Par Krievijas specdienestu aģentiem Latvijā

Jurģis Liepnieks

Ar milzu interesi gaidu, kas izrādīsies tas pirmais mūsu specdienestu aizturētais spiegs, kura identitāte pagaidām nav atklāta. Ļoti gribas cerēt, ka šī aizturēšana nav vienkārši sabiedrisko attiecību operācija, lai piesegtu kaunu, ka Latvija atšķirībā no kaimiņvalstīm tā arī nav spējusi identificēt nevienu pašu ārvalstu specdienestu aģentu. Skaidrs, ka nepieciešamība pēc rezultātiem mūsu dienestiem bija kļuvusi nu jau ļoti spiedoša, citādi dažādi nepatīkami jautājumi aizvien biežāk rodas daudziem, taču šoreiz par mazliet citu aspektu.

Nevienam, kurš kaut elementāri orientējas politikā un drošības jautājumos, nav nekādu šaubu par to, ka Latvijā darbojas visai ievērojams skaits Krievijas specdienestu aģentu.

Bez tiem vairākiem desmitiem spiegu, kas darbojas ar diplomātisko piesegumu un ir ļoti labi zināmi mūsu drošības dienestiem un kuri attiecīgi tiek visādos veidos uzmanīti diennakts režīmā, Latvijā darbojas vēl lielāks skaits aģentu, kas strādā bez diplomātiskā pieseguma. Tā sauktie nelegāļi.

Krievijas izlūkdienestu darba paradigma un principi ir sīki aprakstīti veselā virknē avotu. Vēl vairāk, daudzi vadošie pasaules izlūkdienesti ir pārņēmuši tieši krievu aukstā kara laiku izlūkdienestu struktūru un paņēmienus. Nav ne vismazākā pamata domāt, ka Latvija būtu kaut kādā veidā izņēmums un uz mums neattiektos tas, kas ir zināms par Krievijas darbību citur.

Bez mazākās šaubu ēnas var droši apgalvot, ka bez izlūkdienestu cilvēkiem ar diplomātu pasēm, Latvijā darbojas gan Krievijas ārējā izlūkdienesta (SVR), gan Armijas ģenerālštāba galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) nelegāļi, kā arī tehniskie un nodrošinājuma darbinieki. Tāpat Latvijā pastāvīgi atrodas arī atsevišķi Federālā drošības dienesta (FSB) aģenti, lai gan oficiāli šī iestāde nenodarbojas ar informācijas vākšanu un operācijām ārpus Krievijas robežām.

Augstākminēto Latvijā nelegāli strādājošo Krievijas virsnieku darbs ir nodrošināt ar izlūkošanu saistītās operatīvās darbības, uzturēt sakarus ar esošajiem aģentiem, kas savervēti iepriekšējo desmitgažu laikā, un vervēt jaunus. Šo Krievijas izlūku savervētie un nodarbinātie aģenti, kas ir Latvijas pilsoņi un nepilsoņi, savukārt iedalās informācijas, ietekmes un diversiju/provokāciju aģentos.

Visi savervētie aģenti iedalās vēl attiecīgi aktīvajos un tā sauktajos gulošajos. Pēdējie nekādas pretlikumīgas, aizdomīgas darbības šobrīd neveic. Tieši otrādi, lai novērstu aizdomas pauž bieži radikāli nacionālas un pretkrieviskas idejas un mierīgi veido savu karjeru politikā, medijos, sabiedriskajās organizācijās un citur. Gulošie aģenti atkarībā no specifikas var palikt guloši gadu desmitiem. Piemēram, gaidot, kad beidzot kļūs par ministru vai prezidentu vai Satversmes aizsardzības biroja vadītāju.

Arī aktīvo aģentu viens no galvenajiem uzdevumiem, protams, ir novērst no sevis jebkādas aizdomas un tāpēc stingra nacionāla, pro-amerikāniska, pro-NATO, un anti-krieviska nostāja nešaubīgi ir obligāta visiem Krievijas aģentiem.

Tas ir tas, ko pārsteidzošā kārtā, šķiet, daudzi Latvijā nesaprot un uzskata – ja jau cilvēks runā nacionālas lietas, nosoda karu Ukrainā un ir par krievu skolu likvidēšanu, tad jau viņš acīmredzot nevarētu būt Krievijas aģents.

