Es esmu Laila un man ir 56 gadi. Jā, jā, esmu visparastākais sievišķis: ar krāsotiem matiem, kas maskē sirmumu, man ir vīrs, jau pieauguši bērni un pagaidām vēl arī darbs. Es izskatos kā resns pingvīns. Taču dvēselē – traka divdesmitgadniece. Manā dzīvē viss ir lieliski. Vienīgais, ko nožēloju, – visus trīsdesmit laulībā nodzīvotos gadus es ne reizi neesmu vīram uzlikusi ragus.
Kā jau tūkstošiem citu mana gadu gājuma sieviešu, visa mana dzīve ir labi funkcionējoša shēma. Vecāki mani audzināja stingri pēc noteikumiem. Brunči nedrīkstēja būt īsāki par ceļgalu, nevainību saglabāt līdz kāzu naktij, un nekādu, lai dies’ pasarg, mīļāko. Nekādu jautājumu, par fantāzijām vispār nerunāsim. Jo pats trakākais, kas tad var būt – ja kāds nosauks par prostitūtu. Kas tad tādu precēs?! Mēs savos 18 gados pat domāt baidījāmies par TO. Satikšanās ar nākamo vīru bija pēc shēmas plānota pāreja no brīvas meitenes statusa uz aizņemtu sievieti ar “pa plauktiņiem saliktu” nākotni.
Nu, bez šaubām – viss notika tikai un vienīgi mīlestības dēļ! Un kā gan citādi? 18 gadu vecumā taču nevar būt savādāk! No uztraukuma miklas delnas, pirmie skūpsti, gredzens pirkstā un laulāto mīlēšanās tumšā istabā čīkstošā gultā. Aiz sienas guļošo vecāku krākšanas fonā. Romantika pārtapa par ierastu lietu jau pēc desmit gadiem. Pēc tam, kad piedzima mūsu pirmdzimtais, TAS vispār pārvērtās obligātā pasākumā bez variantiem. Galvenais, lai klusu un ātri.
Kas ir ģimene? Tā ir sadzīve, bērni, darbs, skola, stāvēšana pie plīts. Tu darbojies kā frēzēšanas virpa, un tu esi īsta sieviete. Uzticama cīņu biedre savam vīram. Tu aiz apkakles izvelc viņu no plosta (viņš jau vispār nedzer, viņam ir depresija). Kopīgiem spēkiem abi meklējat viņam jaunu darbu, būvējat vasarnīcu, audzināt bērnus. Tu lien no ādas ārā, lai nenokavētu vizīti pie ārsta, jo bērni mēdz slimot. Lai laikā pagūtu apdarīt mājas soli un paspētu ieskriet birojā, pirms kāds pamana tavu nosebošanos. Vicini lupatu, slaukot putekļus, ar vienu roku maisi katliņā brokastu biezputru, bet ar otru krāso skropstas, lai izskatītos cik necik pievilcīga.
Kad tev jau ir trīsdesmit pieci, tu piepeši ievēro, ka vidukļa apkārtmērs kļuvis par pieciem (vismaz) centimetriem resnāks. Steigšus sāc kačāt presīti, ar kāju pirkstgaliem aizāķējusies aiz dīvāna malas. Ātri ātri, kamēr vīrs sēž tualetē.
Un nemaz nemēģiniet man tagad te kaut ko teikt, ka mēs taču abi varējām kaut ko darīt, lai dzīvi padarītu interesantāku! Nevarējām! Eksperimentēt laulības gultā ir moderni tagad. Mūsdienu jaunatne vienmēr ir bezgalīgos baudas meklējumo. Sākot ar tantrisko seksu un beidzot ar rotaļām medmāsiņas tērpā. Mūsu dzīve ritēja citādi. Kā trolejbuss noteiktā maršrutā – garlaicīgi un vienmuļi. Vienmēr vieni un tie paši glāsti, tie paši skūpsti, tā pati mehāniskā prelūdija „tāpēc, ka tā vajag”. Un viens un tas pats, atvainojiet, izmērs.
