Vai ir iespējams noticēt, ka skola izsniedz bērnam, turklāt teicamniekam, atestātu ar nepareizu vārdu, bet neviens tam nedz iebilst, nedz lūdz labot šo kļūdu? Gan pašai absolventei tā nešķiet nekāda problēma, jo – kas tur liels, sajauca vārdu – nedz arī viņas vecākiem. Vēl vairāk, šo it kā kļūdaino dokumentu cilvēks turpina izmantot stājoties augstskolā? Vai jūs varat ko tādu reāli dzīvē iztēloties? Bet tieši šādu pasaciņu mums stāsta Juta Strīķe, un tieši šādu pasaciņu ņem par pilnu Latvijas specdienesti, kas gadiem ilgi ir garantējuši Strīķei pielaidi valsts noslēpumam.
Pārpublicējam Neatkarīgās rīta avīzes pētījumu par šo tēmu.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka vietniece Juta Strīķe 1998. gadā bija zināma ar vārdu Anna Potapova – tam ir oficiāls apstiprinājums.
Iestājās Anna
Latvijas Universitāte (LU) atbilstoši spēkā esošajai Latvijas likumdošanai, atbildot uz Neatkarīgās informācijas pieprasījumu, sniegusi atbildi, kurā lasāms, ka 1988. gadā Juridiskajā fakultātē ir uzņemta Anna Potapova un tas darīts uz šādai personai izsniegta atestāta pamata. Pati KNAB priekšnieka vietniece publiski ir atzinusi, ka viņai savulaik tiešām ticis izsniegts atestāts uz Annas Potapovas vārda, bet tas noticis vien Maskavas vidusskolas direktores nevērības pēc – par Annu viņa nekad neesot saukusies, bet vienmēr bijusi Juta.
Atliek secināt, ka valsts galvenā korupcijas apkarotāja nav bijusi īsti patiesa. Ja universitātē viņas diploms uz Annas vārda atzīts par derīgu un spēkā esošu, tad tas varēja notikt vien tādā gadījumā, ja persona, kas stājusies LU, uzrādītu arī personu identificējošu dokumentu, kas tolaik bija pase, un kurā būtu ierakstīts tieši tāds pats vārds kā atestātā par vidējo izglītību. Tātad Anna Potapova tiešām bijusi Anna Potapova, un stāsts par izklaidīgo direktori, visticamāk, gluži vienkārši ir izdomāts.
Pabeidza Juta?
Turpmākais LU atbildes teksts vieš pamatīgu neskaidrību, jo šajā dokumentā rakstīts, ka minētā Juta (!) Potapova LU ir studējusi līdz 1993. gadam, iegūstot tiesību zinātņu bakalaura grādu. Tātad šo piecu gadu laikā Anna kaut kādā pagaidām nezināmā veidā pēkšņi pārtapusi par Jutu.
Vēlāk, apprecoties ar Militārā izlūkdienesta darbinieku Maiguru Strīķi un pavisam legāli nomainot uzvārdu, nevienam nepazīstamā dobeliete un vēlākā maskaviete Anna Potapova būtībā pazuda no jaunās tiesībsargājošo iestāžu darbinieces Jutas Strīķes publiskās biogrāfijas. Iespējams, ka minētās transformācijas tiešām varētu uzskatīt tikai par nenozīmīgu jaunas meitenes kaprīzi, ja vien viņai vēlākajos gados netiktu izsniegta visaugstākā pielaide valsts noslēpumam, un, kā to vairākkārt uzsvērušas ar šo pielaides izsniegšanu saistītas amatpersonas, šādiem cilvēkiem biogrāfijā nedrīkst būt ne vismazākais traipiņš vai ne līdz galam noskaidroti jautājumi.
Diemžēl Strīķes mēģinājumi norobežoties no padomju laiku identitātes vedina uzdot dažādus jautājumus. Piemēram, vai viņas tēvs Jurijs Potapovs patiešām bijis tikai civilais inženieris (kā to publiski apgalvojusi Strīķe) vai arī tomēr dienējis padomju armijas inženiertehniskā karaspēka daļās.
Šādi jautājumi pārsniedz medija kompetences robežas un būtu atstājami ar valsts drošības sargāšanu saistītu iestāžu ziņā. Nav pamata uzskatīt, ka šāda izpēte prasītu ļoti smagu un ilgu darbu. Visas institūcijas, ar kurām Neatkarīgā sazinājusies šā jautājuma sakarā, apliecinājušas gatavību sniegt informāciju atbilstošām struktūrām. Arī jau pieminētajā LU Neatkarīgajai sniegtajā atbildē lasāms: “Vēršam Jūsu uzmanību, ka LU nav tiesiska pamata izsniegt Jums dokumentu kopijas no absolventa studiju lietas. (..) Informējam, ka LU vajadzības gadījumā labprāt sadarbosies ar tiesībsargājošajām institūcijām un nodos tām visu rīcībā esošo informāciju normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.”
