Spriņģe pamāca, kā slēpt savus naudas devējus, lai viņus “neaiztiktu smirdīgām, mazām rociņām”

Mēs savus naudas devējus slēpjam, lai viņus neaiztiktu smirdīgām, mazām rociņām a la žurnālistu portāli, – ar šādu pamatojumu slepenību attiecībā uz saviem finansētājiem interviju šovā Trojan skaidro nodibinājuma Re:Baltica pārstāve Inga Spriņģe. Ņemot vērā lasītāju interesi, publicējam pilnā apmērā šos spilgtos un izteiksmīgos skaidrojumus par to, kāpēc sabiedrībai nav jāzina ne organizācijas individuālie ziedotāji, ne konkrētu fondu atvēlētā nauda, ne arī mērķziedojumu nosacījumi. Šie argumenti var būt īpaši noderīgi visiem tiem, no kuriem pati Spriņģe un viņas kompanjoni mēģinās iegūt kādas ziņas par viņu finansējuma avotiem.

– Šodien atkal nopublicējām kārtējo rakstu par “Saskaņu”, kas bija tāds recycle raksts un saņēmām 600 EUR ziedojumu paypalā. Tie ir cilvēki, kuri maksā naudu par to, ka ir kāds, kas dara lietas, runā par lietām, kuras viņiem sāp.

– Tas ziedojums no viena cilvēka?

– Nē, vairāki cilvēki. Tie ir vairāki. Bet mums ir parasti tā, ka mēs publicējam kaut kādu pētījumu, izsūtam newsletter un tad, man vienmēr tas patīk, ka es ieeju iekšā e-pastā un birst – paypal, paypal, paypal. Tur ir 5 Eur, 10 Eur, bet ir viens cilvēks, kurš uzlika ikmēneša maksājumu 100 Eur. Un tad tā: “Jē, paskatieties!” – savām divām kolēģēm, mēs esam trīs  Re:Balticā,  – „Uzlicis 100 Eur kā ikmēneša maksu.”

– Tas cilvēks no Latvijas vai no ārzemēm?

– No Latvijas. Mēs arī viņam prasījām, vai varam arī publiski to pateikt, bet viņš teica, ka nevajag. Bet tāpat viņa vārds būs publiski gada pārskatos nākamajā gadā. Tā nav slepena informācija, mums tā informācija ir jāatklāj.

– Tu saki, ka tā nav slepena informācija, bet, piemēram, ProPublica, no kuras, kā es saprotu, tu iespaidojies, veidojot Re:Baltica, tomēr padara visus finanšu pārskatus pieejamus internetā.

– Jā, bet viņiem ir viens ziedotājs, kurš iedod 3 000 000. Man nav problēmu 3 miljonu autoru pateikt.

– Bet kāda starpība, cik daudz ziedo? Galvenais ir ielikt to informāciju. Es saku, ka ProPublica mājaslapā var viegli atrast finanšu pārskatus no visiem gadiem, kur katrs cents tiks izskaidrots. Bet Re:Baltica tā nav.

– Es nelieku savā mājaslapā un tieši tāpēc, lai pasargātu šos cilvēkus. Tieši tāpēc, ka viņus pēc sāks smirdīgām, mazām rociņām a la žurnālistu portāli, es negribu saukt vārdā, lai nepopularizētu, sāks viņus ķidāt, pārmest, bakstīt. Man nav problēmas par sevi. Es labprāt visu stāstītu. Man ir žēl… Vārds “žēl” nav pareizais. Es gribu pasargāt tos cilvēkus, kuriem sāp sirds, kuri tev ziedo, un paypal ziedotāji, manuprāt, ka visi vārdi gada pārskatā ir jānorāda. Saskaņā ar likumu. Ieej Lursoftā, samaksā un tur var dabūt. Samaksā, nezinu, 3 eiro, un tu redzēsi.

– Ideja ir tāda, ka ProPublica gada pārskati ir pieejamas arī donācijas no fondiem, savukārt, Re:Baltica savā gada pārskatā liek tikai specifiski donorus, kas velta jums atsevišķus ziedojumus. Savukārt nav skaidrs, kuri no fondiem cik lielu naudu devuši. Nav nekāda sīkāka sadalījuma par fondiem. Kāpēc tā?

– Šobrīd Re:Balticā ir. Kad tu pēdējo reizi skatījies?

– Pirms nedēļas.

