Ja dabas eksperti neatmetīs savu augstprātību, viņi zaudēs sabiedrībā jebkuru atbalstu, uzskata ģeogrāfe, vides gide Anita Biseniece, stāstot par savu pieredzi ar mikrolieguma statusu.
Manā mežā jau ļoti sen dzīvo mazais ērglis. Kaut arī viņa ligzdai līdzās 2009. gadā kailcirtē tika nocirsts neliels mežu gabaliņš, ērgli tas nesatrauca un viņš ligzdu nepameta.
Tā nu es pati brīvprātīgi iesniedzu Valsts meža dienestā pieteikumu mikrolieguma dibināšanai. To darīju, balstoties uz saviem vērojumiem ērgļa uzvedībā ar pārliecību, ka dažu koku nociršana ligzdas tuvumā viņam nekaitē. Man tas bija ļoti svarīgi, jo attiecībā uz potenciālā mikrolieguma apsaimniekošanu man bija savi plāni. Attālākā nogabalā no ligzdas esmu ieplānojusi izlases cirti, lai varētu iegūt trūkstošos kokmateriālus mājas piebūves celtniecībai, citādi ziemā man istabā vairāk par + 8 grādiem nav.
Taču izrādās – tos pašus kokus, ko man ar lielu atbildības sajūtu iezīmēja ornitologs, apgalvojot, ka ērglim no to nociršanas nekāds ļaunums netiks nodarīts, nu vairs nedrīkstēšu cirst. Kompensācijas arī nav, un Valsts meža dienests atbild – viss ir likumīgi, varat sūdzēties tiesā.
Un biotopu eksperts pavisam nopietni mani pamāca – vispirms vajadzēja nocirst kokus un tikai tad sniegt dokumentus mikrolieguma izveidei!
Esmu satriekta par šādu attieksmi un atzīšos – to, ka iesniedzu pieteikumu mikroliegumam, nožēloju.
Bet tas vēl nav viss – cienījamais eksperts man paziņoja, ka es esot vienīgā meža īpašniece, ar kuru viņš par šādām lietām jebkad runājis, jo tas, lūk, viņam nemaz nav jādara.
Arī manu meža īpašumu viņš bija izstaigājis viens, man par to neziņojot un neaicinot līdzi, lai gan pieteikumu lieguma izveidošanai iesniedzu es. Iesniegumā biju arī norādījusi, kuros nogabalos es iesaku veidot mikroliegumu.
Eksperts izrādījās arī plaša profila speciālists un sāka man dot padomus, ka vajagot katru gadu izcirst divus trīs kokus un māju būvēt tad, kad to sakrājies pietiekami.
Liels pārsteigums man arī par to, ka liegums ērglim tiek plānots tikai manā niecīgajā meža stūrītī, bet ne ērgļa ligzdas vietai piegulošajā valsts mežā, kur ir 70 gadus veci bērzi, tieši piemēroti ērgļa nākamajai ligzdai, un arī ne Lietuvas pusē, kur tieši aiz robežas tikko cērt vecu, skaistu mežu.
Tagad gaidu eksperta lēmumu. Ja mikroliegums tiks ierīkots visos manos septiņos ha, tad šajā dzīvē es ar dēlu invalīdu pie mājas piebūves netieku.
Bet eksperts nesteidzas, saka, ka viņam darba pilnas rokas – visā Latvijā esot putnu ligzdas jāpārbauda. Sarunāties ar vietējiem iedzīvotājiem nav viņa pienākums. Žēl gan, ja šādi kontakti būtu un ja šī komunikācija būtu cieņpilna, vietējie iedzīvotāji varētu viņiem darbā palīdzēt un sniegt ziņas par aizsargājamiem augiem, sēnēm un puķēm, kā es to darīju par dzegužpuķi.
Ja dabas eksperti nemainīs savu augstprātīgo izturēšanās veidu, nesāks cilvēkiem saprotamos vārdos stāstīt ne tikai par ļoti aizsargājamām sugām, bet par vispārējām saiknēm dabā, kas ir daudz, daudz svarīgāk, tad viņu darbam nemaz nav jēgas.
