Jaunu apstiprinājumu guvušas ziņas par apsūdzētā Aivara Lemberga mantas „apsaimniekotāja”, Šveices advokāta Rūdolfa Meroni sniegto „atbalstu” Artusam Kaimiņam un viņa partijai KPV LV līdz ar jaunā iekšlietu ministra, KPV LV pārstāvja Sanda Ģirģena stāšanos amatā strauji aktivizētas darbības saistībā ar Meroni „komandas” pārstāvju „interešu aizstāvību”.
Šajās dienās portāls Pietiek no Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes kriminālpolicijas pārvaldes saņēmis šādu informācijas pieprasījumu, kas uzskatāmi rāda: policiju pēkšņi sācis interesēt, kas ir autori rakstiem, kuros atainotas Meroni un viņa „komandas” iespējami noziedzīgās darbības un saaugšana ar tiesībsargāšanas iestāžu pārstāvjiem:
„Sakarā ar dienesta nepieciešamību un pamatojoties uz likuma “Par policiju” 12.panta 31.punktu, lūdzam sniegt atbildi uz sekojošiem jautājumiem:
– Kurš ir portālā www.pietiek.com 24.03.2018. publicētā raksta “Sarakste met melnu ēnu uz prokuratūras pārstāvjiem, kuri “izpalīdzējuši” advokātam Meroni tiesas apiešanā” autors?
– Kurš ir portālā www.pietiek.com 20.05.2018. publicētā raksta “Elektroniskā pasta sarakste atklāj cenu manipulāciju “Ventspils naftas” pārdošanā, “diriģents” atkal Meroni” autors?;
– Kurš ir portālā www.pietiek.com 17.06.2018. publicētā raksta “Elektroniskā pasta vēstule liek domāt, ka Antāne bijusi tikai Meroni marionete” autors?;
– Kurš ir portālā www.pietiek.com 17.06.2018. publicētā raksta “E-pasta sarakste atklāj Meroni aktīvu iesaistīšanos politiskajās norisēs” autors?;
– Kurš ir portālā www.pietiek.com 01.07.2018. publicētā raksta “Sarakstes fragmenti norāda – prokurors aktīvi “izpalīdzējis” Meroni un viņa kompanjoniem” autors?;
Lūdzam sniegt jebkādu portālam pieejamo informāciju par rakstu autoru(-iem), proti, vārdu, uzvārdu, e-pasta adresi, kontaktinformāciju, IP adresi utt., kā arī norādīt kādā veidā portāls www.pietiek.com saņēma minētos rakstus un pie rakstiem pievienotus dokumentus un sniegt informāciju, kādā veidā un kurš pieņem lēmumu par raksta publicēšanu portālā www.pietiek.com.
3.nodaļas priekšnieka vietniece E.Stāmure.”
Ņemot vērā šo apliecinājumu Meroni strauji pieaugušajai ietekmei varas struktūrās, piedāvājam izlasīt šos rakstus:
Sarakste met melnu ēnu uz prokuratūras pārstāvjiem, kuri „izpalīdzējuši” advokātam Meroni tiesas apiešanā
Pietiek šodien publicē dokumentu kopijas, kas met melnu ēnu uz LR Ģenerālprokuratūras darbiniekiem – ne tikai prokuroru Juri Jurisu, bet arī ģenerālprokuroru Ēriku Kalnemeieru. Ja šajā sarakstē aprakstītais atbilst patiesībai, prokuratūras pārstāvji pirms divarpus gadiem ir slepeni vienojušies ar Aivara Lemberga arestētās mantas oficiālā uzglabātāja, Šveices advokāta Rūdolfa Meroni pārstāvjiem un ļāvuši tiem, apejot tiesu, veikt darījumu, kura rezultātā Latvijas valsts gadījumā, tiesai izlemjot par A. Lemberga mantas konfiskāciju, būs zaudējusi desmitus miljonu eiro.
Pirms divarpus gadiem, 2015. gada 17. septembrī tika paziņots par Latvijas apstākļiem milzīgu darījumu – uzņēmums Euromin Holdings (Cyprus) Limited par 79,98 miljoniem eiro iegādājās 43,25% uzņēmuma Ventspils nafta akciju. Tas nozīmēja, ka jau pirms tam Ventspils naftu faktiski kontrolējušās Vitol grupas rīcībā līdz ar to bija nonākuši 93,24% uzņēmuma akciju. No visas savas akciju paketes bija šķīrusies AS Latvijas Naftas tranzīts. Laikā pirms darījuma uzņēmumu faktiski kontrolēja A. Lemberga ģimenes arestēto mantu pārvaldošais R. Meroni un ar viņu saistītas personas.
