Mičerevskis: Valsts vara atrodas 20 cilvēku rokās, no kuriem varbūt tikai viens vai divi ir ievēlēti Saeimā

Latvijas motociklistu apvienība “Dieva Suņi”, kurus, kā viņi paši deklarē, vieno ne tikai brauciens ar moci no punkta A līdz punktam B, bet arī Dzimtenes patriotisms, savā blogā publicējusi interviju ar kādreizējo Rīgas domnieku, tagad 13.Saeimas deputātu Māri Mičerevski, kuru viena daļa sabiedrības pazīst kā Duļķa lomas atveidotāju 2018. gada filmā “Kriminālās ekselences fonds”, cita kā vēsturnieku un grāmatas bērniem “Septiņas dienas Miltiņu karaļvalstī” autoru, bet vēl daļa kā politiķi, kurš atmaskoja partiju apvienības “Attīstībai/ PAR” neētisko virtuvi tiešraidē Latvijas Televīzijas raidījumā “1:1” (bumbas sprādzienam mierīgā pīļu dīķī pielīdzināmo interviju var izlasīt ŠEIT).

Lūk, daži fragmenti no blogā publicētās sarunas ar pie frakcijām nepiederošo 13.Saeimas deputātu Māri Mičerevski:

Dieva Suņi: Vai Latvijas politikā ir tīrs liberālisms, nacionālisms utt., vai tās tikai izkārtnes ar mērķi savākt vēlētāju balsis?

Māris Mičerevskis: Latvijā visas partijas ir nacionālsociālas. Un tā ir tikai izkārtne. Protams, visās partijās ir arī godīgi cilvēki, kuri vēlas, lai mēs visi dzīvotu labākā Latvijā. Pie tam, kas ir interesanti, šo labo cilvēku ir vairākums. Bet diemžēl gandrīz visas partijas darbojas atsevišķu cilvēku labā, kurus nezin kāpēc apzīmē kā uzņēmējus, bet patiesībā viņi ir parazīti. Labajiem cilvēkiem tiek atvēlēta tribīne, no kuras vienam otru dauzīt par teorētiskiem izkārtņu jautājumiem, tikmēr turpat netālu

kafejnīcās un birojos tiek sarunāti balsojumi svarīgākajos jautājumos par būvniecību, subsīdijām un valsts pasūtījumiem.

D.S.: Kāpēc šie labie cilvēki partijās paliek par “noderīgiem idiotiem”?

M.M.: Parlaments ir klasisks piemērs paaugstināšanai ārpus kompetences. Visi šie labie cilvēki kaut ko ir sasnieguši savā nozarē. Daži vairāk, citi mazāk. Daži ir profesori, citi aktieri vai juristi. Bet neviens no viņiem nav blēdis ar iepriekšēju pieredzi. Un gandrīz katrā partijā parasti ir vairāki šādi blēži ar iepriekšēju pieredzi, kuri ļoti labi saprotas savā starpā, ar lieliskiem kontaktiem un pieredzi kā apmānīt cilvēkus. Tad šie labie cilvēki tiek sakūdīti viens pret otru, jo viņi ir dažādu tautību, vieni ir par gejiem, citi ir pret tiem, vieni ir par sociālu politiku, otri par labējāku, – viņus provocē cīnīties savā starpā, lai blēži netraucēti aiz muguras izzagtu valsti.

D.S.: Vai arī labie cilvēki tiek uzpirkti ar naudu, ar amatiem, ar vietu partiju sarakstos, ar iespēju vispār atrasties Saeimā vai domē un sēdēt pie “varas galda” ?

M.M.: Smieklīgi, ka neko tie labie cilvēki nedabū. Iespēju pacīnīties. Patiesībā labajiem cilvēkiem tos blēžus nemaz nevajag, tie ir tikai kā enkurs kaklā. Blēži piesavinās labo cilvēku labos darbus un strādā, lai viņi nemaz netiktu ievēlēti. Daudz šādu cilvēku, kas ir kaut ko sasnieguši ārpus politikas, ir diezgan neatkarīgi, un līdz ar to kaitīgi tam, lai blēžiem vieglāk būtu sasniegt savu uzdevumu.

Labie cilvēki nonākot parlamentā ir apjukuši, jo viņi bieži vien sagaida, ka tur būs vienkārši balsojumi – par labo vai par slikto. Bet tā nav.

Un liela daļa no tā, kas tur notiek, ir muļķības. Un tad palīgā nāk blēži, mācot politiku, aicinot pozicionēties, imitēt strādāšanu, filmēt video, cīnīties pret citiem labajiem cilvēkiem. Blēži sakārto labajiem cilvēkiem prātu, nomierina, ka tā jau nu nav, ka viss ir slikti – viss notiek pareizi, tikai tie no otras partijas traucē. Būtībā labie cilvēki tiek vienkārši muļķoti.

D.S.: Vai varam uzskatīt, ka šie blēži ir tieši tie, kuri atrodas partiju vadībā?