– Lursoftā tas ir. Mūsu mājaslapā sadaļā “par mums”, jo mēs tikko palaidām … projektu un viņiem ir nosacījums no …, ja mēs gribam saņemt oficiālo … statusu, ka ir jābūt informācijai, no kā ienāk nauda. Mums ir uzskaitīti ļoti daudzi fondi, kuri mums ir devuši naudu un grantus, un ir proporcionāli sadalījums, cik ir… tagad, lūdzu, neprasi man, nepateikšu no galvas, bet, manuprāt, apmēram 70% ir granti..

– 66%.

– Jā, kaut kas tāds. Tad nākamā lielākā daļa ir ziedojumi, un tad ir tas, ko mēs paši pelnām – mācībās un tā tālāk.

– Tad var redzēt katru fondu atsevišķi?

– Jā, bet tu neredzēsi naudu, cik no katra konkrētā fonda ir ienākusi.

– Kāpēc?

– Es nezinu.

– Vai tev nešķiet, ka lasītājiem tas ir svarīgi?

– Tas ir svarīgi, es piekrītu. Bet atkal, tad sāks karināt klāt visādus ad hominem. Ja mēs esam sorosīti. Mums, starp citu, nav no Sorosa fonda pēdējos..

– Pirms gada, es skatījos, jums vēl bija rakstīts, ka Sorosa fonds ir viens no donoriem. Vairs nav?

– Mēs rakstām visus kopā. Viņi ik pa laikam… Pēdējo reizi no Sorosa fonda mums nauda bija, kad viņi gribēja, lai mēs uztaisām pārskatus pirms vēlēšanām, vai būs iejaukšanās no Krievijas. Tas bija lielais trends pagājušajā gadā, tāpēc ka Amerikā bija tas (?). Man nebija problēmas to naudu paņemt, jo es pati gribēju tam izsekot līdzi, tā kā biju pusgadu Amerikā nomācījusies. Tad mēs parakstījām līgumu ar viņiem, viņi iedeva finansējumu, un no tā mēs nofinansējām KES, un man vēl bija divi palīgi, ar kuriem mēs trīs mēnešus pirms vēlēšanām sociālos tīklus. Tā ir pēdējā nauda, kuru mēs esam dabūjuši no Sorosa fonda.

– Man šķiet, ka tādu valsti kā Latvija, kurā ir nosacīta vārda brīvība, tomēr cenzūra parādās ne tādā veidā kā, piemēram, Krievijā, kur valsts kontrolē. Pie mums cenzūra strādātā, ka donors regulē to, ko tu vari pētīt, jo citādi vienkārši vairs nedos naudu. Tāpēc es domāju, ka tev daudz galvassāpes sagādāja to, ka…

– Pilnīgi nekad. Pilnīgi nekad. Pilnīgi, kategoriski noliedzu. Es pateikšu arī uzreiz. Šajā gadījumā arī Sorosa fonds uzrunāja: “Mēs taisām pētījumu pa visām valstīm, kur bija vēlēšanas, mums vajag, mēs taisām apskatu, vai jums būtu interese?”

Es saku: “Jā, es gribu tieši to pašu.”

Tas sakrīt ar manām vērtībām. Tad es šo finansējumu arī ņemu. Viens ir tīri juridiski. Protams, var teikt, ka tās ir atmaksas vai kā, bet mums ir līgums, ka mēs noslēdzam par naudas saņemšanu, tur iekšā ir punkts.. Ja ir vairāk kā 5000, tad mēs iekļaujam punktu, pat valstu kaut kādos grantos, kad mums dod ASV vai kā, mēs liekam iekļaut šo punktu, ka viņi neiejaucas redakcionālajā neatkarībā. Viņiem nav tiesības. Tā vienīgā ietekme, kas ir no viņiem, ka viņi dod naudu par konkrētām tēmām, piemēram, propaganda, cilvēktiesības. Bet viņi nekad nezina, kādus rakstus mēs taisīsim un līdz kādām niansēm mēs aiziesim

– Es runāju par nedaudz citu lietu. Šogad uztaisīsi tādu pētījumu, kas viņiem nepatiks, jo tas var viņiem kaitēt, nākamgad viņi nedos naudu.

– Nu tad nē. Tā ir viņu problēma.

– Es izdomāju tādu sazvērestību. Iztēlojies: tev uz galda parādās tādi dokumenti, piemēram, bildes vai arī kādi “cietāki” dokumenti, kas norāda uz to, ka NATO stratēģiskais komunikācijas centrs Latvijā, viens darbinieks no tā centra ikdienā satiekas tumšā podjezdā ar Iekšlietu ministrijas ierēdni. Katru nedēļu, vienā un tajā pašā laikā viņi par to runā. Vai tu varētu vispār sākt to pētīt, vai tev būtu bail, ka nākamgad nedos naudu?