Viena Ventspils naftas akcija Vitol grupai tika pārdota par 1,77 eiro. Taču pēc darījuma Euromin bija pienākums izteikt pārējiem mazajiem akcionāriem obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu, un piedāvātā akcijas cena jau bija 3,12 eiro – tātad būtiski augstāka nekā 1,77 eiro. Vēl augstāka izrādījās vienas akcijas cena, kuru aprēķināja Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK).
Rezultātā Euromin pārējo mazo akcionāru akcijas nācās atpirkt par 4,56 eiro gabalā – tātad par 157% dārgāk nekā darījumā ar Latvijas Naftas tranzītu nopirktās akcijas. Ja par šādu cenu R. Meroni būtu pārdevis „savu” akciju paketi, nepilnu 80 miljonu eiro vietā būtu saņemti aptuveni 206 miljoni – tātad par apmēram 126 miljoniem eiro vairāk.
Aizvadītajā nedēļā klajā nāca pirmie dokumenti, kas atklāja, kāds „sagatavošanās darbs” ir ticis veikts pirms šī darījuma. Turklāt pārrunas, lai gūtu atļauju darījumam, veiktas nevis ar Rīgas apgabaltiesu, kuras pārziņā līdz ar A. Lemberga lietas nodošanu tiesai nonāca arī viņa arestētās mantas pārvaldīšanas uzraudzība, bet gan ar LR Ģenerālprokuratūru, kuru tolaik jau vadīja Ē. Kalnmeiers.
Tagad dokumentu kļuvis vairāk, un, kā rāda viena no šīm dokumentu kopijām – pēc visa spriežot, angliski rakstītas elektroniskā pasta vēstules kopija ar nosaukumu „Jaunumi attiecībā uz iesniegumu Ģenerālprokuratūrai/tiesnesim [Borisam] Geimanam”, advokātu biroja Spilbridge pārstāvis Andrejs Eglītis neilgi pirms darījuma ir atskaitījies R. Meroni par aizkulišu pārrunām, to gatavojot.
A. Eglītis ziņojis R. Meroni, ka „Benita [acīmredzot Spilbridge advokāte Benita Balana, kas ir arī ziņojuma saņēmēju vidū] sarunāja vakar tikšanos ar J. Jurisu, lai nodotu Latvijas Naftas tranzīta iesniegumu. Tikšanās laikā J. Juriss paskaidroja Benitai, ka ir runājis ar ģenerālprokuroru un ar aģentūras [nav skaidrs, kas ar to domāts] pārstāvjiem, kas varētu palīdzēt Latvijas Naftas tranzīta iesnieguma izskatīšanas procesā”.
No šīs vēstules kopijas izriet, ka ne tikai prokurors J. Juriss, bet arī pats ģenerālprokurors Ē. Kalnmeiers piedalījušies darījuma sagatavošanas un tiesas apiešanas apspriešanā, kā rezultātā „sarunas laikā ģenerālprokurors un aģentūra ir atzīmējuši sekojošus riskus:
1) Neviens nevar būt pārliecināts, ko tiesnesis Geimans darīs ar dokumentiem, vai neaiznesīs iesniegumu uz tiesas sēdi par spīti visām Latvijas Naftas tranzīta prasībām un potenciālo aģentūras palīdzību;
2) Pat tad, ja iesniegšana notiek ar aģentūras palīdzību, dokumentu tik un tā redzēs daži tiesas darbinieki, un ir bažas, ka informācija var noplūst un to nebūs iespējams novērst;
3) Aģentūras iesaiste tieši pretēji var atstāt sliktu iespaidu uz visu kriminālprocesu, galu galā pavērsties pret tiesnesi Geimanu un Latvijas iestādēm;
4) Ir neiespējami kontrolēt un tādējādi paredzēt, kad tiesnesis Geimans sniegs atbildi uz Latvijas Naftas tranzīta iesniegumu”.
Tāpat no advokātu biroja ziņojuma izriet, ka tieši prokurors J. Juriss bijis tas, kurš devis galīgo ierosinājumu: „J. Juriss ieteica Latvijas Naftas tranzītam šobrīd nesūtīt iesniegumu tiesnesim Geimanam ne pa kādiem kanāliem, bet tā vietā Latvijas Naftas tranzīts lai prasa viedokli J. Jurisam, un J. Juriss Ģenerālprokuratūras vārdā par Latvijas Naftas tranzītaiesniegumu sniegs viedokli (kuru vēlāk varēs izmantot, lai aizsargātu Latvijas Naftas tranzītu, ja kāds gribēs par kaut ko sūdzēties).”
Ne šīs sarakstes un darījuma laikā, ne arī tagad LR Ģenerālprokuratūra nekādus komentārus par tās pārstāvju iesaisti šajās norisēs nesniedz. Savukārt J. Juriss skaidro, ka „šo dokumentu nevaru nekādā veidā komentēt, jo no satura ir noprotams, ka tas, iespējams, ir domāts kā divu advokātu sarakstei pievienojamais”.