M.M.: Nē, valdē parasti ir padsmit cilvēki, no kuriem tikai pāris ir blēži. Taču blēži viens otru labi pazīst un strādā kopā. Tas ir kā spēlē “parlaments pret mafiju” – ja tu zini, kuri ir tavējie, tad tev ir vieglāk uzvarēt. Un blēži ļoti labi zina, kuri ir savējie. Un viņi zina, kurš ir vienkārši muļķītis, kam vajag saraukt pieri un teikt – mēs par tavu jautājumu pacīnīsimies. Kādam vajag pasolīt, ka viņš tiks par ministru kādreiz, ar citas partijas blēžu palīdzību. Citam ir jāpiedraud, citam sieva jāiekārto kaut kur darbā. Partijas tikai izskatās nopietnas, patiesībā tās ir smieklīgi mazas. Visās galvenajās partijās aktīvi ir 100-200 cilvēki. Iespējams, ka motociklistu klubs ir nopietnāka organizācija par partiju.

D.S.: Latvijas valsts vara atrodas 20 cilvēku rokās? Tā primitīvi ņemot?

M.M.: Jā. No kuriem varbūt tikai viens vai divi ir ievēlēti Saeimā.

D.S.: Tavuprāt, vēlētāji pret to var cīnīties? Un vai tā vispār ir vēlētāju atbildība? Vai nav tā, ka mums guļ SAB, VDD ar Ģenerālprokuratūru priekšgalā? Proti, politiskos blēžus, politbiznesmeņus neķer, nesēdina būros. Kādam nocērt pielaidi valsts noslēpumam un ar to arī viss beidzas?

M.M.: Tā valsts vara – es pat negribētu to saukt par varu. Es pieņemu, ka tie divdesmit cilvēki pat neapzinās, ka viņi visu kontrolē. Viņiem nav cita mērķa, kā tikai nospert naudu. Viņiem nav kaut kāds mērķis, kādai vajadzētu būt Latvijai. Viņiem Latvija ir pie dirsas. Viņi nav vienoti, viņi labprāt kā krokodili apēdīs vienu no saviem brāļiem, kad viņš pakritīs. Tā ir vēlētāju iespēja. Tā ir mūsu iespēja. Tā ir iespēja tiem, kas ir ievēlēti Saeimā. Citādi mums nebūtu nekādu iespēju, bet mums ir. Pienāks kādreiz diena, kad būs tā iespēja, kad mēs viņus visus varēsim izsviest no varas. Kad viņi būs pārēdušies savā bezkaunībā, uzblīduši resni no pašapmierinātības un valsts naudas. Tad būs tā iespēja. Visas veiksmīgās valstis no neveiksmīgām atšķir pāris labi cilvēki, kuriem atveras acis. Venēciju no Tuvalu atšķir tikai šie daži cilvēki, kuri īstajā brīdī kopā nostājas kopīga, nevis sava labuma vārdā. Varbūt tie cilvēki būs SAB, varbūt KNAB, varbūt Saeimā vai kādā ministrijā. Es nezinu. Bet šāda iespēja būs.

D.S.: Kāpēc Latvija gandrīz pa visām pozīcijām velkas Eiropas Savienības astē jau smagi atpaliekot no Baltijas kaimiņiem?

M.M.: Jo blēžiem labi viss ir izdevies. Kaut kā te viņiem paveicās. Visās vēlēšanās automātiski jau sanāk, ka krievu balsis neskaitās, un tad gandrīz visas latviešu partijas ir valdībā, parasti mīnus viena. Vieglāk darboties tādā sistēmā – “nav jau variantu”, “mums jau viņi nepatīk, bet citādi jau būs Saskaņa”, “mēs jau negribam, lai nosper to naudu, bet citādi jau valdība nobruks”.

D.S.: Kā tu skaidro Alda Gobzema popularitātes fenomenu? Viņš bija KPV LV patiesais arhitekts un skaļākais OIK likvidētājs, ne jau Artuss Kaimiņš, bet tagad “jāj baltā zirgā”, it kā toreiz būtu bijis cits Aldis.

M.M. : Ne jau visi, kas balsoja par KPV LV ir idioti. Cilvēki neseko ikdienā līdzi politikai, un tas ir tikai normāli. Sevišķi, kad dzīve ir daudzmaz laba. Visās Eiropas valstīs bieži pat uzvar šādas pirātu partijas, vai Five Star Movement. Arī mums daļa sabiedrības, kādi 15%, labprāt nobalsos par kaut ko diezgan pastulbu. Un tā bija sakritība, ka šiem vēlētājiem trāpījās tik spilgta personība kā Artuss Kaimiņš, kurš ļoti labi runā un ir harizmātisks. Viņš gribēja labu, bet ar labiem nodomiem bieži vien ir bruģēts ceļš uz elli. Tagad, protams, būs daudz “copy/paste” KPVisti, bet droši vien kādu laiku tik labi viņiem vairs neveiksies, lai kā to Aināram (Šleseram) vai Aldim (Gobzemam) arī negribētos.

Interviju pilnā apjomā var izlasīt ŠEIT.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: dievasuni.lv