Lai pacenstos saprast, kas īsti šobrīd notiek, ir tomēr jāsāk ar pašu Dombrovska demisiju.
Sāksim jau ar to, ka Eiropas un pasaules politikas kontekstā valdības vadītāja demisija šādu katastrofu gadījumos nav nekas pašsaprotams. Drīzāk var pilnīgi droši teikt, ka premjeri nedemisionē nedz iebrukušu jumtu, nedz vilcienu katastrofu, nedz arī nogāzušos lidmašīnu vai traģisku ugunsgrēku dēļ. Varbūt kādreiz atbildīgais ministrs, jā, bet ne jau valdības vadītājs.
Arī Latvijā neviens negaidīja, ka Valdis Dombrovskis demisionēs. Neviens to neprasīja.
Arī pats premjers Valdis Dombrovskis vēl tās pašas dienas rītā acīmredzami negrasījās to darīt.
Demisijas dienas rītā LNT raidījumā “900 sekundes” sniedzot interviju, Dombrovskis acīmredzami nenojauš, ka vakarā jau būs demisionējis. Savā ierastajā manierē un galīgi bez asarām acīs viņš saka, ka “pašreiz valdībai ir jāstrādā trīs virzienos – izmeklēšana, notikušā cēloņu analīze, palīdzības sniegšana cietušajiem un tuviniekiem”.
Kā jau cilvēks, kuram nav ne jausmas, ka tieši viņš būs tas, kurš uzņemsies atbildību par Zolitūdes traģēdiju, viņš vienā mierā uz jautājumu “kam būtu jāuzņemas atbildība par šo (traģēdiju)…” atbild – “ir skaidrs, ka ir atbildīgā institūcija, kas ir pašvaldības būvvalde, arī pašvaldības būvinspektori, kuru darbs, protams, ir un jāvērtē, un es uzskatu, ka atbildība būs jāuzņemas, bet, protams, gala rezultātā vainīgos kriminālprocesuālā izpratnē noteiks izmeklēšana”.
Ne mazākās vainas sajūtas vai nojausmas, ka viņš varētu būt par kaut ko atbildīgs. Ierasti un viegli Dombrovskis norāda, ka īstie atbildīgie viņaprāt, protams, ir meklējami pašvaldībā, bet visādi citādi – gaidām izmeklēšanas rezultātus.
Tādā garā turpinot, Ministru prezidents, kurš nenojauš, ka jau vakarpusē būs demisionējis, uz jautājumu “kas būs tās darbības, ko jūs pats darīsiet, lai sekotu līdzi tam, ka tiek atrasti un arī sodīti tie, kuri ir īstie vainīgie“, atbild – “šai izmeklēšanai es, protams, sekošu līdzi”.
Dombrovskis savā parastajā izskatā. Ne mazākā mājiena, ne mazāko šaubu, nekādas nožēlas, nekā.
Ja jūs skatāties video, kuros Dombrovskis dodas pie prezidenta, ļoti labi var redzēt, ka, ieejot kabinetā, viņš ir labā omā, enerģisks un dzīvespriecīgs. Ārā, kā mēs zinām, viņš iznāca pavisam citāds. Teju ar asarām acīs, drebošu balsi, bez sagatavotas runas. Viņš paziņo, ka uzņemas atbildību un ka šajā grūtajā situācijā ir vajadzīga valdība, kurai ir Saeimas vairākums.
Loģikas nekādas. Saeimas vairākums nav vajadzīgs nedz izmeklēšanai, kas arī tiek piesaukta, nedz lai palīdzētu cietušajiem un pat ja tā būtu problēma, tad premjers vienmēr var aiziet uz Saeimu un uzlikt sev uzticības balsojumu, lai pārliecinātos, ir vai nav viņam vairākums. Runa nav sagatavota, argumenti ir haotiski un neloģiski, kaut kas ir noticis. Kaut kas ir licis premjeram pēkšņi atkāpties.
Jautājums, tātad, ir – ko prezidents tādu pateica, lai panāktu šādu rezultātu?