Prokurors skaidro, ka „darba jautājumos pie manis ir vērsušies vairāki advokāti”, taču viņš nevarot kontrolēt, „kādu atskaiti vai informāciju viņi nodod tālāk saviem partneriem vai klientiem, tostarp nepatiesu – šajā gadījumā” un „ko kāds (-a) advokāts (-e) ir apgalvojis (-usi) kādam citam advokātam (-ei), un uz kāda pamata vispār kaut ko tādu var apgalvot – man nav zināms”.
Tikmēr notikumu hronoloģiskā secība liecina par labu advokātu biroja ziņojumā R. Meroni rakstītajam: pēc neformālajiem kontaktiem sekojusi oficiāla R. Meroni vēstule, kas bijusi adresēta tieši J. Jurisam, un pēc atbalstošas atbildes saņemšanas Ventspils naftas akcijas pārdotas par nepilniem 80 miljoniem eiro – par 126 miljoniem eiro mazāk, nekā tās, iespējams, bijušas vērtas.
Savukārt vēl viens Pietiek šodien publicēts dokuments rāda, ka Ģenerālprokuratūra nevar aizbildināties arī ar to, ka neko par šādu saziņu oficiāli nav zinājusi: izrādās, jau pirms gada Ē. Kalnmeieru par to informējis viens no Ventspils naftas mazajiem akcionāriem. Par to, vai un kāda atbilde saņemta, pagaidām ziņu nav.
Elektroniskā pasta sarakste atklāj cenu manipulāciju „Ventspils naftas” pārdošanā, “diriģents” atkal Meroni
Kļūst aizvien skaidrāks, ka, pirms trim gadiem par gandrīz 80 miljoniem eiro pārdodot AS Ventspils nafta akciju paketi, eksperti ir tikuši pieaicināti tikai un vienīgi tāpēc, lai piekristu būtiski pazeminātajai paketes cenai, par kuru jau iepriekš ar pircēju bija vienojies Aivara Lemberga arestētās mantas oficiālais uzglabātājs, Šveices advokāts Rūdolfs Meroni.
Pietiek šodien publicē vairākas elektroniskā pasta vēstules, kuras rāda, kā patiesībā ir tikusi organizēta jau vairākkārt aprakstītā Ventspils naftas akciju pārdošana par būtiski pazeminātu cenu.
„Cena, par kuru vienojās Latvijas Naftas tranzīts un Euromin, saskan ar pieaicināto ekspertu atzīto augšējo vērtību amplitūdu,” – tā medijos pēc darījuma 2015. gada rudenī apgalvoja pats R. Meroni.
A. Lemberga arestētās mantas glabātājs atsaucās uz to, ka „mēs esam ieguvuši profesionālu akciju patiesās tirgus vērtības novērtējumu no starptautisku ekspertu uzņēmuma” un ka šis darījums „ir pilnībā attaisnojams”.
Taču nu elektroniskā pasta sarakste rāda, ka it kā neatkarīgais un profesionālais Moore Stephens vērtējums, uz kura pamata Ventspils naftas akcijas Vitol grupas uzņēmumam Euromin tika pārdotas par tikai 1,77 eiro gabalā, patiesībā ir R. Meroni organizētas manipulācijas rezultāts.
Kā izriet no šīs sarakstes, R. Meroni jau iepriekš ir vienojies akciju paketes cenu ar pircēju, bet tikai pēc tam tai ir pielāgots „profesionālo ekspertu” vērtējums.
Faktiski tas nav bijis neatkarīgs, bet gan speciāli izveidots tā, lai R. Meroni ar šo vērtējumu varētu pamatot mākslīgi noteikto pazemināto cenu, kuras dēļ šī arestētā A. Lemberga manta tika pārdota ārkārtīgi lēti, līdz ar to potenciāli (ja tiesa noteiks mantas konfiskāciju) nodarot apjomīgus zaudējumus arī Latvijas valstij.
Kā zināms, 2015. gada 17. septembrī tika paziņots par Latvijas apstākļiem milzīgu darījumu – uzņēmums Euromin Holdings (Cyprus) Limited par 79,98 miljoniem eiro iegādājās 43,25% uzņēmuma Ventspils nafta akciju.
Tas nozīmēja, ka jau pirms tam Ventspils naftu faktiski kontrolējušās Vitol grupas rīcībā līdz ar to bija nonākuši 93,24% uzņēmuma akciju. No visas savas akciju paketes bija šķīrusies AS Latvijas Naftas tranzīts. Laikā pirms darījuma uzņēmumu faktiski kontrolēja A. Lemberga ģimenes arestēto mantu pārvaldošais R. Meroni un ar viņu saistītas personas.
