„Neizpaužamās ziņas” par korupciju Ādažu būvvaldē, Stukāna draugu un Saeimas sēdi: “krievu spiega” Ādamsona kriminālprocess atklāj specdienestu patvaļas apmērus

Lato Lapsa

Nemaz nevajag mēģināt izdibināt valsts noslēpumus vai citu klasificētu informāciju un to kādā īpaši slepenā veidā pārsūtīt naidīgu valstu izlūkdienestiem, lai tiktu apsūdzēts spiegošanā: pietiek savākt visdažādāko publiski pieejamo drazu un baumas vai pat to visu vienkārši pārsūtīt, izmantojot tepat Latvijā reģistrētu un attiecīgi vietējiem drošības dienestiem elementāri pieejamu elektronisko pastkastīti, lai tiktu pie kriminālprocesa par spiegošanu un mēnešiem apcietinājumā. Likums pašlaik dod vaļu specdienestu patvaļai šajā jomā, un Valsts drošības dienesta no sabiedrības slēptās Saeimas deputāta Jāņa Ādamsona spiegošanas krimināllietas materiāli to apliecina.

Draudīgā „neizpaužamo” un „citu” ziņu vākšana

„Kriminālprocesā iegūtie pierādījumi dod pamatu pieņēmumam, ka Jānis Adamsons, personas kods …, būdams Latvijas Republikas 12. un 13. Saeimas deputāts, ieņemdams Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas locekļa amatu, laika posmā no 2016. gada 30. jūlija līdz aizturēšanas brīdim Krievijas Federācijas Federālā drošības dienesta (turpmāk – FSB) uzdevumā nelikumīgi vāca un tam ar Krievijas Federācijas pilsoņa Genādija Silonova starpniecību nodeva neizpaužamas un citas ziņas, kas nav valsts noslēpums, taču ir pieejamas tikai ierobežotam personu lokam, kā arī sniedza FSB detalizētu ieskatu Latvijas Republikas Saeimas un Saeimas komisiju, valsts iestāžu, tiesībsargājošo un valsts drošības iestāžu ikdienas darbā, tādējādi izpildot izlūkdienestu galveno uzdevumu – sniegt Krievijas Federācijas augstākajām amatpersonām precīzus izlūkdatus politisko lēmumu pieņemšanai.”

Ar šādu pamatojumu Valsts drošības dienesta (VDD) Izmeklēšanas nodaļas inspektoram E. Vīksnem ir bijis pietiekami, lai ne tikai atzītu J. Ādamsonu par aizdomās turēto „noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, atbildība par ko noteikta Krimināllikuma 85. panta pirmajā daļā” – tātad faktiski par Krievijas spiegu, bet arī saņemtu pilnīgu atbalstu savam „pieņēmumam” prokuratūrā un no izmeklēšanas tiesneša, iegūtu Saeimas piekrišanu deputāta izdošanai kriminālvajāšanai un panāktu, lai J. Ādamsons jau ilgāk nekā četrus mēnešus atrastos apcietinājumā.

VDD izmeklētāja norādītās Krimināllikuma panta „Spiegošana” pirmās daļas saturs no pirmā acu uzmetiena ir nepārprotams: „Par neizpaužamu ziņu nelikumīgu vākšanu nolūkā tās nodot vai to nodošanu ārvalstij vai ārvalsts organizācijai tieši vai ar citas personas starpniecību vai par citu ziņu nelikumīgu vākšanu vai nodošanu ārvalsts izlūkdienestam tā uzdevumā tieši vai ar citas personas starpniecību – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem.”

Tomēr cilvēkam „no malas” neskaidrs var būt jautājums – kas tieši ir „neizpaužamās ziņas” un vēl jo vairāk kas ir „citas ziņas”, kuras likums aizliedz ne tikai „nelikumīgi nodot ārvalsts izlūkdienestam”, bet arī tās vienkārši „nelikumīgi vākt”. Paradoksāli, bet fakts: kā izrādās, precīzs formulējums „neizpaužamo un citu ziņu nelikumīgai vākšanai”, kuras konstatēšana „pieņēmuma” formā VDD ļauj nacionālās drošības interesēs vērsties pret jebkuru informācijas vācēju, gluži vienkārši nav atrodams ne tikai Krimināllikumā, bet arī citos normatīvajos aktos.