– Protams. Pirmkārt, tāpēc mēs no StratCom neņemam naudu, no Latvijas  StratCom tieši tāpēc, lai nepārmestu, ka mēs no valsts pastarpinātām struktūrām ņemam naudu, lai gan mēs varētu kaut kādas nelielas summas.. Bet mums atkal sakrīt intereses. Viņiem interesē tur tāds research, mums tēma ir tā pati. Man nav problēmu. Tas rezultāts, kādu mēs gribam, ir tas pats. Nē, pilnīgi nebūt ne.

Piemēram, par Swedbanku. Swedbanka pirms diviem gadiem mums deva, es braukāju pa skolām un taisīju foršos piemērus no skolotājiem, jo es sapratu, ka mums ir problēmas ar izglītības kvalitāti un ir atsevišķi jaunie skolotāji, kuriem ir foršas mācīšanas metodes. Mēs aizgājām pie Swedbankas un prasījām, vai viņi būtu gatavi iedot naudu, es gribu uztaisīt mazus video, ko varētu pludināt sociālajos tīklos. Viņi mums iedeva 15 000, ko mēs samaksājām producentam, filmēšanai, diviem operatoriem, labai montāžai utt. Tikko kā bija Swedbankleaks. Vai man bija problēma rakstīt par  Swedbank? Nē.

– Vai nākamgad dos naudu? Vai tev vienalga?

– Nu, ja nebūs, nebūs. (..)

– Lai reizi par visām reizēm pabeigtu sarunu par  Re:Baltica  finansējumu, pēdējais jautājums: 2018.gada pārskatā ir, šķiet, astoņi ziedojumi. Astotais ziedojums ir visi anonīmi cilvēki, un septiņi ir privātas kompānijas. Katrs no tiem astoņiem ziedojumiem ir marķēts kā “ziedojums neierobežotai lietošanai”. Izņemot vienu. Ziedojums no kompānijas Gateway Baltic ir marķēts kā “ziedojums specifiskiem mērķiem”. Gateway Baltic pieder Inesei Andersonei, kas ir  Vienotības  vēlēšanu kampaņas vadītāja 2018. gadā.

– Viņa ir Rīgas domes deputāte arī.

– Es nekādus secinājumus neveidoju, bet jautāju, kas bija tie mērķi?

– Es pati skatījos to gada pārskatu pavisam nesen, jo priekš Pointer gatavoju, un es arī pabrīnījos, kam viņa ir ziedojusi, jo es nevaru atbildēt. Es tev tiešām nemeloju. Man ir jāpaprasa Sanitai, kura taisīja gada pārskatus, jo es neatceros, ka viņa būtu norādījusi. Jo Inese ziedoja.. Es viņu nekad dzīvē neesmu satikusi, bet es viņu pazīstu tīri no tvitera, jo viņa atklāja par KVN klubu, kad bija Rīgas domes tēriņi un tā tālāk. Es viņai reāli esmu rakstījusi un prasījusi, vai mēs varam dabūt kaut kādu informāciju, jo viņai bija visi tie pieprasījumi un tā, un viņa arī veica to ziedojumu, bet es neatceros, ka tur būtu bijis, ka viņš ir konkrētam mērķim, tāpēc es arī pati pabrīnījos, bet es nezinu, kāpēc grāmatvede Sanita izlēma, kāpēc tas tā ir, bet es tiešām negribu melot. Es varu pēc tam piezvanīt, noskaidrot. Es nezinu par to.

Mēs arī tieši ar Sanitu par to runājām, pieminējām, jo viņa mums noziedoja šodien tieši. Viņa mums tieši šodien noziedoja naudu un mēs runājām, vai mums būtu jāskaita atpakaļ. Jo mums mājaslapā ir norādīts, ka, ja mēs uzskatīsim, ka mums nepatīk šī nauda, ka mēs skaitīsim atpakaļ. Bet par Inesi.. Mēs viņu nepazīstam personīgi, mums nav nekas tāds. Man nav sajūta..

Mēs esam vienu reizi skaitījuši naudu atpakaļ. Kad mums Lemberga advokāts ieskaitīja naudu.

– Specifiskai vai neierobežotai lietošanai?

– Viņi jau skaita caur paypal, tur jau nenorāda. Jo, manuprāt, arī to pirmo ziedojumu Inese Andersone ziedoja caur paypal, bet es tiešām neatceros.

Kā jau būsit ievērojuši, portālā Puaro.lv ir sadaļa “WHO IS WHO”, kur esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: Pietiek