Turklāt tiesībsargājošajām iestādēm ir iespējams gūt informāciju par Potapovu ģimenes Dobelē pavadīto laiku (pat ja padomju armijas dokumenti Latvijas Republikā nav saglabājušies). Daži Dobeles 2. vidusskolas bijušie skolēni diezgan labi atceras skolnieci Annu, ar kuru kopā mācījušies līdz 8. klasei un, kā Neatkarīgajai pastāstīja viens no viņiem, gan pagaidām lūdzot savu vārdu neminēt, kuras tēvs bijis kaut kāds armijnieks.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
Avots: 2011.gada publikācija nra.lv
Daudzi latvieši bija armijnieki, turklāt abās okupantu armijās, jo mobilizācijai pretojoties ātri varēja dabūt lodi. Svarīgāk ir apzināties savu identitāti un izrādīt cieņu valstij, kurā maizi ēd. Nezinu, kāda tautība ir ierakstīta Strīķes kundzes pasē, bet divi vārdi Latvijā nav nekas neparasts. Pēc Latvijas atdalīšanās no PSRS daudzi atguva ne tikai vecāku un vecvecāku iegādātos īpašumus /kurus tagad par sodu ir jāizpērk mantiniekiem/, bet arī varēja izvēlēties rakstīt dokumentos vai nu abus, vai vienu no vārdiem. KAS TE KO KULT TUKŠUS SALMUS!? MUMS IR VAJADZĪGI GODĪGI CILVĒKI. Īpaši vadošos amatos, jo pašreiz ir nelabi uz “viņiem”, skatīties.
Kaut kas traks! Nu čīkstēdami, pīkstēdami pie varas lien! Muļķu zeme!
Kas tas par sviestainu rakstu? Te reāli sāk ost pēc m..cības. Kāda atšķirība, ar ko nodarbojies Strīķes tēvs un vai viņa ir mainījusi vārdu? Un kāds no tā secinājums?
Jurģim vajag naudu.Tāpēc arī raksts .
Secinājums ir skaidrs: kāds mūlāps saņēmis uzdevumu diskreditēt Strīķi nav žēlojis laiku un centību lai izrakātu visu iespējamo un neiespējamo negatīvo, protams par smieklīgu samaksu, jo mūlāps nekad nav pelnījis normālu samaksu. Gribas teikt mūlāpam: sāc normāli strādāt nevis baroties no lielā galda druskām.
Izskatās pēc spiegu atklāšanas versiju.
Lai visi labie gari dod spēku Jutai Strīķei!!!! Varu iedomāties, kas tagad sāksies pret viņu – tās taču ir lielas bailes no viņas ienākšanas politikā. Tiks darīts viss, lai tas nenotiktu. Puaro arī “rok” ko vien var, visādus krikumus. Bet par tiem, par kuriem tiešām vajadzētu kliegt – klusē.
cik zināms,cilvēks var mainīt gan savu vārdu ,gan uzvārdu’un kas gan tur slikts?
Saturaties!!! Būs vēl brīnumi un kādi……
kā Strīķe paziņoja, ka kandidēs vēlēšanās, tā melnā pīāra darboņi sāk rosīties. Drīz jau šitais būs arī lapsas portālā..
Mainīt vārdu ir viena lieta, bet ja nevar sakarīgi izskaidrot kāpēc tāda putra ar dokumentiem, skaidrs, ka ir ko slēpt. Neko sakarīgu jau arī nav izdarījusi, tikai skaļi bļauj.
Arī savu tēlu viņa veido tā, it kā mūžīgi būtu pārstrādājusies, darbos līdz ausīm un vienmēr nenovērtēta, aizvainota. Ar rezultātiem, diemžēl, viņai ir gauži pašvaki. Īsāk sakot, aktīvas darbības imitācija.
Un? Romāns Naudiņš arī vēl nesen dēvējās savādāk. Vai tas tagad būtu uzskatāms kā kauna traips, ja cilvēks vēlās mainīt vārdu?
Es domāju,ka daudzi no viņas baidās…un tāpēc šeit ir tāda ažiotāža,bet vajadzētu gan viņu ievēlēt…
Problēma nav pašā vārda un uzvārda maiņas faktā, bet aizdomīgās darbībās ap to.
Romāna gadījumā viņš visu sakarīgi izskaidroja. Nomainīja tēva uzvārdu uz mātes uzvārdu, jo tēvu nepazina. Viņš to nekad nav slēpis. Kas te aizdomīgs?
Pārāk mīklaina tā viņas politiskā darbība.
Vienotības kreatūra, tagad ņems nost balsis Vienotībai, to sauc par karmu. Vienotība pati vainīga, ka izaudzēja šo odzi sev azotē.
Nav dūmu bez uguns. Arī biogrāfijā.
Ja šajā izklāstā ir kaut daļa patiesības, tad plānojas tikai un vienīgi personāžu maiņa. Personāžu, bet ne politiskā virziena. Kādam ir atklāts līgums ar kaimiņzemes partiju, kādam mutisks un slepens ar “orgāniem”.
Ko tramdīja Jutas organizācija, ko lika mierā, ko tramdīja tikai skata pēc..?