Ulda Krastiņa „Krimināllikuma komentāros” par neizpaužamām ziņām ir minēts vien tas, ka „par neizpaužamām uzskatāmas tādas ziņas, kurām likumos vai noteikumos paredzēta īpaša izmantošanas kārtība un izplatīšanas nosacījumi. Tās ir ziņas, kas noteiktas Saeimas 1998.gada 29.oktobra Informācijas atklātības likumā”.

Ko tieši tas nozīmē? „Ierobežotas pieejamības informācija (neizpaužamas ziņas) ir tāda informācija, kura ir paredzēta ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šis informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodarot vai varot nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm,” raksta U. Krastiņš. Tas arī ir viss.

Neskaidrības – Valsts drošības dienesta interesēs

Savukārt Valsts drošības dienests, no kura viedokļa par to, kas tieši ir neizpaužamās un „citas ziņas”, ir atkarīga kriminālprocesu sākšana un „nelikumīgo ziņu vācēju” aizturēšana, daļēji arī apcietināšana un apsūdzēšana, nekādu skaidrību šajā jautājumā nevieš, tieši otrādi – rada iespaidu, ka šādi izplūduši, neskaidri formulējumi ir tā interesēs.

 „1) Lūdzu, precīzi formulējiet, kas Jūsu iestādes traktējumā ir “neizpaužamas ziņas, kas nav valsts noslēpums, taču ir pieejamas tikai ierobežotam personu lokam”.

2) Lūdzu, miniet, kur tieši normatīvajos aktos vai judikatūrā ir atrodams šāds traktējums.

3) Lūdzu, precīzi formulējiet, kas Jūsu iestādes traktējumā ir “citas ziņas, kas nav valsts noslēpums, taču ir pieejamas tikai ierobežotam personu lokam”.

4) Lūdzu, miniet, kur tieši normatīvajos aktos vai judikatūrā ir atrodams šāds traktējums.”

Uz visiem šiem jautājumiem Valsts drošības dienests Dienai atbildēt atteicās, norādot vien to, ka, „lai izmeklēšana varētu noritēt netraucēti, VDD pašlaik no plašākiem komentāriem saistībā ar minēto kriminālprocesu atturas”. Uz norādi, ka jautājums ir par konkrētu likuma normu traktējumu, ko būtu nepieciešams sniegt sabiedrības interesēs, VDD nereaģēja.

Kāds iemesls šādai klusēšanai un vēlmei saglabāt pašreizējo neskaidro situāciju ar likuma formulējumu traktējumu? Skaidrs ir viens: tieši šī situācija notvertu „īstu” ārvalstu spiegu deficīta apstākļos ir ļāvusi Valsts drošības dienestam kā Krievijas spiegu pasniegt J. Ādamsonu un sākto krimināllietu nodēvēt par „nacionālās drošības interesēm svarīgu kriminālprocesu”.

Ar baumām izpušķota informatīva draza un vispārpieejamas ziņas

Šis nav tikai skaļš apgalvojums vien, – Dienai ir radusies iespēja iepazīties ar daļu no tās informācijas, kuru J. Ādamsons pēdējo gadu laikā no savas inbox.lv elektroniskā pasta adreses ir nosūtījis uz VDD lēmumā minēto elektroniskā pasta adresi (ko varbūt ir, varbūt nav lietojis G. Silonovs) un kuru Valsts drošības dienests pasludinājis par „precīziem izlūkdatiem” politisko lēmumu pieņemšanai „Krievijas Federācijas augstākajām amatpersonām”.

Secinājums ir viennozīmīgs – vismaz lielākā daļa J. Ādamsona pārsūtītās informācijas, uz kuru balstīts VDD „pieņēmums”, ka viņš kā Krievijas spiegs vācis un nodevis „neizpaužamas un citas ziņas, kas nav valsts noslēpums, taču ir pieejamas tikai ierobežotam personu lokam”, patiesībā ir informatīva draza, kas ir publiski pieejama jebkuram interesentam, un baumas, ar kurām piepušķotas vispārzināmas mediju ziņas.

