Latvijas tautai ir nozagti ne jau tikai čekas maisi un līdz ar to arī tiesības uzzināt kolaborantu, ziņotāju, slepeno palīgu, stukaču vārdus, kuri tādu vai citādu savtīgu apsvērumu dēļ par viņiem gadu desmitiem ziņoja okupācijas varai. Paklusām vien mums ir nozagta arī iespēja oficiāli saņemt ziņas par tiem cilvēkiem, kuri ietilpa augstākajā padomju nomenklatūrā.
Tieši šie ļaudis bija uzticamākais komunistu varas balsts. Viņi padomju iekārtu uzturēja pie dzīvības līdz pat deviņdesmito gadu sākumam, kad beidzot apjauta nepieciešamību „pārkrāsoties” savas personiskās ādas glābšanas nolūkos.
Šīs publikācijas beigās ir izlasāma Latvijas Nacionālā arhīva direktores Māras Sprūdžas vēstule, kurā šī mūsdienu nomenklatūras pārstāve detalizēti izklāsta, kāpēc tikai un vienīgi komunistu un čekistu ietekmes cauraustās mūsdienu Latvijas valsts varas pārstāvjiem ir tiesības interesēties par mūsu neseno vēsturi, bet Latvijas sabiedrībai šāda iespēja faktiski ir liegta.
Tā tas patiešām ir.
Jau vairākus gadus Latvijas arhīvi ir sekmīgi slēgti visiem cilvēkiem „no ielas”. Faktiski – visiem „nepiederošajiem”, kuri nav iekļauti mūsdienu valstiskajā nomenklatūrā. Savukārt, lai tiktu tajā iekļauts, cilvēkam ir jāatbilst virknei parametru, kuru vidū goda vietā stāv – tev jāsadarbojas ar valsts varu, jāklanās nerakstītiem uzvedības noteikumiem un nav jābāž deguns „tur, kur nevajag”.
Kaut nedaudz citā formā, bet ir sekmīgi atdzīvināti padomjlaiku „specfondi” un „spechrans”. Aizbildinoties ar personu sensitīvajiem datiem un vēl svētāko Eiropas datu regulu, reizē ar čekas maisiem no sabiedrības pārstāvjiem ir sekmīgi noslēpti arī čekistu „diriģētāju” saraksti.
To visu izdarījuši nevis nezināmi ļaundari, bet “neatkarīgās Latvijas” likumdevēji. Viņi labi apzinās – krievi teiktu, ka ar pakaļu jūt –, ka viņu tumīgā un treknā eksistence, viņu maki, viņu banku konti, savrupmājas un pierītās māgas ir atkarīgas no spējas kontrolēt pagātni un nelaist tai klāt kuru katru.
Varbūt vēl atceraties – vēl nemaz ne tik sen Latvijas PSR VDK zinātniskās izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris skaļi klaigāja par to, kā bez kādiem komentāriem, bez kādas smadzeņu pūderēšanas esot jāpublicē visa LPSR VDK kartotēka, visi ziņotāju vārdi, uzvārdi utt.
Taču pagāja neilgs laiks, un Kangera kungs kļuva prātīgāks.
Kas tieši un kā tieši padarīja Kangera kungu prātīgāku? Kādās tieši skrūvspīlēs tika iespiestas viņa sačervelējušās oliņas? Kas nu to var precīzi pateikt. Taču viens skaidrs – prātīgais Kangera kungs pārstāja runāt par čekas maisiem un tā vietā kopā ar savu pusparazītu komisiju sāka vēstīt, ka labāk noteikti būšot vispirms publicēt partijas nomenklatūras personas lietas utt.
Varat nešaubīties, ka pēc Saeimas vēlēšanām pāries arī šis entuziasms. Tieši tā valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai savulaik izdevās čekas maisu publiskošanas likuma spēkā stāšanos novilcināt līdz Saeimas vēlēšanām un pēc tam jau vienkārši nogremdēt. Ja arī tagad kaut kas tiks publiskots, tad labākajā gadījumā tekstiņi par „personām A, B, C”.
