Kā KNAB pretkorupcijas aktivitātes mazina veselības aprūpes kvalitāti, nedaudz arī par Pārkinsona likumiem KNABā

PĒTERIS APINIS
Šī ir otrā daļa stāstam par KNAB preses konferenci. Apzināti sadalīju savu stāstāmo divās daļās, lai ne tikai ārsti, bet arī KNAB darbinieki spētu rakstu izlasīt. Atgādināšu, ka preses konference notika 12. novembrī un tajā piedalījās KNAB priekšnieka pienākumu izpildītāja Ineta Cīrule, KNAB Stratēģiskās analīzes nodaļas priekšniece Inta Nolle, Eiropas Prokuratūras (EPPO) prokurors Gatis Doniks un Veselības ministrijas valsts sekretāre Agnese Vaļuliene.
Un no visiem šiem četriem ziņotājiem šoreiz uzmanību vērsīšu galvenokārt tam, ko teica KNAB Stratēģiskās analīzes nodaļas priekšniece, un kādas ir konsekvences viņas paziņojumiem un sapratnei. Viņa runāja visvairāk, visilgāk un pārliecinošāk no visiem preses konferences dalībniekiem. Ja kāds garā un izsmeļošā ziņojumā kādai lietai pieskaras vairākkārt, to vairākkārt uzsver, tad tas ir jāpiemin arī atreferējumā. Un šī Stratēģiskās analīzes nodaļas priekšniece vairākkārt norādīja uz izcilu sadarbību starp Veselības ministriju un KNAB, kā pierādījumu minot faktu, ka pati ir ieradusies līdzīgi ģērbta kā Veselības ministrijas valsts sekretāre, proti – abas bija baltās blūzēs un sarkanās žaketītēs, tikai Veselības ministrijas valsts sekretāres žaketes krāsa bija tumši sarkana un viņas tēls visējādi radīja patriotiskas noskaņas, bet KNAB darbinieces izvēlētā sarkanā krāsa vairāk atgādināja PSRS karogu. Tomēr mēģinājumā veikt salīdzināšanu attiecībā uz ģērbiem un tēlu šo rindu autors ir interešu konfliktā, jo man pienākas dzimtās Veselības ministrijas valsts sekretāri apjūsmot un godināt.
Tā nu Stratēģiskās analīzes nodaļas priekšniece sarkanā žaketītē visiem sanākušajiem gari un plaši stāstīja, kādu dižu darbu KNAB veic – lai izglītotu slimnīcu vadītājus, iepirkumu komisiju locekļus, konsultantus, ārstus un māsas ar pretkorupcijas aktualitātēm. Visiem, kas kaut ar pušplēstu vārdu slimnīcā ierunājas, ka vajadzētu iepirkt jaunus skalpeļus, intubācijas caurulītes vai (šausmas!) monitorus pie slimnieka gultas, vispirms jāizlasa kaudze ar KNAB sagatavotiem materiāliem, jānoklausās KNAB darbinieku lekcijas, bet pēc tam slimnīcai jāiesniedz korupcijas novēršanas plāns. No 39 slimnīcām KNABam šādus plānus bija iesniegušas 32 slimnīcas, tiesa, dažas iesniegušas pārlieku vecus plānus – no 2021. gada. Tas nekam neder – plānam bija jābūt jaunam. Izrādījās, ka labus plānus bija izstrādājušas piecas slimnīcas, bet sagadīšanās pēc – tieši divām no šīm piecām (atbilstoši KNAB interpretācijai) bija gadījies iepirkumā pārkāpt likumu. Pēc varenas savas darbības pozitīvas analīzes nācās izdarīt secinājumu, ka visas šīs aktivitātes un plāni lāga nestrādā.
Uzdevu jautājumu – vai tiešām visiem slimnīcu vadītājiem un administratoriem galvenais ir korupcijas novēršana. Stratēģiskās analīzes nodaļas priekšniece teica, ka slimnīca varētu iekārtot speciālu darba vietu, piemēram amatu: galvenā ārsta vietnieka korupcijas novēršanā.