„2021. gada 8. aprīlī plkst. 19:58 J. Ādamsons no savā rīcībā esošās e-pasta adreses [email protected] nosūtīja uz G. Silonova rīcībā esošo e-pasta adresi 28 docx. formāta failus ar dažādiem nosaukumiem, kuri liecina par mērķtiecīgu ziņu vākšanu. 10 no minētajiem failiem satur mērķtiecīgi iegūtas un publiski nepieejamas ziņas par korupciju Ādažu novada būvvaldē, ģenerālprokuroru J. Stukānu, procesiem noziedzīgajā vidē,” pamatojumā tam, ka J. Ādamsons uzskatāms par krievu spiegu, raksta VDD izmeklētājs E. Vīksne.

Kādas tad ir J. Ādamsona nosūtītās „neizpaužamās un citas ziņas”, kas pieminētas šajā uzskaitījumā? Lūk, šādu „neizpaužamo ziņu” viņš nosūtījis saistībā ar LR ģenerālprokuroru Juri Stukānu:

„2021.gada 31.martā tika atrasta informācija par Latvijas Republikas ģenerālprokurora Jura Stukāna dzīvesbiedru. Zemāk J. Stukāna dzīvesbiedra fotogrāfija un telefona numurs. Diemžēl vārdu atcerēties neizdevās. Zināms tas, ka J. Stukāna dzīvesbiedrs strādā vai strādāja RTU (Rīgas Tehniskā universitāte). Tāpat no vēsturiskiem momentiem ir zināms, ka atpūšoties kopā J. Stukāna dzīvesbiedrs lietoja milzīgos daudzumos alkoholiskus dzērienus un uzvedas izaicinoši – varēja sākt izģērbties publikas priekšā, uzmācas citiem (to viņš darīja neagresīvā formā). Dzīvesbiedra uzvedības dēļ publiskās vietās alkohola reibumā J. Stukāns ar viņu strīdējās un sita.”

Savukārt saistībā ar J. Stukāna uzdevumu sākt pārbaudi par Covid-19 vakcīnu iepirkumu J. Ādamsons – vai arī nezināmais autors – ir čakli pārrakstījis mediju informāciju un klāt pievienojis šādas „neizpaužamas ziņas”, kas esot iegūtas no „Kontakta”: deputāts piemin savu informācijas avotu, ko, spriežot pēc VDD publiskotās informācijas, dienestam tā arī nav izdevies noskaidrot, iespējams, tāpēc, ka tas, spriežot pēc ziņu satura, varētu būt vienkārši izdomāts:

„J. Stukāna iniciētā pārbaude ir vēl viens apliecinājums tam, ka J. Stukāns piekopjas “politiķu priekšā” un izmanto savas pilnvaras, lai kalpotu politiskām vēlmēm un interesēm. Pēc Kontakta vārdiem pēc būtības visas nepilnības ar vakcīnu iegādi un loģistiku, kā arī vakcīnu portfeļa veidošana ir “ierēdniecības netālredzība”, – kādi sākotnēji politiski lēmumi un lēmumi atbildīgo ministrijas vidū bija pieņemti, tādus izpildīja ierēdņi, kas organizēja vakcīnu iepirkumus (ne soli ne pa labi, ne pa kreisi). Protams, mutiski savai vadībai skaidroja par alternatīvām iespējām, bet vadība arī pildīja tas, kas rakstīts iepriekš pieņemtos dokumentos.”

