Reiz lielveikalā acīs iekrita jaunības dienu gardums – rums Casino, padomju laikā tā bija smalka importa manta, lai arī no soclāģera, no Ungārijas Tautas republikas. Laimīgā kārtā uz deguna man bija stiprās brilles, ziņkāres dzīts pastiepu roku, lai apskatītu, kas tad to ražo jaunajā Eiropas tautu saimē. Mazā etiķete pudeles otrā pusē pauda, ka tie paši ungāri, vēl vairāk, ražotājam ZWACK ir turpat divu gadsimtu ilga vēsture. Bet maziem burtiņiem, stingrā eiropaklausībā, uzskaitītas dzērienu veidojošās komponentes. Neatkārtošu visu listi, tur ir pārtikas spirts, kādas trīs E–vielas, vanilīns, nav pat tik svarīgi, kas vēl, svarīgi ir tas, kā tur nav. Tur nav ruma. Nemaz. Vēlreiz skatos fasādes pusē – tiešām, bildīte tāda pati, kā vētrainajā jaunībā, tikai vārds rums pazudis, tā vietā tāds krāšņs superior. Nu protams, Eiropā tomēr tirgot nerumu kā rumu nedrīkst, līdzīgi kā ar krējumu un krējumam līdzīgu produktu vai krējumekli. Arvienvārdsakot, jaunībā biju dzēris nevis rumu, bet rumekli.
Šī atjauda uzzibsnīja vēlreiz šoziem dienvidzemju kūrortā. Tiem, kas mūsu klimata drūmākos brīžus cenšas pārlaist siltākās vietās, būs zināma drošākā vēderveselības saglabāšanas metode: no rīta, tikko kā acis vaļā, vēl pirms visām spiedienzālēm un brīnumtabletēm, strauji ieņemt šļuku stipra dzēriena, kam jau gādīgi jāstāv pa rokai uz naktsgaldiņa. Tā kā brīvdienas šoreiz bija izdevušās ilgākas, Tallinas lidostas taksbrīvais dzēriens beidzās atvaļinājuma vidū, un bija jādodas iegūt aizstājējs.
Naksnīgā saruna kioskā sākās ar pārpratumu. Pārdevēja māceklis, uzklausījis manu vajadzību pēc solīda, bet ne pārāk dārga dzēriena, piedāvāja viskiju un izcēla uz letes pudeli, ko rotāja stalta brieža attēls un Seagram’s zīmols. Caur prātu izskrēja manas dzīves viskija perioda atmiņu skrandas, Sīgrams tokš bija smalka Kanādas viskija marka. Cena rūpijās, drudžaini galvā dalu ar eiro kursu, sanāk tā kā ap 30 eiriķi. Lai kādas būtu manas cieņas atliekas pret kanādiešu destilātiem, uz Kalangutas kopumā pieticīgā cenu līmeņa tas šķita neadekvāti šerpi. Veikalnieks acīgi pamanīja mūsu minstināšanos un jau tīri saprotamā angļu mēlē noprecizēja mācekļa saukto skaitli, tas izrādās bija par nulli mazāks. Trīs eiro. Ķeru ciet, vai nu tā būs, ka galvenajā promenādē tirgo metilspirtu.
Hoteļa istabiņā noņemu provi, jāzin taču, ar ko sākšu dienu rīt no rīta. Nemāku smalki izteikties tai konosjieru, someljieru un ostītājieru valodā par buķeti, virstoņiem un obligātu augļu noti. Teikšu, kā māku: dzēriens bez kādas ļaunas garšas un smakas, tāds varētu iznākt, ja tukšā, bet neizskalotā 0,7l viskija pudelē ielietu puslitru liķiera Vana Tallinn un krietnu šļuku labas kandžas ar dedzināta cukura piedevu. Atšķirībā no ungāru rumekļa, ruma bez ruma, šajā dzērienā viskijs droši vien drusku bija, kāds procents vai pat pusotra. Sagrābstīju stiprās brilles, bez kurām pētniekam neiztikt. Uz sētas puses mazās etiķetes tā arī rakstīts: gatavots no labākajām single malt markām un (pievērsiet uzmanību šim draiskajam „un“!) un vietējām spirta šķirnēm. Goa ir tradicionāls cukurniedru reģions, par „labākajiem vietējiem spirtiem“ viss skaidrs. Viskijeklis. Vietējais rums viskija izskatā, tikpat kā bez viskija, garšo ļoti līdzīgi rumeklim, lai arī maķenīt labāk. Vēlākā izpēte manai degustatora pašapziņai izrādījās ļoti glaimojoša, Perno Ricard India mājas lapā skaidri un gaiši norādīts, ka indusu vidē populārā viskija marka tiek brūvēta no melases.