Ģimenes dzīve rit pa iebrauktām sliedēm, ne strauju pagriezienu, ne pacēlumu. Bet tu taču vēl aizvien esi simpātiska un pievilcīga sieviete. Ja uzrodas kāds nejaušs kavalieris – tu viņu atšuj. Ar lepni paceltu galvu, jo tas taču ir nepiedienīgi. Atšuj pat tad, kad esi viņā tā iemīlējusies, ka sirds pārvākusies uz deniņiem un pakrūtē tauriņiem ir diskotēka. Cits vīrietis ir kā traks pēc tevis un tūlīt, tūlīt tu ļausies…
Kā tur bija draugu kārtējā ģimenes skandālā? Sak’ – mīlu citu un šķiros? Bet šķiršanās taču ir nožēlojams mēģinājums pārliecināt pašai sevi, ka ar citu vīrieti viss būs citādi. Skaidrs kā diena, ka pēc pieciem gadiem vēsture atkārtosies. Tās pašas netīrās zeķes, krākšana blakus uz spilvena un alkas pēc romantikas. Un tu taču esi prātīga sieviete. Tu pielūdzējam saki nepārprotamu „nē”. Pagriezies un ej projām, paslēpies. Tu atsaki sev citu vīrieti, apelējot pie sirdsapziņas – tā taču būtu nodevība. Bet nodevība ir amorāla. Tavās smadzenēs iekodētā tikumība pat domāt neļauj par to, ka varētu krāpt vīru ar citu vīrieti.
Bet gadi nepielūdzami rit…
Jaunībā tik ļoti gribas būt īpašai. Tev šķiet, ka tavs liktenis būs citādāks nekā tūkstošiem sievišķu, uz kurām katru dienu skaties sabiedriskajā transportā. Tu centies sev iestāstīt, ka tava dzīve būs spilgta un notikumiem bagāta un būs ko atcerēties vecumdienās. Bet beigās pie finiša nonāc ar saplēstiem iemauktiem, iztukšota un nikna nemitīgo problēmu un grūtību dēļ.
Jūs taču noteikti esat pamanījuši sievietes ar pamatīgu lieko svaru un maisiņiem zem acīm, pārgurušas no sadzīves problēmām un dzīves vienveidības? Nu tad, lūk – es esmu viena no viņām. Nesen satiku senu paziņu, kurš kādreiz bija dedzīgs mans pielūdzējs. Izšķīries, dzīvo viens. „Lailiņ, nu ko, varbūt tu beidzot būsi ar mieru?” – viņš jautāja man.
Iespējams, es būtu ar mieru. Tikai kauns. Par liekajiem kilogramiem, krunkaino ādu, ļenganajām krūtīm un ļumīgajām ciskām. Būt lempīgai tizlenei svešā gultā negribas. Un arī viņš jau vairs nav tas vīrietis, kuru atceroties man ne reizi vien ietrīsējās sirds. Pāri bikšu siksnai pārkāries alus vēders, radikulīts, un visticamāk, sāks mocīt aizdusa jau pēc pāris minūtēm gultas prieku. Kāpt viņa gultā ar aptieciņu padusē nav gluži tā romantika, kuras man dzīvē pietrūkst.
Reiz es uzaicināju ciemos draudzenes. Iedzērām pa glāzei vīna, kamēr vīrs bija devies skatīties hokeju. Un tad sākās. „Pie velna, kāpēc es negulēju ar visiem pēc kārtas?!”- retoriski jautāja Maija. Viņa, tāpat kā es, bija labi audzināta meitene – ilgi izvēlējās vīru, lai „viss būtu kā pienākas”. Kad studiju gados pielūdzēji aicināja mūs abas uz kopmītnes istabiņu iedzert vīnu, Maija bija pirmā, kas lepni paziņoja: „Ko jūs iedomājieties, es neesmu TĀDA”. Un turpināja savus ideālā vīra meklējumus. Vīra, nevis mīļākā, jo laulības pamatā taču ir mīlestība un vēlēšanās radīt vajadzīgo skaitu bērnu. Maijas ideālais vīrs pēc kāzām nelaida garām nevienus brunčus, kamēr viņa auklēja dēliņu. Pēc tam sekoja mokoša šķiršanās, centieni izspiest alimentus. Ideālais vīrs bija ne tikai meitu ģēģeris, bet arī skopulis. Maija dēlu izaudzināja viena, un tas bija grūti. Darbs, mājas, darbs, mājas, dēls, dēls, dēls… Sāka iet skolā – kļuva nedaudz vieglāk. Uzradās pielūdzējs. Bet prātā atkal: „Varbūt nevajag?” „Vai viņam tas ir nopietni?”. Mūsu paaudzei vienas nakts sakari nav pieļaujami, tā nedrīkst, jo nav nekā vulgārāka, kā laist savā gultā vīrieti, kurš nedomā tevi precēt. Tu taču neesi nekāda palaistuve, bet gan godājama sieviete, vai ne?