Daudzi acīmredzami iedomājas, ka Krievijas specdienestu savervētie cilvēki visi kā viens iestājas Saskaņā vai kādā krievu tautiešu organizācijā. Tās diemžēl ir muļķības. Lai arī tautiešu aizsardzības organizācijas, īpaši neslēpjoties, tiek finansētas no Maskavas un darbojas nekā savādāk, kā oficiālās Maskavas mīkstās varas kontekstā, specdienestu aģenti šim organizācijām, tāpat kā skaļajiem krievu tiesību aktīvistiem, met milzu līkumu. Ja viņi to nedarītu, viņus izskaitļot un neitralizēt būtu elementāri.

Izlūkošanas kontekstā šo nevalstisko aktīvistu, tāpat kā vēstniecībā strādājošo viltus diplomātu uzdevums ir piesaistīt tieši sev maksimāli lielus Latvijas specdienestu resursus, lai tie mazāk varētu tikt tērēti citur. Tāpat – dezinformācija un PR akcijas. Tas arī ir teju vienīgais, ko iespējams darīt, esot tik ļoti eksponētiem un šiem, nenoliedzami tāpat ļoti svarīgajiem, uzdevumiem viņi sevi arī velta.

Bez tam, ko  var izspiegot valstij nedraudzīgas NVO biedrs vai opozīcijas deputāts? Neko. Viņa pieeja informācijai ir tāda pati, kā jebkuram avīžu lasītajam.

Īstie spiegi, ietekmes un informācijas aģenti, darbojas ministrijās un valdošās koalīcijas partijās, augstākajā ierēdniecībā, armijā un pašos drošības dienestos. Tās ir vietas, kur var gan iegūt informāciju, gan ietekmēt procesus, gan veikt vērtīgas diversijas, provokācijas un sabotāžas.

Nākamā aģentiem piesātinātākā vide ir lielie mediji, un tikai tad nāk NVO un opozīcija.

Ar to es negribu teikt, ka, piemēram, Saskaņā nav ar Krievijas specdienestiem saistītu cilvēku. Ir. Ja runājam par Saeimas deputātiem, tad par diviem trim es nešaubītos ne mirkli. Taču tas nav liels skaits salīdzinot ar to, cik dažādu veidu Krievijas aģentu pat pēc pieticīgākajām aplēsēm ir citās, no izlūkdienestu viedokļa – par opozīciju daudz svarīgākās un interesantākās vietās.

Taisnības labad gan jāpiebilst, ka ne visi specdienestu aģenti apzinās, ar ko tieši viņi sadarbojas. Īpaši tas attiecas uz kriminālo sfēru, kas sniedz specdienestiem veselu virkni vērtīgu pakalpojumu. Tāpat arī dažādiem apkalpojošās sfēras cilvēkiem, kuri tālu ne vienmēr saprot, kas tieši ir šis noslēpumainais vīrs vai sieva, kura viņiem maksā, kā citādi palīdz vai ir pierādījusi, ka ar viņu labāk nejokot.

Latvijas pretizlūkošanas spējas ir tādas pašas kā Latvijas militārās spējas. Nesalīdzināmi vājākas nekā Krievijai. Gan budžets, gan pieredze ir ļoti atšķirīgi. Arī darbinieku atlases un izglītības iespējas nav salīdzināmas. Katrs Latvijā strādājošais Krievijas izlūkdienestu nelegālis ir atlasīts no tūkstošiem kandidātu un pirms nokļuvis ārzemēs, ieguvis divas augstākās militārās izglītības no kurām vismaz viena ir specifiski izlūkošanā.

Latvijas pretizlūkošana turpretī sastāv no politologiem, policistiem, prokuroriem un juristiem, kuri, lai arī pēdējos gados intensīvi apmācīti dažādos ASV un NATO kursos, tomēr nav izgājuši pat attāli līdzīgu atlasi kā tie, kurus viņi cenšas noķert. Milzīga iespēju, zināšanu un pieredzes asimetrija nešaubīgi pastāv.

