek prognozēts, ka tās kopējais iekšzemes kopprodukts (IKP) 2022. gadā samazināsies par 6%, šis skaitlis slēpj daudzus bēdīgākus ekonomikas datus, kas ilgtermiņā var izrādīties postoši Krievijai, raksta Eiropas politikas analīzes centra (CEPA) Transatlantiskās aizsardzības un drošības programmas direktora vietnieks Džoels Hikmens.
Lai saprastu Krievijas ekonomikas nākotnes perspektīvas, jāapsver pašreizējā situācija un dati.
Pirmkārt, kopš iebrukuma sākuma no Krievijas ir aizbēguši vairāk nekā 1000 starptautisku uzņēmumu, kas veido gandrīz 40% no Krievijas IKP.
Otrkārt, kopējais Krievijas imports ir samazinājies par vairāk nekā 50%, tostarp no Ķīnas. Jāatzīmē, ka lielākā daļa Ķīnas banku un uzņēmumu, šķiet, ir arī piesardzīgi pret Rietumu sankciju pārkāpšanu.
Treškārt, no Krievijas 600 miljardu dolāru ārvalstu valūtas rezervēm, 300 miljardi pašlaik ir iesaldēti, bet atlikusī daļa strauji sarūk — kopš februāra vien ir iztērēti 75 miljardi dolāru. \
Un ceturtkārt, Eiropas Savienība (ES) ir piekritusi līdz šā gada beigām aizliegt 90% Krievijas naftas importa un līdz nākamā gada 23. martam 15% gāzes piegāžu ar mērķi līdz 2027. gadam to samazināt līdz apaļai nullei.
Tam visam patiešām ir nozīme, jo dzīvotspējīgu alternatīvu tirgu ir maz, gāzes vadu būvniecība prasa vairākus gadu desmitus un miljardiem dolāru, un šķiet, ka Krievijas ekonomiskās bāze, kas masveidā agresorvalsti pameta, drīzumā neatgriezīsies.
Saskaņā ar vairāku ietekmīgu vadošo ekonomistu jaunāko rakstu ”Uzņēmējdarbības atkāpšanās un sankcijas kropļo Krievijas ekonomiku” (Business Retreats and Sanctions Are Crippling the Russian Economy), Krievijas vietējā ražošana ir “apstājusies pilnībā” un valsts saskaras ar “spēcīgām problēmām, lai nodrošinātu svarīgus izejmateriālus, detaļas un tehnoloģijas tirdzniecības partneru vilcināšanās dēļ”.
Savukārt mazā ekonomika gandrīz noteikti iedragās Krievijas globālās ambīcijas un spēju projicēt militāro spēku ārvalstīs. No 2016. līdz 2020. gadam Krievija veidoja aptuveni 20% no pasaules aizsardzības eksporta, kas ir par 22% mazāk, nekā vēl iepriekšējos četrus gadus. Līdzās enerģijas piegādēm, aizsardzība ir viena no lielākajām Krievijas eksporta nozarēm, un kara un sankciju rezultātā tās, visticamāk, piemeklēs līdzīgs liktenis.
Tam, protams, vēl milzīgais zaudējumu mērogs, ko Krievija piedzīvo karadarbībā. Saskaņā ar izsekošanas vietni, kas pārbauda Ukrainā iznīcinātos, bojātos vai pārņemtos materiālus, līdz 22. augustam Krievija bija zaudējusi 970 tankus, 2682 bruņumašīnas un citus transportlīdzekļus, 1437 kravas automašīnas un džipus, 52 kaujas lidmašīnas, 50 helikopterus un 11 jūras spēku kuģus. Ukrainas oficiālās aplēses ir daudz augstākas, bet pat tas kļūst nenozīmīgi, ja to salīdzina ar Krievijas bojāgājušo un kaujās ievainoto skaitu.
Saskaņā ar Pentagona aprēķiniem sešu mēnešu laikā Ukrainā varētu būt nogalināti vai ievainoti vairāk Krievijas karaspēka karavīru, nekā to ir Lielbritānijas armijas regulāro spēku vienībās. Tas ir, 80 000 salīdzinājumā ar aptuveni 75 000. Tā ir ārkārtēja statistika.
Šāda šausminoša statistika varētu piespiest Putinu uz Krievijas iedzīvotāju iesaukšanu armijā, lai apturētu nepārvaramo zaudējumu viļņus karā Ukrainā.