„Precīzie izlūkdati” par Ādažu novada būvvaldi

Vēl savdabīgākas ir VDD par „neizpaužamām” atzītās ziņas, ko J. Ādamsons ir nosūtījis saistībā ar norisēm Ādažu novada būvvaldē un ko viņam jau atkal ir pienesis nezināmais „Kontakts” (konkrētos amatpersonu vārdus  Diena nemin, lai netīšām neizpaustu īpaši slepenas ziņas):

„Tikšanās laikā Kontakts sniedza vispārējo informāciju par iespējamo korupciju un interešu konfliktiem Ādažu novada domes Būvvaldē. Pēc Kontakta vārdiem aptuveni gadu – pusotru Ādažu novada domes Būvvaldi vada bijusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Telpiskās plānošanas departamenta direktore U., kuru uz Ādažu novada domi uzaicināja domes priekšsēdētājs S.

Pēc Kontakta vārdiem U., uzsākot darbu Ādažu novada domes Būvvaldē, parādīja sevi kā absolūti nekompetentu vadītāju, kas nepārzina būvniecību reglamentējošo likumdošanu, būvvaldes kompetenci un kas nevar efektīvi vadīt kolektīvu, un kas izvairās no darba (vairāk “dzīvo” pa ministrijas gaiteņiem un pļūt nekā nodarbojas ar tiešiem pienākumiem).

Visu minēto pamanīja Ādažu novada domes Būvvaldes kolektīvs, kurš sāka izmantot U. nekompetenci un “izvairīšanos no darba un kolektīva vadīšanas”, lai “pārveidotu” Būvvaldi par savu “privāto uzņēmumu”.  Daļa no Būvvaldes darbiniekiem izmanto darba vietu un amatu, lai tiem iedzīvotājiem un uzņēmējiem, kas Ādažu novada administratīvajā teritorijā uzsāk būvniecību, diezgan atklāti piedāvātu uztaisīt projektus, apliecinājumu kārtas, izmaiņu projektus un topogrāfijas un veikt visus nepieciešamus saskaņojumus (izstrādāt būvniecības dokumentāciju un saskaņot ar sevi, vai kolēģi, kas sēž blakus).

Tā būvniecības dokumentācija, ko izstrādā  Būvvaldes darbinieki “haltūras” ietvaros tiek saskaņota zibenīgi un kontrole par būvniecības procesu faktiski nav. Tā dokumentācija, ko izstrādā projektētāji, kas nestrādā Būvvaldē tiek saskaņota ļoti lēni, vai vispār netiek saskaņota. Tie darbinieki, kas izskata citu projektētāju izstrādātus projektus bieži vien sagatavo papildus projektēšanas nosacījumus, kurus nav iespējams izpildīt, vai izpildīt ļoti sarežģīti un kam nav nekādas praktiskas nozīmes būvniecības procesā (mākslīgi liek šķēršļus, lai iedzīvotājs, vai uzņēmējs, kas veic būvniecību pasūtītu kādu darba apjomu no Būvvaldes darbinieka).

Par visu minēto ļoti labi zina Būvvaldes vadītāja U., bet nepārtrauc “šo privāto biznesu”. Par izpildītiem darbiem Būvvaldes darbinieki no iedzīvotājiem un uzņēmējiem, kas gatavoja dokumentāciju un saskaņoja to, ņem skaidro naudu un nekur to neatspoguļo.”

Lai „neizpaužamās ziņas” būtu apjomīgākas, nozīmīgu faila daļu aizņem daļa no Būvniecības likuma, savukārt tās noslēdzas ar šādu „neizpaužamu” secinājumu: „Īstenībā “mākslīgo šķēršļu likšana un dalbajobu ieslēgšana” ļoti piemīt Latvijas ierēdņiem, kas izdot kādus administratīvus aktus. Ļoti izplatīta taktika, lai piespiestu maksāt kukuļus par kāda dokumenta, piemēram, atļaujas, vai saskaņojuma izsniegšanu, bet diemžēl korupciju kontrolējošās iestādes noslogotības dēļ un profesionālo darbinieku trūkuma dēļ nav spējīgi to nokontrolēt un pārtraukt (kā rezultātā “banāns”).”

