Nezināmā vēsture: kā pūlis samina cilvēkus 1965.gada Dziesmu svētkos

Ir kāda nezināma lappuse Latvijas Dziesmu svētku vēsturē.

1965.gads. Tēvs mani ved uz Dziesmu svētkiem. No Langstiņiem, kur tovasar dzīvojām, steidzamies ar taksometru, lai nenokavētu.

Esam paguvuši, taču pie ieejas mums priekšā – ļaužu pūlis. Palēnām pūlis pieaug arī mums aiz muguras. Ieejas vārti ir aizvērti, priekšā miliči. Izrādās, ka uz koncerta atklāšanu ieradušies partijas vadītāji un augsta amatpersona no Maskavas. Kamēr viņi nav norunājuši savas gudrās runas, tikmēr apmeklētāju kustība nostopēta.

Pūlis ir neapmierināts, jo, šķiet, ka iztālēm no estrādes dzirdama arī kāda dziesma. Dziedāšana ir sākusies, bet vārtus neatver. Cilvēki kļūst nemierīgi. Miliči stāv akmeņainām sejām. Nav pavēles.

Es esmu sīkais, pabeigusi otro klasīti.. No visiem svētkiem man prātā ir viena dziesma, ko gribu dzirdēt. Karaļmeita. Esmu pasaku mīļotāja.

Un tad vārti veras un pūlis sakustas. Nekur tālu tas netiek, jo pirmajās rindās kāds pakrīt. Un tad krīt daudzi. Atceros šausmīgus kliedzienus. Tēvs cenšas mani pasargāt, bet tas ir neiespējami, jo pūlis aiz muguras neapstājas.

Esmu tumsā. Virs manis ir ķermeņi Cilvēki kliedz. Un kaut kā izdotas atšķirt šausmu kliedzienus no sāpju kliedzieniem. Un pēc tam kļūst grūti elpot, ir smagi un zem manis ir kustīgi ķermeņi.

Tad pavīd gaisma. Mani no kaudzes rauj ārā milicis. Es viņam situ ar savu mazo roķeli, jo negrib būt nošķirta no tēva. Mani tomēr izrauj no cilvēku kaudzes, panes maliņā un notupina blakus savādai mantu kaudzei, kurā ir apģērbu gabali, apavi, daži fotoaparāti, sieviešu somas.

Es sēžu un skatos, kā apkārt klimst savādi cilvēki. Tādi kā apdulluši. Savārtīti, saplēstām drēbēm, bez apaviem. Daži cilvēki vienkārši guļ zālē. Daži guļ klusu, daži vaid. Kāda sieviete klīst no augšas līdz apakšai pārplēstā kleitā. Kleita atsedz viņas veļu. Viņa iet, kādu meklēdama. Apdullusi, neredzēdama savu padomju sabiedrībai nepiedienīgo izskatu.

Tad sāk parādīties mediķi, nestuves. Cilvēkus kaut kur aiznes. Pienāk arī pie manis. Iztausta. Uzdod jautājumus. Es neko neatbildu. Dodas pie nākamā,

Atnāk arī tēvs. Viņš apraudas, ieraudzīdams mani sveiku un veselu. Saplēstā kleitiņa ir nieks, viņš saka. Tēvam ir svešas pēdas nospiedums uz muguras, žaketei – pārplēsta vīle. Taču mēs atšķirībā no citiem neesam asiņaini.

Tēvs aiziet meklēt savus apavus. Viņš izskatās ļoti saguris. Kad viņš ir atradis kurpes un atgriežas, mēs mazu brīdi klausāmies koncertu. Sieviete saplēstajā kleitā arī ir atklīdusi līdz skatītāju soliem. taču tur viņu pamana milicijas modrā acs un viņu organizēti, nedaudz brutāli, aizved no publikas. Man viņas ir ļoti žēl.

Tēvs saka, ka labāk būtu doties prom. Mēs aizejam. Tēvs iet ļoti lēnām. Pie ieejas joprojām ir samesto mantu kaudzes, kuras miliči modri sargā.

Pēc pāris stundām, jau mūsu mājās, atbrauc ātrā palīdzība. Tēvam, izrādās, ir lauztas ribas.

Krievu laikos, protams, ziņa par šo Dziesmu svētku notikumu nevarēja tikt publiskota. Tā kā tēvs bija žurnālists, tad pa neredzamajiem ziņu kanāliem viņam tapa zināms, ka šajā šausmīgajā negadījumā bijuši arī cilvēku upuri.

Mums vienkārši paveicās. Taču es visu turpmāko mūžu nespēju piedalīties masu pasākumos. Man ir bail no pūļa. Es nekad neesmu bijusi Arēnā Rīga, neeju demonstrācijās, nespēju uzturēties telpās bez logiem un Dziesmu svētkus skatos vienīgi televīzijā.

Kolēģi, kuriem es izstāstīju šo stāstu, teica, ka tas būtu jāzina arī citiem. Tad nu, lūk..

x x x

Ar šo melno lappusi Dziesmusvētku vēsturē savā lapā sociālajā tīklā Facebook dalījusies Indira Ozola.