Mājupceļā nolaišanos Ašhabadas lidostā izmantoju geštalta pabeigšanai. Valūtas bārā (Turkmēnijā, protams, ir valūtas bāri, kā padlatvijā kādreiz) izvēlos vietējo konjaku, lūdzu man no tās izcakotās pudeles, ar Turkmenbaši portreju, paldies. Izbrīna nekāda, gluži otrādi: dzēriens šķietas pildīts no tās pašas mucas, no kuras salej kazinosuperioros rumekļus un melases viskijekļus. Konjaķeklis. Konjaks tikpat kā bez konjaka. Stiprās brilles šoreiz nemeklēju, viss skaidrs tāpat.
Savu šīsziemas piedzīvojumu ar viskijekli atcerējos, kad mediju ieintriģēts, nolēmu palasīt zatlerisko deputātu kandidātu sarakstu. Tas jau ir izpurināts no visām pusēm, kā tur tikai neesot – sorosīti, bezdarbnieki, puskrimināļi un kas sazin vēl ne. Bet līdzīgi kā apskatītajiem dzērieniem, arī šeit svarīgākais manuprāt ir nevis tas, kas tur ir, bet tas, kā šeit nav. Nav politiķu. Nav personību. Saraksts ir dzīvē neko nesasniegušu personu grupa. Nevar pat nosaukt par lūzeriem, jo tie vismaz kaut ko ir pamēginājuši, pirms izgāzušies.
Savulaik Latvijas Radio Rīta rosmes laikā es ļoti ņirdzīgi apcerēju Jauno laiku kā vīlušos departamentu vadītāju partiju, kas savu profesionālās karjeras nespēju grib kompensēt ar iebraukšanu politikā uz kāda atsaldēta līdera kupra. Bet tie vismaz bija, lai arī cilvēciski pelēki un profesionāli mazspējīgi, bet tomēr departamentu un sektoru vadītāji! Reformekļu saraksts sastāv no tiem, kas nekad nav pat pretendējuši uz kādu atbildīgu amatu, par ieņemšanu nerunājot. Un tādēļ nevar būt lūzeri, jo nav tiktāl savā dzīvē tikuši. Politiska spēka kandidātu saraksts bez politiķiem, partija bez partijas. Partijeklis. Kā indusu viskijeklī – pusotra procenta aromātam, pārējais vietējā melase. Ulmaņlaiku lopbarība.
Jau rakstīju par savu referenduma balsojumu Līvānos, šeit būs vietā pastāsts par notikuma izskaņu, kura materializējās tikpat ironiski, kā viss šis ekskurss par nesaturisko saturu. Lai steidzīgi noskalotu vēlēšanu iecirknī saķerto sajūtu, piestāju tuvākajā bodē un paķēru mazāko dzēriena blašķīti ar marketingisku nosaukumu Ещо по одной. Apakšvirsraksts solīja, ka tā būs nastoika, latviski teiktu uzlējums, vai uzlieve, ja vēlaties. Uzlējums ir tāds dzēriens, ko iegūst, uzlejot spirtu zālītēm, kaltētiem augļiem vai citām kādām drogām, un tad pēc kāda laiciņa, kad labumi un aromāti izvilkušies, to liek lietā. Apgriezu merzavčiku un paņēmu stiprās brilles. Sastāvā ir mīkstināts ūdens, aromatizētāji… Jā jā, nav jau vairs jāturpina, kas tur ir. Uzlējuma tur nav. Tāds zatlereklis no Revoļucionnaja iela 45, Vitebskā.
Autors: Mārcis Bendiks
Lasītāju viedokļi