Nesaprotot to, mēs, protams, nevaram būt droši, ka varam pareizi izskaidrot, kas notiek tagad. Nezinot to, mēs nevaram saprast prezidenta motivāciju, plānu un daudzas lietas.
Tas noved pie dažādu teoriju un spekulāciju rašanās.
Es, protams, arī nezinu, kas notika Valsts prezidenta un Dombrovska sarunas laikā un nezinu arī, kas notiek tagad, tāpēc vienīgais, ko es varu, ir atstāstīt tos viedokļus, hipotēzes un sazvērestības teorijas, kurus analīzē partiju un politiķu biroji, biznesa aprindas, vēstniecības un citi, no kuriem es esmu sajutis lielu interesi.
Pirmā teorija, kas parādījās teju uzreiz – prezidents parādīja Dombrovskim kādu specdienestu savāktu kompromatu par pašu Dombrovski, viņa sievu vai biroja vadītāju, kura publicēšana izraisītu gigantisku skandālu. Nu iedomājieties, ja tieši Zolitūdes skandāla laikā izrādītos, ka Dombrovska cilvēki ir pieķerti ciešā sadarbībā ar kādu konkrētu celtnieku vai uzņēmumu to vai citu jautājumu kārtošanā. Jāatkāpjas būtu tā kā tā, bet ar skandālu un bez cerībām uz politisku nākotni. Piedāvājums varēja skanēt – mēs šo notušēsim, bet tu gan labāk atkāpies, kazi, citādi visādi var gadīties. Mums tak te noplūst viss regulāri utt.
Šādi jaunumi tiešām varētu radīt to šokēto sejas izteiksmi, ar kādu no sarunas ar prezidentu atgriezās Dombrovskis. Tas arī izskaidrotu, kāpēc Dombrovskis uzreiz kategoriski noņēma savu kandidatūru no tālākas apspriešanas Ministru prezidenta amata sakarā. Tā tiešām varēja būt “laba saruna”, kā to vairākkārt ir uzsvēris Dombrovskis – prezidents viņam draudzīgi piedāvāja labu izeju no situācijas.
Vai šāda teorija ir ticama? Jā, tas ir iespējams.
Vai tā bija? To es nezinu.
Uzreiz pēc tam parādījās cita versija. Lielas finansiālas intereses, kuras atkarīgas no ietekmes valdībā. Piemēram, nepieciešamība ietekmēt valdības lēmumu attiecībā uz pirmpirkuma tiesībām Latvijas Gāzē, vai, piemēram, attiecībā uz airBaltic.
Sakarā ar airBaltic valstij vēl priekšā virkne tiesvedību par desmitiem miljonu. Šie desmiti miljonu arī varētu būt iemesls nogāzt valdību.
Lietas būtība ir tāda, ka tādi pilsoņi kā Andris Šķēle, Ainārs Šlesers, Bertolds Fliks, attiecīgi advokāti, iespējams, ir personīgi ieinteresēti šajās daudzmiljonu tiesvedībās, proti, tajā, lai valsts zaudētu šajās tiesu prāvās. Uzvarēt valsti visvieglāk, protams, ir, ja var panākt, ka valsts ne pārāk kompetenti aizstāvas, ja var noteikt, kas būs valsts advokāti, ja var iegūt informāciju, ja var ietekmēt to, kā valsts organizē savu aizstāvību. Iespējams, sagadīšanās dēļ, dažas nedēļas pirms demisijas Dombrovskis ļoti aktīvi iejaucās tieši šajos jautājumos, uzskatot, ka kāds speciāli gatavo un nopludina informāciju, lai tādā veidā pasliktinātu valsts pozīcijas šajās tiesvedībās. Dombrovskis pat uzdeva Drošības policijai padarīt šo jautājumu par prioritāru, kā rezultātā Drošības policija uzsāka drudžainas aktivitātes, sarīkojot pat kratīšanu valsts televīzijā un iebiedējot dažus it kā pieredzējušus žurnālistus līdz roku trīcēšanai un pilnīgam apjukumam un dezorientācijai. Lai nu kā, likmes šajos procesos ir augstas, gan no valsts puses skatoties, gan, vēl jo vairāk, no atsevišķu kādreiz ietekmīgu pilsoņu viedokļa.