Viena Ventspils naftas akcija Vitol grupai tika pārdota par 1,77 eiro. Taču pēc darījuma Euromin bija pienākums izteikt pārējiem mazajiem akcionāriem obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu, un piedāvātā akcijas cena jau bija 3,12 eiro – tātad būtiski augstāka nekā 1,77 eiro. Vēl augstāka izrādījās vienas akcijas cena, kuru aprēķināja Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK).
Rezultātā Euromin pārējo mazo akcionāru akcijas nācās atpirkt par 4,56 eiro gabalā – tātad par 157% dārgāk nekā darījumā ar Latvijas Naftas tranzītu nopirktās akcijas. Ja par šādu cenu R. Meroni būtu pārdevis „savu” akciju paketi, nepilnu 80 miljonu eiro vietā būtu saņemti aptuveni 206 miljoni – tātad par apmēram 126 miljoniem eiro vairāk.
Jau iepriekš klajā ir nākuši vairāki dokumenti, kas atklāj, kāds „sagatavošanās darbs” ir ticis veikts pirms šī darījuma. Turklāt pārrunas, lai gūtu atļauju darījumam, veiktas nevis ar Rīgas apgabaltiesu, kuras pārziņā līdz ar A. Lemberga lietas nodošanu tiesai nonāca arī viņa arestētās mantas pārvaldīšanas uzraudzība, bet gan ar LR Ģenerālprokuratūru, kuru tolaik jau vadīja Ēriks Kalnmeiers.
No citas vēstules kopijas izriet, ka ne tikai prokurors Juris Juriss, bet arī pats ģenerālprokurors Ē. Kalnmeiers piedalījušies darījuma sagatavošanas un tiesas apiešanas apspriešanā. Vēstulē bija norādes arī uz Satversmes aizsardzības biroja iesaistīšanos šī darījuma gatavošanā.
Dokumenti rādīja, ka tieši prokurors J. Juriss bijis tas, kurš devis galīgo ierosinājumu apiet tiesu: „J. Juriss ieteica Latvijas Naftas tranzītam šobrīd nesūtīt iesniegumu tiesnesim Geimanam ne pa kādiem kanāliem, bet tā vietā Latvijas Naftas tranzīts lai prasa viedokli J. Jurisam, un J. Juriss Ģenerālprokuratūras vārdā par Latvijas Naftas tranzītaiesniegumu sniegs viedokli (kuru vēlāk varēs izmantot, lai aizsargātu Latvijas Naftas tranzītu, ja kāds gribēs par kaut ko sūdzēties).”
Ne šīs sarakstes un darījuma laikā, ne arī tagad LR Ģenerālprokuratūra nekādus komentārus par tās pārstāvju iesaisti šajās norisēs nesniedz. Savukārt J. Juriss skaidro, ka „šo dokumentu nevaru nekādā veidā komentēt, jo no satura ir noprotams, ka tas, iespējams, ir domāts kā divu advokātu sarakstei pievienojamais”.
Prokurors skaidro, ka „darba jautājumos pie manis ir vērsušies vairāki advokāti”, taču viņš nevarot kontrolēt, „kādu atskaiti vai informāciju viņi nodod tālāk saviem partneriem vai klientiem, tostarp nepatiesu – šajā gadījumā” un „ko kāds (-a) advokāts (-e) ir apgalvojis (-usi) kādam citam advokātam (-ei), un uz kāda pamata vispār kaut ko tādu var apgalvot – man nav zināms”.
Elektroniskā pasta vēstule liek domāt, ka Antāne bijusi tikai Meroni marionete
Pēc tam, kad atklājās, ka Inga Antāne ir šķīrusies ne tikai Šveices advokāta Rūdolfa Meroni kontrolēto uzņēmumu organizācijas Baltijas asociācija – transports un loģistika (BATL) vadītājas posteņa, bet arī amatiem Meroni uzņēmumos, šī kādreizējā Valda Zatlera partijas biedre paziņoja gan to, ka lēmumu par aiziešanu pieņēmusi pati, gan arī to, ka Meroni viņai vispār neesot bijis nekāds priekšnieks. Taču Pietiek rīcībā nonākusi pirms diviem gadiem notikusi sarakste, kas rāda pilnīgi citu ainu, liekot domāt, ka Antāne patiesībā bijusi Meroni marionete, kas ar „priekšnieku” saskaņojusi pat sīkus jautājumus.
Kā rāda ar 2016. gada 25. jūniju datēta elektroniskā pasta vēstule, ko Antāne nosūtījusi Meroni, viņa ar Šveices advokātu saskaņojusi pat savas publiskas uzstāšanās iespējas un dalību Meroni organizētos pasākumos ārpus Latvijas.
Vēstulē Antāne, uzrunājot Meroni par Rūdolfu, norādījusi, ka viņa saņēmusi informāciju par „vadības apspriedi” Cīrihē nākamajā nedēļā. Taču tieši šajā laikā Cēsīs notiekot festivāls Lampa, uz kuru viņa ieaicināta kā BATL prezidente.