Esmu jau tik vecs, ka atceros tos laikus, kad lielās iestādēs bija speciāli vietnieki. Piemēram, Rīgas Medicīnas institūtā bija prorektors, par kuru visiem bija zināms, ka viņa pamata darba vieta ir Valsts drošības komiteja (VDK). Visi, kas bija vairāk vai mazāk politiski nogrēkojušies – dziedājuši “zilo lakatiņu”, gājuši nolikt svecītes pie Jāņa Čakstes pieminekļa mirušo piemiņas dienā vai apmeklējuši baznīcu Ziemassvētkos, tad bija spiesti piestaigāt uz šī prorektora kabinetu, un daļa vēlāk atklājās “čekas maisos”. Es nemēģinu apgalvot, ka Stratēģiskās analīzes nodaļas priekšniece ieteica slimnīcā ieviest stučīšanas amatvietu, bet pavisam nedaudz tā izklausījās.
Tātad – Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs uzskata, ka visiem ārstiem būtu jāklausās lekcijas un jāraksta plāni kā apkarot korupciju. Savukārt spēka struktūras uzskata, ka jāmācās evakuācija un rīcība katastrofas vai militāra konflikta gadījumā. Veselības ministrija un inspekcija domā, ka ārstiem jāiemācās visi MK noteikumi, bez tam nebūtu slikti, ja viņi no galvas zinātu visas medikamentu anotācijas. Un visa šī plašā birokrātiskā mašinērija samazina veselības aprūpes kvalitāti, jo ārstiem nav laika medicīnas izglītībai, nemaz nerunājot par laiku strādāt ar pacientu.
Pārmērīga birokrātija un administratīvais slogs ir viena no sāpīgākajām un biežāk apspriestajām problēmām modernajā veselības aprūpē, jo tieši šis slogs konkurē par laiku, ko ārsts varētu veltīt pacientam un savai profesionālajai izaugsmei.
Kad dažādas valsts institūcijas – katra no sava skatpunkta un savu prioritāšu robežās – uzliek ārstiem papildu pienākumus, veidojas situācija, ko dēvē par “nāvi no tūkstoš papīra griezieniem”.
Šī izteiciena saknes meklējamas senajā Ķīnā, kur pastāvēja īpaši smags nāvessoda un spīdzināšanas veids, ko ķīniešu valodā sauca par Lingchi (soda metode, kuras laikā upurim lēnām un sistemātiski veica simtiem vai tūkstošiem mazu iegriezumu, nenogalinot uzreiz, bet gan radot ilgstošas un neciešamas ciešanas, to angļi aprakstīja kā “Death by a thousand cuts”).
Laika gaitā šī frāze Rietumu kultūrās kļuva par plaši lietotu metaforisku idiomu, lai raksturotu situāciju, kurā kādu projektu, sistēmu vai cilvēku nenonāvē viens pēkšņs un smags trieciens, bet gan neskaitāmi mazi, šķietami mazsvarīgi negadījumi, problēmas vai šķēršļi, kas summējas un galu galā noved pie sabrukuma.
Kad šo teicienu lieto saistībā ar birokrātiju, atskaitēm, noteikumiem un instrukcijām, angļu valodā bieži izmanto modifikāciju “Death by a thousand paper cuts“. Viens papīra grieziens pirkstā ir niecīga, bet kaitinoša un sāpīga ikdienas ķibele. Ja šādi mazi “papīra griezieni” (papīru darbs, atskaites, MK noteikumu lasīšana, liekas struktūru prasības) ārstam tiek uzlikti tūkstošiem un katru dienu, tie summējas un burtiski nogalina profesionālo motivāciju un atņem laiku dzīvību glābšanai. Tāpēc šis apzīmējums precīzi raksturo sistēmu, kas noasiņo nevis no viena liela lēmuma, bet gan no bezgalīgas birokrātiskās mikroskopiskās kontroles.