Šo teoriju baro arī tas, ka prezidents, kā zināms, nedzīvo valsts nodrošinātā rezidencē, bet savā līdzšinējā dzīvoklī, kur viens kaimiņš viņam ir advokāts Grūtups, otrs – Šķēles līdzgaitnieks Edmunds Krastiņš un trešais kaimiņš vismaz agrāk bija paša Šķēles pirmā sieva. Skaidrs, ka šādās kaimiņattiecībās ir iespējams uzkonstruēt tādu vai citādu plāniņu. Arī Šķēles ģimenes drauga klātbūtne prezidenta kancelejā ir indikatīva. Ja ekonomiskās intereses ir pamatā valdības nomaiņai, ir arī skaidrs, ka Vienotības premjers nekādi neder. Valsts kancelejai ir nozīmīga loma valsts aizstāvības organizēšanā tiesu procesos un šo plānu īstenošanai ir jāvar saimniekot šajā mājā. Vajadzīgs tāds premjers, kurš paklausīgi deleģēs šo ļoti sarežģīto jautājumu risināšanu kādam kompetentam padomniekam vai pieaicinātam konsultantam. Interesanti, ka arī pats prezidents raidījumā „1:1” airBaltic izcēla kā īpaši atbildīgu nākamā gada uzdevumu valdībai.
Kā iespējamas varbūtības tiek minēti arī citi ekonomiski jautājumi, sākot ar gāzes tirgus liberalizāciju, beidzot ar bioenerģijas politikas jautājumiem. Skaidrs, ka vienlaikus var pastāvēt vairākas intereses. Vai šī teorija ir ticama? Jā, ir. Vai tā ir patiesa? Laiks rādīs.
Trešā, tīri politiskā versija. Oligarhu atriebība Vienotībai, kā to mēdz dēvēt dažos medijos. Ideja būtu šāda – izmantot kaut kādus spiediena instrumentus uz Dombrovski, lai panāktu viņa atstādināšanu un paļauties uz to, ka bez amata viņš ir vienkārši neharizmātisks, garlaicīgs, pelēks politiķis, tādā veidā atņemot Vienotībai lokomotīvi priekšvēlēšanu gadā un tad parādīt, ka Vienotība vispār ir lemtnespējīga amorfa organizācija, bez spējas vadīt valsti. Interesanti, ka gadījumā, ja pat tas nebija prezidenta īstais mērķis, tad šī nu vienalga ir lieta, kas viņam izdodas. Vienotība, savstarpējo intrigu un antipātiju pinekļos iestigusi, acīmredzami ir pilnīgi nespējīga godam risināt šo situāciju un ļauj pazemot vienu pēc otra gan savus līderus, gan pati sevi kā organizāciju un tā vietā, lai uzņemtos vadīt situāciju, izvēlētos premjeru, sastādītu valdību un ierādītu prezidentam viņa konstitucionālo vietu, vienkārši peld pa straumei, bez mērķa, plāna un jelkāda satvara.
Ceturtā versija. Prezidentam vienkārši subjektīvi sagribējās pabūt uz skatuves. Veiksmīgi norunājis televīzijā pēc Zolitūdes traģēdijas, kad ne premjers, ne parlamenta līderi neatrada nekādus vārdus, ko pateikt tautai, prezidents pēkšņi pats savās acīs izauga līdz nācijas līderim un sāka ārdīties. Nekādu plānu nav, nekādas oligarhu atriebības un nekādas Latvijas Gāzes vai airBaltic, vienkārši kāds viduvējs politiķis pensijas vecumā sagribēja sajusties jauns un varošs. Kā izstūrēt no savārītās jezgas, protams, arī pats nesaprot. Vai tāda versija ir iespējama? Jā, ir.
Kas patiesībā te notiek, man nav ne jausmas.
Autors: Jurģis Liepnieks