Tā kā pasākumā piedaloties ļoti nozīmīgas personas, Antāne uzskatot, ka viņai festivālā vajadzētu piedalīties. Lai tas būtu iespējams, Antāne lūdz Meroni dot viņai iespēju nepiedalīties apspriedē Cīrihē, tā vietā nosūtot rakstisku ziņojumu.
Taču, ja tas galīgi nebūtu iespējams, Antāne piedāvā savam acīmredzamajam „priekšniekam” citu risinājumu: „Otra iespēja – es varētu būt Cīrihē 2. jūlijā. Ļoti saspringti, bet ne neiespējami!”
Antāne Šveices advokātam atskaitījusies arī tieši kā BATL prezidente: „Ņemot vērā, ka „vadības apspriede” ir ļoti svarīga mūsu komunikācijai, es domāju, ka man jūs arī jāinformē par svarīgiem jautājumiem un droši vien jānosūta arī BATL dienaskārtība! Ko jūs sakāt?”
Kā zināms, oficiāli Antānes versija ir pilnīgi cita: „Man nav jādod norādes. Es neesmu šo četru gadu laikā saņēmusi nevienu norādi no Meroni attiecībā uz BATL. Attiecībā uz jautājumiem, kuri ir jāaktualizē, es to esmu to darījusi, tāpēc, ka es to esmu uzskatījusi par vajadzīgu. Gan par [dzelzceļa] tarifu izlīdzināšanu, gan par [dzelzceļa] elektrifikāciju.”
Kā rāda Lursoft datu bāze, Antāne, kas līdz šim publiski tika dēvēta par šīs asociācijas prezidenti, šā gada 6. jūnijā ir zaudējusi vietu tās izpildinstitūcijā, un viņas vietā ir nākusi 1978. gadā dzimusī uzņēmuma Ventspils tirdzniecības osta administratīvi tiesiskā departamenta direktore Alīna Rugine.
Pietiek rīcībā esošā informācija liecina, ka Antāne, kas vairākus gadus ir uzdevusies par dzelzceļa un tranzīta jomas eksperti, faktiski aizstāvot problēmu mākto Meroni kontrolēto uzņēmumu intereses, amatu ir zaudējusi, jo nav attaisnojusi uz viņu liktās Meroni cerības.
Antānes divus gadus ilgā darbība asociācijas vadītājas postenī nav spējusi nodrošināt Meroni kontrolētajiem uzņēmumiem vitāli nepieciešamo dzelzceļa tarifu samazināšanu, un arī asociācijas aktivitātes, cenšoties izgāzt Latvijas dzelzceļa elektrifikācijas projektu, nav nesušas Meroni vēlamos rezultātus.
Līdz ar to Antānei palikušas vairs tikai divas „Meroni barotavas” – padomes priekšsēdētāja vietnieces postenis AS Ventbunkers un padomes locekļa vieta AS Ventspils tirdzniecības osta.
No iepriekšējās „siles” Antāne bija spiesta šķirties pirms četriem gadiem, kad atklājās, ka viņa, ieņemot ekonomikas ministra Vjačeslava Dombrovska padomnieces un Reformu partijas valdes locekles posteni, nav maksājusi nodokļus, iekrājot 17 tūkstošu eiro lielu parādu.
Tad kļuva zināms, ka Valsts ieņēmumu dienests ķēries pie galējā līdzekļa – vērsies politiķes ienesīgākajā darbavietā Rīgas brīvostas pārvaldē, dodot tai rīkojumu ik mēnesi ieturēt 30% no Antānei izmaksājamā atalgojuma, to ieskaitot kontā Valsts kasē.
Reaģējot uz šīm publiskotajām ziņām, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Romāns Naudiņš paziņoja, ka atsauks Antāni no ienesīgā amata brīvostas pārvaldē.
Kā rāda Lursoft datu bāze, Antāne, kas līdz šim publiski tika dēvēta par šīs asociācijas prezidenti, šā gada 6. jūnijā ir zaudējusi vietu tās izpildinstitūcijā, un viņas vietā ir nākusi 1978. gadā dzimusī uzņēmuma Ventspils tirdzniecības osta administratīvi tiesiskā departamenta direktore Alīna Rugine.
Vienlaikus Antāne ir zaudējusi arī divas citas „Meroni barotavas” – padomes priekšsēdētāja vietnieces posteni AS Ventbunkers un padomes locekļa vietu AS Ventspils tirdzniecības osta.
Pietiek rīcībā esošā informācija liecina, ka Antāne, kas vairākus gadus ir uzdevusies par dzelzceļa un tranzīta jomas eksperti, faktiski aizstāvot problēmu mākto Meroni kontrolēto uzņēmumu intereses, amatu ir zaudējusi, jo nav attaisnojusi uz viņu liktās Meroni cerības.