Kāpēc tā? Tāpēc, ka komunistu un čekistu atjaunotās, viņu tiešo un netiešo pēcteču pārvaldītās Latvijas valsts varas skatījumā padomju nomenklatūras pārstāvju tiesības ir daudz svarīgākas par to cilvēku tiesībām, uz kuru kakla šī nomenklatūra gadu desmitiem sēdēja.
Droši vien būs ļaudis, kas teiks – bet kam nu šādu datu publiskošana vajadzīga? Cik tad nu mums to bijušo čekistu un komunistiskās nomenklatūras pārstāvju vispār ir palicis? Un lielos amatos vai ar lielu kapitālu – vispār uz dažu roku pirkstiem skaitāmi, ne vairāk…
Protams, viņi atstiepjas viens pēc otra. Pret laiku viņi neko nevar pasākt.
Pienāks diena, kad nosprāgs gan bijušais Latvijas Komunistiskās partijas Ventspils pilsētas komitejas propagandas un aģitācijas nodaļas instruktors, bijušais šīs pašas nodaļas vadītājs, bijušais kompartijas Ventspils rajona komitejas sekretārs Aivars Lembergs, gan bijušais Saldus rajona komitejas 1. sekretārs, Oskara Kalpaka pieminekļa „aprūpētājs” Augusts Brigmanis, gan citi pārpalikušie augstākās padomju nomenklatūras pārstāvji.
Taču visus šos „neatkarīgās Latvijas” gadu desmitus viņi un viņiem līdzīgie ir augļojušies un vairojušies, un piepildījuši šo zemi. Viņu tiešie un netieši pēcnācēji ir mantojuši ne tikai viņu ietekmi, sakarus un kapitālus, bet arī tās īpašības, kas viņiem ļāva būt komunistiskās varas sistēmas virsotnē un to izmantot savām labā. Pasaulē ir ne mazums sifilisa un gonorejas nēsātāju, bet šie ļaudis pārnēsā kaut ko vēl daudz sliktāku.
Tāda ir realitāte. Nekur pa īstam pazust negatavojas ne čekisti un komunisti, ne viņu ietekme – tā grūti gaistošā inde, ar ko viņi ir nemanāmi piedraņķējuši cilvēku apziņu un visas dzīves sfēras, un Latvijas valsti.
Mums tas nav pieņemams.
Tāpēc Pietiek sācis darbu, lai līdz 13. Saeimas vēlēšanām publiskotu vismaz maksimāli plašu padomju Latvijas augstākās komunistu un čekistu nomenklatūras sarakstu, kāds tas bija astoņdesmito gadu beigās, šajā sarakstā iekļaujot uzticamākos padomju valsts, okupācijas varas un komunistiskās sistēmas stutētājus un slaucējus vienā personā.
Šim pētījumam, rezultātu apkopošanai un publiskošanai vajadzīgi līdzekļi. Ja vēlaties šāda saraksta sagatavošanu un publiskošanu finansiāli atbalstīt, Jūs to varat izdarīt:
1) veicot bankas pārskaitījumu SIA Pietiek.lv (reģ.nr. 40103336846, bankas konts AS Swedbank – LV74HABA0551029546243),
2) veicot PayPal pārskaitījumu saņēmējam [email protected].
Ja gadījumā – bet tas vēl nav droši! – augstākās komunistu un čekistu nomenklatūras sarakstus izlemsim publiskot drukātā formā (žurnāls, avīze, grāmata utml.), katrs atbalstītājs, kurš būs ziedojis vismaz 40 eiro un būs norādījis savu vārdu, uzvārdu un pasta adresi, saņems šo drukas darbu bez jebkādas papildu samaksas.
Varat būt droši – mēs izdarīsim to, ko solām.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!