Tātad birokrātiskā mašinērija (kā es sapratu no KNAB preses konferences, KNAB pretendē būt par šīs birokrātiskās mašinērijas lokomotīvi) tieši samazina veselības aprūpes kvalitāti.
Ārstam gan diennaktī, gan darba maiņā ir ierobežots stundu skaits. Ja daļa šī laika ir jāpavada, pildot atskaites, klausoties obligātās lekcijas par korupcijas novēršanu, studējot neskaitāmus Ministru kabineta noteikumus vai plānojot evakuācijas vai darba drošības protokolus, sarūk laiks, kas atlikts reālai pacienta apskatei, uzklausīšanai un izmeklēšanai. Pārslogots ārsts fiziski nevar iedziļināties katra pacienta unikālajā stāvoklī. Tas palielina risku palaist garām agrīnus slimības simptomus, kļūdīties diagnozē vai izrakstīt medikamentus, pilnībā neizvērtējot pacienta kopējo veselības vēsturi.
Tas, kas mani satrauc šajā stāstā ir fakts, ka visi šie bezjēdzīgie plāni un kalambūri izspiež no smadzenēm medicīnisko izglītību un zināšanu atjaunošanu. Lai ārsts būtu augsti kvalificēts, viņam ir nepārtraukti jāseko līdzi jaunākajiem klīniskajiem pētījumiem, vadlīnijām, jaunām ārstēšanas metodēm un farmakoloģijas atklājumiem. Ja laiks, kas būtu jāvelta zinātniskajai literatūrai un profesionālajai pilnveidei, tiek tērēts birokrātisku prasību izpildei (kuras bieži vien ir formālas un nesaistītas ar tiešo ārstniecības darbu), ārsta kvalifikācijas celšana cieš. Tā vietā, lai kļūtu par labāku klīnicistu, ārsts kļūst par labāku birokrātisko prasību izpildītāju.
Es neesmu mācījies pēdējos piecdesmit gadus lai lasītu bezjēdzīgus papīrus. Šie bezjēdzīgie Ministrijas un KNABa papīri rada emocionālo izdegšanas sindromu un personāla trūkumu medicīnā. Ārsti un māsas ir izvēlējušies savu profesiju – lai palīdzētu cilvēkiem un glābtu dzīvības, nevis lai pildītu bezgalīgas tabulas, klausītos formālas lekcijas vai pētītu administratīvās instrukcijas.
Pastāvīgs stress, laika trūkums un sajūta, ka birokrātiskā sistēma tev neuzticas, noved pie smagas emocionālas izdegšanas. Ārsti un māsas tieši birokrātijas dēļ arvien biežāk izdeg, samazina slodzi, aiziet strādāt privātajā sektorā vai vispār pamet valsts veselības aprūpes sistēmu, bet tas viss kopā saasina jau esošo mediķu trūkumu.
Es noklausījos KNAB preses konferenci, kurā valdīja absolūts uzticības trūkums pret profesionalitāti. Absurdas prioritātes un kontroles kultūra atspoguļo sistēmisku problēmu – valsts institūcijas vadās pēc principa: “kontrolēt un sodīt”, uzskatot katru mediķi par potenciālu likumpārkāpēju vai bezatbildīgu darbinieku. Tā vietā, lai radītu vidi, kurā ārsts var mierīgi strādāt un balstīties uz savu gadu ilgo profesionālo izglītību, tiek būvēts milzīgs administratīvais žogs.
Kopumā šī birokrātiskā inerce rada absurdu situāciju: jo vairāk institūciju mēģina “uzlabot un kontrolēt” medicīnu ar papīru un lekciju palīdzību, jo vairāk cieš pats galvenais – pacients un ārsts, kuru attiecības un savstarpējā uzticība ir jebkuras veselības aprūpes sistēmas pamats.