Antānes divus gadus ilgā darbība asociācijas vadītājas postenī nav spējusi nodrošināt Meroni kontrolētajiem uzņēmumiem vitāli nepieciešamo dzelzceļa tarifu samazināšanu, un arī asociācijas aktivitātes, cenšoties izgāzt Latvijas dzelzceļa elektrifikācijas projektu, nav nesušas Meroni vēlamos rezultātus.
No iepriekšējās „siles” Antāne bija spiesta šķirties pirms četriem gadiem, kad atklājās, ka viņa, ieņemot ekonomikas ministra Vjačeslava Dombrovska padomnieces un Reformu partijas valdes locekles posteni, nav maksājusi nodokļus, iekrājot 17 tūkstošu eiro lielu parādu.
Tad kļuva zināms, ka Valsts ieņēmumu dienests ķēries pie galējā līdzekļa – vērsies politiķes ienesīgākajā darbavietā Rīgas brīvostas pārvaldē, dodot tai rīkojumu ik mēnesi ieturēt 30% no Antānei izmaksājamā atalgojuma, to ieskaitot kontā Valsts kasē.
Reaģējot uz šīm publiskotajām ziņām, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Romāns Naudiņš paziņoja, ka atsauks Antāni no ienesīgā amata brīvostas pārvaldē.
E-pasta sarakste atklāj Meroni aktīvu iesaistīšanos politiskajās norisēs
Aivara Lemberga arestētās mantas apsaimniekotājs un izsaimniekotājs, Šveices advokāts Rūdolfs Meroni pēdējos gados ir aktīvi iesaistījies politiskajās norisēs Latvijā, – šīs aizdomas kārtējo reizi apstiprina Pietiek rīcībā nonākusi sarakste starp Meroni un bēdīgi slaveno uzņēmēju un „lietu kārtotāju” Guntaru Kukulu.
2016. gadā, tātad pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām Kukuls un Meroni apsprieduši virkni jautājumu, tostarp arī saistībā ar sadarbību ar politiskajām partijām un tām sniedzamu atbalstu.
Cita starpā Kukuls Šveices advokātu informē arī par to, ka viņš – acīmredzot pārstāvot Meroni – ir veicis pārrunas ar Saskaņas centru un „viņi arī ir gatavi sadarbībai Ventspilī un kopumā”. Uz šo informāciju Meroni Kukulam atbild, ka „acīmredzot Berķis arī ar viņiem ir runājis” un ka viņš iesaka „turpināt”.
Šī sarakste ir īpaši interesanta ne tikai tāpēc, ka Kukula formāli šķirtā sieva Sandra Sondore-Kukule joprojām ir ārlietu ministra Edgara Rinkēviča padomniece, bet arī tāpēc ka oficiālā līmenī sarakstē pieminētais Ventspils uzņēmējs Olafs Berķis ir bijis zināms kā liels partijas Latvijas Attīstībai atbalstītājs. Zīmīga detaļa ir arī tā, ka Meroni dzīvesbiedre ir kāda Lidija Hitričenko – bijušā Krievijas armijas virsnieka meita.
Līdz šim plašāk bija zināms tikai par Meroni, iespējams, nelikumīgu finansiālu atbalstu Artusam Kaimiņam un viņa partijai, par ko ar iesniegumu tiesībsargāšanas iestādēs 2017. gada sākumā vērsās Ilmārs Poikāns (Neo), taču tagad rodas iespaids, ka patiesībā “iebaroto” loks ir bijis daudz plašāks.
Poikāns iesniegumā detalizēti aprakstīja, kā „politiskās partijas “KPV LV” valdes priekšsēdētājs Artuss Kaimiņš, iespējams, ilgstoši ir organizējis un neatļauti saņēmis finansējumu no Latvijas valsts interesēs arestētas mantas glabātāja Rūdolfa Meroni, bet šos naudas līdzekļus nav deklarējis savā amatpersonas deklarācijā, jādomā, to nelikumīguma dēļ, tāpat arī nav norādījis to kā politiskās partijas “KPV LV” finansēšanas avotu”.
Sarakstes fragmenti norāda – prokurors aktīvi „izpalīdzējis” Meroni un viņa kompanjoniem
Prokurors Juris Juriss aktīvi „izpalīdzējis” Aivara Lemberga arestētās manta glabātājam un apsaimniekotājam Rūdolfam Meroni un viņa juridiskajiem kompanjoniem ne tikai lielās lietās, bet arī dažādos „sīkumos”, – par to liek domāt jauni elektroniskās sarakstes fragmenti, kas nonākuši Pietiek rīcībā un ko šodien publiskojam.
Līdz šim atklātībā bija nonākusi informācija, kas uzskatāmi apliecināja, kā prokuratūras pārstāvji ir palīdzējuši R. Meroni veikt iecerēto darījumu, par būtiski samazinātu cenu pārdodot AS Ventspils nafta akciju kontrolpaketi un pirms šī darījuma apejot tiesu, kuras atļauja būtu bijusi vajadzīga.