Saeimas sēdē iegūtās „neizpaužamās” ziņas par KNAB priekšnieka apstiprināšanu

Papildus vispārpieejamai mediju informācijai, kas izpušķota ar baumām un publiski pieejamu datu bāzu ziņām, Valsts drošības dienests par „neizpaužamām un citām ziņām, kas nav valsts noslēpums, taču ir pieejamas tikai ierobežotam personu lokam”, ir atzinis vēl savdabīgāku informāciju, ko grūti nodēvēt par tikai ierobežotam personu lokam pieejamu.

Par nelikumīgi vāktu informāciju ar VDD izmeklētāja lēmumu atzītas, piemēram, publiski pieejamās ziņas „par sagatavotajiem diviem likumprojektiem, ar kuriem paredzēts uzlabot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka sociālās garantijas un atteikties no prasības, ka KNAB priekšnieka pretendentam vadošā amatā publiskajā pārvaldē vai tiesību aizsardzības jomā nepieciešama vismaz triju gadu pieredze”.

To tomēr vēl pārspēj VDD izmeklētāja secinājums, ka 2017. gada 17. jūnijā konficenciālas tikšanās laikā J. Ādamsons savai kontaktpersonai nodevis „neizpaužamas” ziņas par KNAB priekšnieka Jēkaba Straumes apstiprināšanu amatā. Kā minējis VDD izmeklētājs, nozīmīgākais esot tas, ka šīs ziņas J. Adamsonam kļuvušas pieejamas… „2017. gada 15. jūnija Saeimas sēdē. kurā J. Straumi iecēla KNAB priekšnieka amatā”. Tas, ka vienlaikus šīs ziņas bija pieejamas ikvienam interesentam, VDD nemulsina.

Kad iedarbinās „žurnālistu pantu”?

Kopumā VDD lēmumā par aizdomās turētā statusa noteikšanu J. Ādamsonam ir minētas 43 „neizpaužamo un citu ziņu” nodošanas epizodes laikā no 2016. gada jūlija līdz 2021. gada maijam (ir gan pieminēts arī 2021. gada oktobris, taču tā acīmredzami ir kļūda).

VDD atsakās sniegt atbildi uz jautājumu, vai visu šo piecu gadu laikā dienests vienkārši nogulēja to, ka J. Ādamsons „regulāri nosūta ziņas Krievijas Federālā drošības dienesta uzdevumā”, vai arī tam ir kāds cits izskaidrojums.

Kā Dienai norāda divi juristi, kas saprotamu iemeslu dēļ nevēlas redzēt savus vārdus pieminētus šīs lietas sakarā, tas ar diezgan lielu ticamību nozīmē – ar baumām izpušķotas publiski pieejamas informācijas plūsma no J. Ādamsona kontrolēta jau gadiem, bet tikai tagad kādu VDD iekšēju apsvērumu dēļ nolemts mēģināt to kvalificēt kā spiegošanu.

Ņemot vērā neskaidrības par to, kas īsti ir „neizpaužamās un citas ziņas”, grūti pat iedomāties, cik ir cilvēku, kuru vāktas un pārsūtītas ziņas VDD vajadzības gadījumā var kvalificēt līdzīgi, norāda juristi.

Un arī tas vēl nav viss. Bijušais KNAB darbinieks Aleksandrs Berezins nesen sociālajā tīklā Twitter norādīja uz vēl citu VDD un dienestam „piespēlējošu” prokuratūras pārstāvju iespēju, ko sniedz tā paša Krimināllikuma 85. – „spiegošanas panta” 2. daļa. Tā paredz cietumsodu līdz 20 gadiem arī vienkārši par „valsts noslēpuma nelikumīgu vākšanu”, – nekāda nosūtīšana ārvalstu specdienestiem nemaz nav vajadzīga.

„Jauna prokuratūras prakse: ar spiegošanu tagad sāk saprast arī valsts noslēpuma nelikumīgu vākšanu bez nodoma sadarboties ar ārvalsti. Ja kāds žurnālists publicē valsts noslēpumu, tad viņš ir SPIEGS,” norāda bijušais KNAB darbinieks. Ņemot vērā VDD rīcību saistībā ar J. Ādamsona „neizpaužamajām un citām ziņām”, šāda prognoze šķiet gluži reāla.

Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Diena.

Avots: Pietiek

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!