Līdz šim eksperti komunicē tikai savā starpā, un rodas iespaids, ka nekā citakā augu latīniskie nosaukumi, likuma panti un biotopu numuri viņu vārdu krājumos nav.
Visu mūžu esmu reāli un kaismīgi sargājusi dabu, bet nupat šajā sakarā gūtā rūgtā pieredze liek man pievienoties to cilvēku viedoklim, kuri uzskata, ka ekspertiem par īpaši aizsargājamiem augiem, putniem utt. savos meža īpašumos labāk neko nestāstīt.
Ja šajā jomā nekas nemainīsies, šie augstprātīgie kungi un dāmas zaudēs arī savus nedaudzos atbalstītājus – dabas draugus, kuri ar sirdi un dvēseli gatavi iesaistīties dabas sargāšanā ar reāliem darbiem.
Mēs, kas dzīvojam laukos un dalām apkārtējo vidi ar dažādām retām dabas vērtībām jau desmitiem gadu, nevēlamies darīt ļaunu nedz žagatai, nedz dzegužpuķei, nedz ērglim.
Vai tiešām neesam pelnījuši mazliet uzmanības un vēlēšanos atrast kompromisu?
…:D…bisi lai nopērk…:D..
Kā jau koloniālai, korupcijas plosītai valstij pienākas, viss, labi domātais, iegūst pretīgu lietu auru. Tā tas ir ar mikroliegumiem, bet neattiecas uz lielajiem meža izstrādātājiem, teiksim, pie Māras kambariem. Tur roka roku mazgā ar visiem ekspertiem un cērt uz nebēdu. Abavas senlejas parkā . Līdzīgi tas notika tūlīt aiz Sabiles izcēŗtot vairākus ha Abas senlejas meža. Nerunāsim par OIK afēru, bet par atkritumu šķirošanu un apsaimniekošanu. Visu laiku esam savus atkritumus sašķirojuši un nodevuši savākšanas punktā. Bet tagad to darīt vairs nedrīgst. Pēc Kandavas domes rīkojuma, atkritumi nešķiroti konteineros jānodod pie savām mājām.
Tas nav nekas jauns. Latvijas lauku cilvēki nevēlas postīt dabu un pret to vienmēr ir izturējušies saudzīgi. Diemžēl eksperti un pētnieki sevi ir degradējuši vienkāršo ļaužu acīs, un pat veseli pagasti klusē kā partizāni un nestāsta neko ornitologiem par melno stārķu ligzdām, ērgļu ligzdām un citām aizsargājamām un arī nesargājamām sugām, jo šie pētnieki un sargātāji ir dažas ligzdas jau nopētījuši līdz pamešanai (tas par melnajiem stārķiem), lai gan pirms tam viņi pilnīgā mierā dzīvoja desmitiem gadu. Dabu var sargāt arī bez ekspertiem.
Par muļķību dārgi jāmaksā. Ja īpašnieks vēlas kādu augu vai puntu saaudzēt, viņš to lieliski var darīt bez mikrolieguma statusa. Savukārt ja viņam kāds nodoms, vajadzība – mikroliegusm tikai traucēs. Mikrolieguma būtība ir tieši ierobežot ĪPAŠNIEKU.
Klīst baumas, ka daudzi nogalina ērgļus, lai mežam neuzliktu nekādu mikroliegumu vai citu statusu, kas faktiski traucē biznesam vai tādai elementārai lietai, kā malkas koku ieguvei vai kokmateriālu sagādāšanai priekš savas mājas . Ar zaļajām lietām esam iebraukuši grāvī! Un OIK radās ar mērķi Latviju padarīt par zaļu valsti.
2016.gada raksta pārpublicējums.
Kāpēc?
Vismaz būtu pievienotai vērtībai painteresējušies, kā lietas attīstījušās kopš tā laika….