Taču nu izrādās, ka prokuratūras pārstāvji ir bijuši gatavi R. Meroni izpalīdzēt arī dažādos „sīkumos”, – uz to norāda ar 2014. gada 14. jūliju datēta elektroniskā pasta vēstule, ko Meroni apkalpojošā advokātu biroja Spilbridge pārstāvis Oskars Jonāns nosūtījis savam klientam.
Šajā vēstulē aprakstīts, kā O. Jonāns pārrunājis ar kādu „JJ” – pēc visa spriežot, prokuroru Juri Jurisu – R. Meroni „jautājumu”. Izrādījies, ka „JJ” rīcībā nav R. Meroni interesējošās dokumenta kopijas, taču „JJ” ir bijis „diezgan palīdzīgs” un personiski sazvanījies ar Finanšu policiju, lai tiktu pie kopijas.
Diemžēl izrādījies, ka attiecīgā Finanšu policijas darbiniece ir atvaļinājumā, taču „mēs vienojāmies, ka 5. augustā mēs atkal sakontaktēsimies ar „JJ” un mēģināsim saņemt kopiju no Finanšu policijas”.
Savukārt otra elektroniskā pasta vēstule, ko šodien publiskojam, apliecina R. Meroni apkalpojošā advokātu biroja ciešo saikni ar Ģenerālprokuratūru un konkrēti prokuroru J. Jurisu.
Šajā sūtījumā biroja pārstāve Benita Balana informē R. Meroni, ka saskaņā ar J. Jurisa sniegtām instrukcijām viņa ir nodevusi Šveices advokāta vēstuli Ģenerālprokuratūras sekretariātā.
Šīs elektroniskā pasta vēstules faktiski tikai apstiprina jau iepriekš zināmo par LR Ģenerālprokuratūras un konkrētu tās pārstāvju „īpašajām attiecībām” ar R. Meroni un viņa juridiskajiem kompanjoniem, ļaujot viņam savdabīgā veidā „apsaimniekot” arestēto Lemberga mantu.
Spilgtākais „apsaimniekošanas” gadījums datēts ar darījumu pirms nepilniem trim gadiem – 2015. gada 17. septembrī. Tad tika paziņots par Latvijas apstākļiem milzīgu darījumu – uzņēmums Euromin Holdings (Cyprus) Limited par 79,98 miljoniem eiro iegādājās 43,25% uzņēmuma Ventspils nafta akciju.
Tas nozīmēja, ka jau pirms tam Ventspils naftu faktiski kontrolējušās Vitol grupas rīcībā līdz ar to bija nonākuši 93,24% uzņēmuma akciju. No visas savas akciju paketes bija šķīrusies AS Latvijas Naftas tranzīts. Laikā pirms darījuma uzņēmumu faktiski kontrolēja A. Lemberga ģimenes arestēto mantu pārvaldošais R. Meroni un ar viņu saistītas personas.
Viena Ventspils naftas akcija Vitol grupai tika pārdota par 1,77 eiro. Taču pēc darījuma Euromin bija pienākums izteikt pārējiem mazajiem akcionāriem obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu, un piedāvātā akcijas cena jau bija 3,12 eiro – tātad būtiski augstāka nekā 1,77 eiro. Vēl augstāka izrādījās vienas akcijas cena, kuru aprēķināja Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK).
Rezultātā Euromin pārējo mazo akcionāru akcijas nācās atpirkt par 4,56 eiro gabalā – tātad par 157% dārgāk nekā darījumā ar Latvijas Naftas tranzītu nopirktās akcijas. Ja par šādu cenu R. Meroni būtu pārdevis „savu” akciju paketi, nepilnu 80 miljonu eiro vietā būtu saņemti aptuveni 206 miljoni – tātad par apmēram 126 miljoniem eiro vairāk.
Šopavasar klajā nāca pirmie dokumenti, kas atklāja, kāds „sagatavošanās darbs” ir ticis veikts pirms šī darījuma. Kā izrādījās, pārrunas, lai gūtu atļauju darījumam, bija veiktas nevis ar Rīgas apgabaltiesu, kuras pārziņā līdz ar A. Lemberga lietas nodošanu tiesai nonāca arī viņa arestētās mantas pārvaldīšanas uzraudzība, bet gan ar LR Ģenerālprokuratūru, kuru tolaik jau vadīja Ēriks Kalnmeiers.
Pēc tam dokumentu kļuva vairāk, un, kā rādīja viena no publiskotajām dokumentu kopijām – pēc visa spriežot, angliski rakstītas elektroniskā pasta vēstules kopijas ar nosaukumu „Jaunumi attiecībā uz iesniegumu Ģenerālprokuratūrai/tiesnesim [Borisam] Geimanam” -, advokātu biroja Spilbridge pārstāvis Andrejs Eglītis neilgi pirms darījuma bija atskaitījies R. Meroni par aizkulišu pārrunām, to gatavojot.