Kaut kādā brīdī šī kontrole kļūst par kaitniecību. KNAB uzdevums ir cīnīties pret korupciju un interešu konfliktiem, kas, iespējams, ir svarīgi valstij. Taču, ja preventīvie instrumenti (lekcijas, plāni, birokrātiskās prasības) tiek uzspiesti ārstiem, kuri jau tāpat slīkst darba un laika trūkumā, tas sūta sabiedrībai nepareizu signālu un izpaužas kā resursu šķērdēšana. Ārsta laiks ir dārgākais resurss veselības aprūpē. Ja tas tiek tērēts administratīvām atskaitēm, cieš pacienti. Ja valsts iestādes sāk ar pieņēmumu, ka katrs ārsts ir potenciāls likumpārkāpējs, kuram obligāti jāklausās pretkorupcijas lekcijas, tas grauj mediķu pašcieņu un rada sajūta, ka sistēma cīnās nevis par veselības aprūpes kvalitāti, bet gan par birokrātisku ķeksīšu likšanu.
Iespējams, problēma nav pašā KNAB kā iestādē, bet gan koordinācijas un samērīguma trūkumā starp dažādām valsts struktūrām. Ja Veselības ministrija, KNAB, IeM un citas institūcijas un iestādes darbojas katra par sevi, neņemot vērā kopējo slogu uz slimnīcām un ārstiem, rezultātā rodas absurds birokrātiskais monstrs. Taču KNAB metodes, kā šīs prasības tiek uzspiestas ārstniecības personālam, pārsvarā ir neefektīvas un allaž – necieņas pilnas pret mediķu darbu.
Pārkinsona likumi (Parkinson’s Law: The Pursuit of Progress)
Es klausījos KNAB un Eiropas prokurora pārliecinošās runas un man radās vēlme aicināt šos birokrātus izlasīt Sirila Nortkota Pārkinsona (Cyril Northcote Parkinson, 1909–1993) ģeniālo grāmatu, kas izdota tālajā 1958. gadā. Pārkinsona likumi ir slaveni, trāpīgi un ar ironiju apveltīti novērojumi par to, kā darbojas organizācijas, valsts pārvalde un birokrātija. Tie balstās uz pieņēmumu, ka birokrātiskās sistēmas un cilvēku rīcība institūcijās pakļaujas noteiktiem paredzamiem, taču absurdiem likumiem.
Pats slavenākais, Pārkinsona pirmais likums un pamatlikums, ar kuru viss sākās, skan šādi: “Darbs izplešas, lai aizņemtu visu tam atvēlēto laiku” (Work expands so as to fill the time available for its completion.) Dzīvē tas nozīmē kaut ko tādu – ja ierēdnim jāuzraksta atskaite un tam ir dota vesela nedēļa, cilvēks to visticamāk darīs visu nedēļu. Ja viņam šo pašu atskaiti liek sagatavot divu stundu laikā, cilvēks to paveiks divās stundās. Taču birokrātiskajā pasaulē šis likums iegūst daudz dziļāku un bīstamāku dimensiju attiecībā uz ierēdniecību un institūciju pieaugumu (atgādināšu – KNAB strādā 174 darbinieki un KNABs no mūsu samaksātās nodokļu naudas gadā noēd 17.7 miljonus eiro).