Taču tikpat nopietni un problemātiski no ģeostratēģiskā viedokļa ir aprīkojuma zaudējumi. Pirmkārt, tas rada jautājumus par Krievijas militārā aprīkojuma uzticamību un efektivitāti — internetu tagad pārpilda video, kuros redzamas Krievijas bruņumašīnas, ko iznīcina bezpilota lidaparāti un prettanku vadāmās raķetes. Tikmēr to raķešu atteices līmenis vien var sasniegt 60% to sliktās konstrukcijas un sastāvdaļu dēļ.
Pašlaik Krievija pārdod gandrīz 90% savu ieroču tikai 10 valstīm, Indija un Ķīna veido pusi no kopējā ieroču apjoma. Ja šo nelielo klientu bāzi Krievijas sliktā militārā snieguma dēļ pamestu tikai viens vai divi klienti, tas radītu nopietnus ilgtermiņa izaicinājumus alternatīvu tirgu trūkuma dēļ. Jo īpaši ņemot vērā, ka Ķīna, visticamāk, sasniegs pilna apjoma vietējo ražošanu, apmierinot valsts militārās vajadzības dažu gadu laikā.
Otrkārt, ilgstošie zaudējumi kaujas laukā liek Krievijai par prioritāti uzskatīt sava aprīkojuma uzturēšanu un nomaiņu, nevis aizsardzības eksporta nozares atbalstu. Jūlijā Krievijas Valsts Domē tika izskatīts likumprojekts, kurā izklāstīti īpaši ekonomiskie pasākumi “mobilizācijas spēju un iekārtu pagaidu aktivizēšanai”, kas liecina, ka Krievija jau mēģina cīnīties ar šo problēmu. Tas nozīmē, ka Indijai, kas ir Krievijas lielākais aizsardzības tirgus, un citiem, kas pusi savu ieroču importu uztic Krievijai, būs jāmeklē citas alternatīvas vai jāattīsta sava rūpnieciskā jauda. Cerams gan, ka tam būs papildu ieguvums, samazinot Krievijas ietekmi pār Indiju un citiem aizsardzības aprīkojuma pircējiem.
Visbeidzot, sankcijas radījušas ietekmi uz Krievijas sarežģītākajām platformām, piemēram, uz precīzi vadāmajām raķetēm un dažādām būtiskām sistēmu sastāvdaļām, tādām kā dzinēji un kompozītmateriāli lidmašīnu spārniem.
Protams, kā vienmēr, Ķīna ir gatava gūt labumu, izveidojot svarīgas jaunas piegādes ķēdes un garantējot atkarību jaunai klientvalstij, kas cieš no ekonomiskajām grūtībām.
Ja Krievijas militārie centieni būtu racionālas politikas rezultāts, varētu secināt, ka Kremlis centīsies pēc iespējas ātrāk iesaldēt konfliktu, lai glābtu to, kas palicis pāri no tā noplicinātā militāri industriālā kompleksa un krītošā statusa pasaulē. Bet, protams, šādas garantijas nav, un Krievijai joprojām ir vērā ņemamas spējas nopietni saasināt šo konfliktu, izmantojot tā sauktos stratēģiskos jeb kodolieročus.
Taču, lai arī uz kādu uzvaru Putins mēģinātu pretendēt Ukrainā, Krievijas izkrišana no augstākā militāri rūpniecisko ražotāju un eksportētāju līmeņa šķiet pilnīgi droša. Tās ekonomiskais stāvoklis pārvēršas vien par eksistenciālu, kamēr militārie zaudējumi ir patiesi satriecoši 21. gadsimta konfliktam.
Ilgtermiņa ietekme uz Krievijas globālajiem militārajiem centieniem un strauji sarūkošā starptautiskā klientu bāze tomēr var izrādīties Krievijas lielākā sakāve.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Avots: sargs.lv
Ja jebkurai valstij ir iespēja būt pašpietiekama, ka nav vajadzīgi citu, tad tā ir neatkarība no atkarības, tikai ceļš uz pašpietiekamību varbūt reizēm grūts, bet raksta vēsture ir liecības par tādiem laikiem. Pašpietiekamība, ka ir cilvēki, zināšanas, resursi, tas ir, cilvēks izdomā un atrod, attīsta un modelē, utml, un ir resursi, izviela, utt, un visa tā veido ražošanu, saimniecības, utt.. Gan spēj aizvietot visu aizejošo. Tāpēc laikam kādam tas kož pirksta ka nākas aiziet.
Sešimt miljardi ble! Būtu man tāda nauda. Varētu kādu jaunu zaķi noķert