A. Eglītis bija ziņojis R. Meroni, ka „Benita [acīmredzot Spilbridge advokāte Benita Balana, kas ir arī ziņojuma saņēmēju vidū] sarunāja vakar tikšanos ar J. Jurisu, lai nodotu Latvijas Naftas tranzīta iesniegumu. Tikšanās laikā J. Juriss paskaidroja Benitai, ka ir runājis ar ģenerālprokuroru un ar aģentūras [nav skaidrs, kas ar to domāts] pārstāvjiem, kas varētu palīdzēt Latvijas Naftas tranzīta iesnieguma izskatīšanas procesā”.
No šīs vēstules kopijas izrietēja, ka ne tikai prokurors J. Juriss, bet arī pats ģenerālprokurors Ē. Kalnmeiers piedalījušies darījuma sagatavošanas un tiesas apiešanas apspriešanā, kā rezultātā „sarunas laikā ģenerālprokurors un aģentūra ir atzīmējuši sekojošus riskus:
1) Neviens nevar būt pārliecināts, ko tiesnesis Geimans darīs ar dokumentiem, vai neaiznesīs iesniegumu uz tiesas sēdi par spīti visām Latvijas Naftas tranzīta prasībām un potenciālo aģentūras palīdzību;
2) Pat tad, ja iesniegšana notiek ar aģentūras palīdzību, dokumentu tik un tā redzēs daži tiesas darbinieki, un ir bažas, ka informācija var noplūst un to nebūs iespējams novērst;
3) Aģentūras iesaiste tieši pretēji var atstāt sliktu iespaidu uz visu kriminālprocesu, galu galā pavērsties pret tiesnesi Geimanu un Latvijas iestādēm;
4) Ir neiespējami kontrolēt un tādējādi paredzēt, kad tiesnesis Geimans sniegs atbildi uz Latvijas Naftas tranzīta iesniegumu”.
Tāpat no advokātu biroja ziņojuma izrietēja, ka tieši prokurors J. Juriss bijis tas, kurš devis galīgo ierosinājumu: „J. Juriss ieteica Latvijas Naftas tranzītam šobrīd nesūtīt iesniegumu tiesnesim Geimanam ne pa kādiem kanāliem, bet tā vietā Latvijas Naftas tranzīts lai prasa viedokli J. Jurisam, un J. Juriss Ģenerālprokuratūras vārdā par Latvijas Naftas tranzītaiesniegumu sniegs viedokli (kuru vēlāk varēs izmantot, lai aizsargātu Latvijas Naftas tranzītu, ja kāds gribēs par kaut ko sūdzēties).”
Ne šīs sarakstes un darījuma laikā, ne arī tagad LR Ģenerālprokuratūra nekādus komentārus par tās pārstāvju iesaisti šajās norisēs nesniedz. Savukārt J. Juriss skaidro, ka „šo dokumentu nevaru nekādā veidā komentēt, jo no satura ir noprotams, ka tas, iespējams, ir domāts kā divu advokātu sarakstei pievienojamais”.
Prokurors skaidro, ka „darba jautājumos pie manis ir vērsušies vairāki advokāti”, taču viņš nevarot kontrolēt, „kādu atskaiti vai informāciju viņi nodod tālāk saviem partneriem vai klientiem, tostarp nepatiesu – šajā gadījumā” un „ko kāds (-a) advokāts (-e) ir apgalvojis (-usi) kādam citam advokātam (-ei), un uz kāda pamata vispār kaut ko tādu var apgalvot – man nav zināms”.
Tikmēr notikumu hronoloģiskā secība liecina par labu advokātu biroja ziņojumā R. Meroni rakstītajam: pēc neformālajiem kontaktiem sekojusi oficiāla R. Meroni vēstule, kas bijusi adresēta tieši J. Jurisam, un pēc atbalstošas atbildes saņemšanas Ventspils naftas akcijas pārdotas par nepilniem 80 miljoniem eiro – par 126 miljoniem eiro mazāk, nekā tās, iespējams, bijušas vērtas.
Savukārt vēl viens jau iepriekš publiskots dokuments rāda, ka Ģenerālprokuratūra nevar aizbildināties arī ar to, ka neko par šādu saziņu oficiāli nav zinājusi: izrādās, jau pirms gada Ē. Kalnmeieru par to informējis viens no Ventspils naftas mazajiem akcionāriem. Par to, vai un kāda atbilde saņemta, pagaidām ziņu nav.
Ir jābūt aklam, lai neredzētu šo notikumu saistību ar šveicieti. Vēl nepareizāk ir, ka šajā spēlē iesaistās tiesībaizsardzības iestādes, turklāt pārējie izliekas neko nemanām.