Kaut kā stulbi sanāk – noteikti domā Krājbankas šefs Priedītis, Olaines cietumā dzirdot par Antonova atbrīvošanu Londonā. Un arī Raimonds Pauls nospļaujas – stulbums kaut kāds, ne valsts. Viņš ir starp tiem 0,2% noguldītāju, kuri savu naudu atpakaļ nedabūs, jo turējis vairāk par 100 tūkstošiem vienā bankā (nav gudri darīts). Riktīgākais stulbeņu bars – valdību lamā pensionārs, stāvot rindā pie ciema vienīgā bankomāta, kurš izrādās ir Krājbankas. Viņi ir stulbi vai tikai izliekas – par fuktuka banku uzraugiem sašutuši eksperti un šūmējas sabiedrība. Un arī tie, kas nesēž Olaines cietumā, nav pazaudējuši miljonu Krājbankā, nav saņēmuši tur pensiju un nav to uzraudzījuši, var pateikt tikai vienu lietu: stulbi!
Tā vien gribējās, lai uz ekrāniem atkal iznāktu Godmanis ar savām mapītēm, ar grumbās saraukto pieri, apokalipses vēsmām un trim maģiskajiem punktiem, kas atrisinās katru problēmu. Tas nekas, ka iluzoru, bet vismaz kādu darbības imitāciju. Salīdzinājumā ar iepriekšējo zūdošo banku, šoreiz valdību tikpat kā just nevar. Neviens nenāk mierināt, neviens negatavo ļaunākajam un neviens ne par ko neatbild. Iedzīvotāji solidarizējas savā starpā, medijos dominē ļaudis, kuri 10. klasē bastojuši ekonomikas stundas, un pāris apjukušas ministru sejas televizorā atkārto: Kaut kā stulbi sanāca.
Bet labi, būsim godīgi – no kā mēs varam prasīt kādu jēdzīgu darbību? No finanšu ministra, kurš dažas dienas pirms bankrota platām acīm stāstīja, ka nekādu problēmu pat tuvumā neesot, goda vārds, mātes nedienas nav meitas nedienas un guliet droši, pilsoņi, kuriem krāt ir šķitis dabiski. Vai mēs nopietni varam iedomāties, ka pašvaldību ministrs spētu iedvest kādu cerību panikā slīgstošajos reģionos, ja mums tur par ministru ir Sprūdžs, kurš droši vien vispār nesaprot – kas tas par stulbumu, ka no bankomāta nenāk nauda ārā? Un ko gan atrisinās tiesībsargājošās struktūras, kas šo lietu risina tāpat kā visas pārējās – bez liekas domāšanas skaļi iemet cietumā, un pēc pāris mēnešiem pa kluso palaidīs, lai staigā. A ko – nav jau nekāds Kargins, ziniet.
Secinājumi pēc Krājbankas droši vien būs daudzi, un katram savi. Savus secinājumus izdarīs Raimonds Pauls, un pārdomas būs gan Priedītim, gan fuktukam – visticamāk, diezgan atšķirīgi tonētas. Bet ir viena kopīgi pārdomājama tēma. Lai cik laba ideja uz kārtējām vēlēšanām neliktos atdot balsi par jaunām sejām, par tiem, kas vismaz nezog, par jauniešiem, lai iet un darās, varbūt kaut kas sanāk, par tiem, kas smuki dzied likteņdārzos un muskuļoti maršē lāpu gājienos – tā noteikti neliksies laba ideja problemātiskos brīžos. Tādos, kuros bankrotē bankas, kad draud pazust iekrājumi, uzņēmumi un darba vietas. Tad galīgi nepietiek ar jaunu seju vai jaunu partijas nosaukumu. Tad gribas kādu, kurš saprastu, par ko īsti ir runa. Kurš spētu kaut ko jēgpilnu pateikt. Galu galā, kādu, kurš spētu radīt iespaidu – es esmu pie varas, es rīkojos un es zinu, ko daru.
Iespējams, tam ir risinājums. Vēlēšanu kabīnē sev uzdot jautājumu: vai es gribētu, lai šie cilvēki ir pie atbildības, kad mana banka piesaka bankrotu? Kad valsti apdraud orkāns. Kaut vai – kad sākas citplanētiešu iebrukums. It kā vienkārša tehnika, bet galvoju – rezultāti būtu radikāli citādi. Un, varbūt, nesanāktu tik stulbi.
Autors: Nils Sakss