Un te nu viņa sēž, mēģinot rast atbildi uz jautājumu: „Pie velna, kāpēc?!”. Kāpēc neatdevās viņiem, kuri alka un iekāroja, stāvēja zem logiem ar noplukušu ziedu buķeti un lētu vīnu rokās? Kad es jautāju otrai draudzenei, kas četrdesmit gadu vecumā paslepus no vīra piedzīvoja īstas afrikāņu kaislības, vai to nožēlo, viņa atbildēja: „Nu, vismaz tagad man ir ko atcerēties”.
Tādos brīžos mani pārņem zaļa skaudība. Kaisle, tāpat kā dzīve, ir tā vērta, lai rīkotos, bet stāsts par uzticību ir izdomāts romantiskām muļķēm. Monogāmija sievietēs apdzēš kaisli, tāpēc ka tad, ja likumīgais vīrs jau sen ir impotents, tad arī tavs liktenis ir pārvērsties par tauku blāķi, izliekoties, ka tā notiek visās ģimenēs.
Ja pēkšņi uzrodas pielūdzējs, kas patīk, varu drošu teikt – mēģini, dzīvo. Citādi pamodīsies reiz savos piecdesmit gados un sapratīsi, ka tas plikpauris uz dīvāna, kuram nesen cepi tortes sešdesmitajā dzimšanas dienā, ir tavas dzīves vienīgais piedzīvojums. Ar kuru TAS jau tik sen ir pārvērties par aizpērno sniegu, ka tu vispār nespēj atcerēties, kā TO dara. Un vai vispār tev tas bija? Jā, bija. Kā tā frikadeļu zupa, kuras recepti tu bez kļūdām vari nodiktēt pamodināta nakts vidū. Un tas nekas, ja cits vīrietis nebūs līdzīgs tam mačo, kāds ir tavās fantāzijās, tu vismaz būsi pārkāpusi tam dzeloņdrātu žogam „ārprāts! tas taču ir tik amorāli! bez mīlestības! es tagad būšu ma..ka!”. Kad jūs, mīļās sievietes, reiz sapratīsit, ka dzīve patiešām ir pārāk īsa, lai ievērotu noteikumus?! Nu un tad, ja kāds nosauks par ma…u? Parādi, kur ir aptieka – lai iet pirkt nervu zāles.
Mēs visas lēni, bet noteikti pierāpojam zīmei „pāri piecdesmit” – sievietes, tik dažādas, bet tomēr tik līdzīgas viena otrai. Aptaukojušās, trikotāžas džemperīšos, kas uzspīlēti varenajai krūtežai, sen ataugušām matu saknēm, apdzisušu skatienu. Mums nav piedzīvojumu, kurus varētu stāstīt draudzenēm un piesarkt, kavējoties atmiņās, toties ir strikti ievēroti noteikumi sadaļā „precēta sieviete”, kas tagad kā pelēka ēna gulst uz mūsu sejas un figūras.
Jā, mīļās, tā nu tas ir. Lepnās, uzticīgās, bet nožēlojošās, ka gultā nav bijis neviens cits vīrietis, kā vienīgi likumīgais vīrs.
Un kā domājat jūs? Izsakiet viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
Vīriešiem bieži pārmet, ka esam brunču mednieki, taču mūsdienu, attiecīgās nozares, flagmaņi ir secinājuši, ka vismaz 33% sieviešu ir bijušas neuzticīgas saviem vīriem un 11% gadījumos, bērni ir no citiem vīriešiem. Tas ir vēl optimistiskākais secinājums, pesimistiskākais – 100%, bet kā redzams no rakstā minētā, tad tā nu tīri nav. Izejot no vid. aritmētiskā ( ar optimismu) pieļauju apm. 66%. Pēc savas būtības esmu monogāms un nebūt nenožēlotu to savos 53 gados, ja vien mana mīļotā sieviete nebūtu man pirmajam uzlikusi staltā ragus. Protams, ka pēc šādas dāvanas es nevarēju neatbildēt un uzdāvināju superīgus stirnas radziņus. Joprojām esam kopā, joprojām… lasīt vēl »
Vai tās, kas gulējušas ar visiem pēc kārtas, tās nu ir baigi laimīgas sievietes? Ha…
Saplosītas sirdis un izpostītas dzīves.
