Daudzi uzskata, ka pieaugušo jautājumi bērnam atspoguļo vecāku interesi par bērna iekšējo pasauli. Vai tevi dārziņā neapbižoja? Kā tev šodien gāja? Kādas atzīmes dabūji? Izklausās pazīstami?
Pierastākais jautājums, kuru parasti mēdzam uzdot vakaros bērnudārza audzinātājai, ir „Vai viņš/viņa šodien labi ēda?”
Jautājums bieži vien tiek izteikts ar trauksmes pieskaņu balsī, turklāt mazuļa klātbūtnē, kuram tajā mirklī, pēc daudzu pieaugušo domām, ir jājūtas vainīgam vai, gluži pretēji, lepnam – atkarībā no tā, vai atvase iztukšojusi visu zupas vai biezputras šķīvi, vai atstājusi pusapēstu kotleti vai ābolu… Tādos brīžos der atcerēties, ka bērns pats vislabāk zina, kad un cik daudz jāēd. Turklāt vienīgais kritērijs ir tas, cik izbadējies viņš ir. Tomēr saprotamas ir mammas un tēta bažas – visbiežāk viņu vecākiem iztukšots šķīvis, vienalga, vai bērns gribēja ēst vai ne, nozīmēja to, ka mazulis ir vesels un aprūpēts.
Nejautājiet bērnam: „Ko tu šodien ēdi?” Tā vietā pavaicājiet: „Kas tev šodien garšoja vislabāk?”
Vēl viens tradicionāls jautājums mājupceļā no bērnudārza: „Vai tevi šodien neviens neapbižoja?” Pats jautājums jau bērnam liek domāt, ka bērnudārzs ir viena briesmīga vieta, un visu laiku ir jābūt gatavībā, ka jebkurā brīdī kāds var nodarīt pāri. Bērns saspringst, akcentējot savu uzmanību uz grupiņas biedru „pāridarījumiem”. Bieži vien mazulis pats var kļūt par šīs apbizošanas iniciatoru, ar savu rīcību izprovocējot pārējos bērnus darīt sev pāri, lai būtu ko pastāstīt mammai. Jo viņa taču vakarā atkal vaicās: „Vai tevi šodien neviens neapbižoja?”
Nejautājiet bērnam: „Vai tevi šodien neviens neapbižoja?” Tā vietā pavaicājiet: „Ar ko tu šodien spēlējies?”
Bērns absolvē bērnudārzu un sāk iet skolā. Taču mūsu jautājumi turpinās, tikai jau nākamajā līmenī. Jautājumu, kurus uzdodam savam skolniekam, līderos izvirzās: „Kādas atzīmes tu šodien dabūji?” Gaidītā atbilde – desmitnieku, devītnieku un astotnieku birums un, nu labi, arī pa kādam sešiniekam. Skumji, ja ar to saruna arī ir beigusies. Ļoti formāla attieksme. Bez atzīmēm skolā bērns vēl gūst arī pieredzi, emocijas, iespaidus, zilumus un punus…
Nejautājiet bērnam: „Kādas atzīmes tu šodien dabūji?” Pajautājiet tā vietā: „Ko tu šodien iemācījies? Ko jaunu uzzināji? Kas šķita pats interesantākais? Un kas visgrūtākais?”
Bet vislabāk pavaicājiet: „Ko tu darītu citādi, ja varētu šo dienu nodzīvot vēlreiz?” Tā jūs ne tikai uzzināsiet par savu bērnu vairāk, bet arī iemācīsiet viņam analizēt pieļautās kļūdas, izdarīt kopsavilkumu.
Vēl kāds ne pārāk labs bezpersonisks jautājums: „Kā šodien gāja?” Mēģiniet izvairīties no šādi formulēta jautājuma. Atcerieties, mūs pašus bērnībā šis it kā nevainīgais teikums ļoti tracināja. Jo ne jau katra diena bija lieliska, turpretī jautājums lika raisīties sajūtai, ka noteikti ir jāatbild: „Labi”. Secinājums, kas var rasties bērna prātā – stāstīt var vienīgi par labām sekmēm un panākumiem. Tikai pieaugot saprotam, ka dalīties var ne tikai ar sasniegumiem, bet arī problēmām, šaubām un vilšanos.
Uztveriet bērnu kā personību, un tā arī sarunājieties – kā līdzīgs ar līdzīgu.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
Ideja: annabykova.ru
Lasītāju viedokļi