Izlūkošana no pretizlūkošanas atšķiras vismaz kā futbols no tramplīnlēkšanas ar to niansi, ka šiem futbolistiem ir jāzina viss par tramplīnlēkšanu. Lai pretizlūkošana būtu veiksmīga, ir jābūt zināšanu pārtecei, apmaiņai, mijiedarbībai, kas, pat neskatoties uz pēdējā laikā lielo NATO konsultatīvo un izglītojošo palīdzību, nav iespējams tik mazskaitlīgos un minimālu pieredzi uzkrājušos specdienestos kā Latvijā.

Reālas kontroles trūkums pār notiekošo Latvijas specdienestos ir vēl viens iemesls to vājumam un korupcijai. Tāpat arī tam, ka silto vietiņu saglabāšanu, kas, kā reizumis šķiet, ir vienīgais šo daudzo pretizlūku īstenais mērķis, nodrošina primitīva pielīšana tā brīža politiskajai priekšniecībai.

Un šo valsts noslēpumu es varu jums atklāt – pielīšanā mūsu drošības dienestu vadītāji ir pasaules klases meistari. Īsti čempioni.

Lai vai kā, ir kāds vēsturē sevi daudzkārt apliecinājis spēks, kas var kompensēt vājus specdienestus. Un tā ir modra sabiedrība. Sabiedrība, kas saprot – jo izšķirīgāks brīdis, jo uzmanīgākiem un kritiskāk domājošiem ir jābūt. Ienaidnieks, īpaši tāds kā Krievija, vienmēr ir daudz tuvāk nekā varētu šķist.

Neatvērto čekas maisu valstī, ņemot vērā ļoti aktīvo kolaborācijas pieredzi PSRS okupācijas gados un pašu latviešu lomu gan izsūtāmo sarakstu stādīšanā, gan izsūtīšanu organizēšanā, es nelolotu ilūzijas par to, ka šodien ar Krievijas izlūkdienestiem sadarbojas tikai krievi vai nepilsoņi. Protams, ka tā nav.

Ir jābeidz lolot naivās un bīstamās ilūzijas, ka tas, kurš ir draugs un kurš ienaidnieks, vienmēr ir vienkārši un acīmredzami skaidrs. Nē, tas tā nav, īpaši varas augstākajos ešelonos, skaļāko patriotu rindās un vietās, kurās koncentrējas ietekme un informācija. Laiks būtu sākt kritiskāk izvērtēt nevis to, ko runā viens otrs patriots, nacionāli noskaņots politiķis, specdienestu cilvēks vai žurnālists, bet kādas ir viņa darbības reālās sekas. Pat ja viņš saka, ka negribētas.

Koku pazīst pēc augļiem.

 

Autors: Jurģis Liepnieks

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

19 Komentāri on "Par Krievijas specdienestu aģentiem Latvijā"

avatar
Kārtot pēc:   jaunākie | vecākie | populārākie
http://facebook.com/
http://facebook.com/
Ja to būtu teicis es, tad tas izklausītos par sazvērastības teoriju, bet tā kā to saka pats – Jurģis Liepnieks – , tad jau laikam nekas cits neatliek kā tikai ticēt. Nu,man jau patīk sazvērastības teorijas….tajās ir daļa patiesības, vismaz cēlonībā, vismaz teicēja attieksmē. Man vēl tikai gribētos, lai teicējs arī kaut ko pasaka detalizētāk par šo specdienestu MĒRĶIEM un aģentu METODĒM….Savāgāk tas izklausās par ”sarunu par neko”, par vecu sarunu/problēmu, kas jau sen ir visiem zināma un simtām reižu apnicīgi ir dzirdēta no saeimas tribīnes ”sarkanu rožu solijumu” laikā. Man jau liekas, ka šis tāds līgumrakstiņš vien ir Autoram… lasīt vēl »
bingo
bingo

Lasot viņa un Saksa kopdarbu, likās kaut kas pazīstams, tagad ir skaidrs, no kurienes viņš idejas smēlies. Tikai sanācis tāds lēts pakaļdarinājums. Koreckim blakus nestāv.

Gada glezna
Gada glezna

Svarīgi ir nevis lielīties ar apšaubāmu novitāti, bet gan atgādināt pārbaudītu patiesību.
Mani neinteresē, vai Pitagors, vai kāds cits pierādījis tā saukto Pitagora teorēmu, mani interesē pats fakts.

bingo
bingo

Liepnieks Korecka grāmatas salasījies, teksts par spiegiem gluži kā nokopēts.

wpDiscuz