Pie vainas nav sekss. Pie vainas ir attieksme pret laulību un pret dzīvesdraugu. No abām dzimuma pusēm. Ja prioritātes ir pareizas un savstarpējā mīlestībā tiek ieguldīts darbs, tad mana sieva mani grib un man acis nemeklē “baudu” pornogrāfijā vai uz ielas pretimnākošā meitenē.
Bet ,cik bieži varbūt tika saplosīta mana sirds ? Un ne dēļ kā? Tad jau varbūt būtu bijis vieglak ap sirdi,ja pati arī tā būtu darījusī ?!
frigidas sievietes bija arī padomju laikā, ko tur brīnīties, bet nu nevajag 70 gadu komsamolkai stāstīt visādas muļķības par to, kas nebija… stacijas tunelī varēja sapirkties “plikās” kārtis, kur apskatīt vairāk pozu, kā kamasutrā… un arī porno literatūras bija pa pilnam, kvalitāte gan tāda sliktāka, bet bija… ja cilvēks sevi pats iespundēja mucā un pa spundi baroja, tad nevajag nevienu vainot… es arī no tā paša jaunā rubļa gada, 35 gadi kopdzīves, trešā meita izdota pie vīra… pingvīnus netēlojam, ar mazbērniem kopā vēl pļušakova pusmaratonu varam uzskriet un sekss vēl tagad… divvientulībā eksperimenti visādi bijuši, grupņikos gan kopā nav būts… lasīt vēl »
Laiks iet un sabiedrība kļūst atvērtāka. PSRS tabu ir zuduši. Jauns laiks iestājies. Seks Latvijā ir!
Izvēlies, ko vēlies. Baudi, ko izvēlējies. Nodzīvoju ar vīru brīnišķīgā saskaņā 31 gadu. Un laikam tikai tāpēc, ka baudīju, ko izvēlējos, un vīrs mani neaizkavēja, jo uzticējās manai gaumei :P Nekur ģimene nezūd un nepaliek tādēļ, ka kāda sieviete dzīvo saskaņā ar sevi. Un nevajag apsaukāties, kā teicis seksologs Šulcs: ja tevi kāds cilvēks aizvaino ar nepatīkamiem vārdiem, atceries, ka viņš tajā brīdī runā tikai pats par sevi… Ja kādai vajag lētu vīnu un apvītušas puķes, acīmredzot – vajag un viss… Tak stāsta, ka sociālās bailes esot stiprākas par bailēm no nāves – tā teikt: ko sacīs kaimiņi… Nu tad… lasīt vēl »
Nebijām mēs tādas, kas par muļķībām.Viss notika toreiz tāpat kā tagad. Varbūt tikai ne jau 14 gados bet 16 un 17 gados gan. Kad parādījās J.Zālīša grāmata, vēlāk jau erotiskie video, visu varēja samācīties un izmēģināt. Es piederu šai paaudzei un būtu laimīga būt kopā arī šodien ar savu vīru, ar kuru apprecējāmies 21 gada vecumā… bet viņš aizgāja bojā 33 gadu vecumā un es paliku viena ar diviem maziem bērniem… Nemaz nebija garlaicīgi izdzīvot pašai un izvilkt divus bērnus… Cilvēks nekad nespēj novērtēt to, kas viņam ir- ģimeni, vīru, bērnus… kad saprot, ir par vēlu….
Lailiņ tu tak esi Mauka ar iedzimtu sindromu ,tev jāsēž uz sētas mieta tas tev zvaigznēs ierakstīts
Kā tu vari atļauties ko tadu uzrakstīt ? Varbūt ,tu pati esi mauka !
No astroloģiskās prakses un cēloņu un seku pieredzes – ĻOTI diskutabls un duāls raksts.
Raksts būtu pilnīgs, ja būtu vairākas intervijas ar tām kas nelaida garām “baudu” un kā viņām iet jau 3-5ajās attiecībās.
Jā tādu cilvēku ir taču šeit nav apskatīta alternatīva ko darīt abiem kopā lai dzīve būtu interesanta.
..56 gados nav jàizskatàs kà pingvìnam, tad arì nebùs no atmin,àm jàdzìvo. Nabaga vìrs..
Bet ,ja tu tāda izskaties kādas veselības problēmas dēļ,-ko tad ,lai dari ?