Pārkinsons grāmatā detalizēti izskaidroja divus savstarpēji saistītus likumus, kas precīzi raksturo to, kā veidojas un plaukst jebkura birokrātiskā mašinērija (piemēram, ministrijas, uzraudzības biroji vai inspekcijas). Pirmais ir darbinieku skaita pieauguma likums (The Law of Staff Multiplication). Pārkinsons bija pamanījis, ka jebkura valsts iestāde vai birokrātiska struktūra tiecas augt neatkarīgi no tā, vai tai ir reāls darba apjuma pieaugums. Šo procesu veicina divi nemainīgi dzinējspēki – pirmais faktors ir – ierēdnis grib vairot padotos, nevis konkurentus. Ja kāds vadītājs grib pacelt savu statusu un ietekmi, viņš nekad neprasīs vienu palīgu – konkurentu, kurš varētu apdraudēt viņa vietu. Tā vietā viņš lūgs divus zemāka līmeņa padotos. Rezultātā šie divi padotie radīs viens otram (un vadītājam) papildu darbu, rakstot savstarpējas atskaites un memorandus. Otrais faktors ir – ierēdņi rada darbu cits citam. Birokrātijas iekšienē laika gaitā darbs nesamazinās, bet gan vairojas pats no sevis. Jo vairāk cilvēku strādā iestādē, jo vairāk laika tiek tērēts saskaņošanai, sapulcēm, sarakstēm un kontrolei.
Tāpēc Pārkinsons matemātiski pierādīja, ka valsts iestāžu darbinieku skaits katru gadu pieaug par noteiktu procentu (parasti 5–7%) neatkarīgi no tā, vai valstī ir vairāk vai mazāk darāmā (piemēram, viņš analizēja Lielbritānijas Jūras spēku ministrijas datus un atklāja, ka kara flotes kuģu skaits un jūrnieku skaits samazinās, bet administratīvā aparāta darbinieku skaits ministrijas krēslos strauji pieaug). Mēs arī šodien varam redzēt – kā pumpurojoties augušas mūsu ministrijas un tām pakļautās iestādes un biroji.
Otrs Pārkinsona darbos aprakstītais saistošais likums ir lieko tēriņu likums (Law of Triviality). Tas atspoguļo kā birokrātija pieņem lēmumus, un tas vienkāršoti izskatās tā – jo mazāka un nesvarīgāka ir problēma, jo vairāk laika birokrāti tērē tās apspriešanai. Piemēram, ja komitejai jāskata divi jautājumi: miljoniem eiro vērta kodolreaktora būvniecības projekts (ko neviens no klātesošajiem īsti nesaprot, tāpēc to apstiprina 2 minūtēs) un 50 eiro vērta velosipēdu novietnes jumta krāsošana – tad par jumta krāsu komiteja diskutēs trīs stundas, jo katram ir viedoklis par estētiku. Birokrātija mīl sīkumus, jo tajos visi jūtas kompetenti.
Pārkinsona apraksti ir lieliska satīriska lēca, caur kuru skatīties uz jebkuru mūsdienu valsts pārvaldes aparātu, ministriju vai inspekciju prasībām, arī tādām kā neskaitāmi MK noteikumi, pretkorupcijas plāni vai obligātās lekcijas. Pārkinsons jau pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados pierādīja, ka birokrātija ir pašpietiekams organisms, kuras galvenais mērķis ir nevis problēmas atrisināšana, bet gan savas eksistences un kontroles pamatošana. Jo vairāk noteikumu tiek radīts, jo vairāk ierēdņu vajag, lai tos uzraudzītu, un – jo vairāk cieš tie cilvēki (piemēram, ārsti vai medicīnas māsas), kuru reālais uzdevums ir gādāt par cilvēkiem, nevis aizpildīt papīrus.
Es nojaušu, ka šo rakstu izlasīs gan Andris Kulbergs, gan Normunds Staņēvičs.
Tēmas
Seko Puaro.lv
Vēl par tēmu
Skatīt vairāk-
Apinis: Aizgāju un preses konferenci KNAB un atradu 17 miljonus Kulbergam, ko budžetā ietaupīt 3
-
Veselības taupīšana Kulberga budžetā 9
-
Par kara izraisītu veselības aprūpes sistēmas sabrukumu un humāno krīzi Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā 5
-
Ukrainā pieaug uzbrukumu skaits un apjoms veselības aprūpes iestādēm 11
Lasītākie raksti
Skatīt vairāk-
Apinis: Aizgāju un preses konferenci KNAB un atradu 17 miljonus Kulbergam, ko budžetā ietaupīt 3
-
Pieci kriminālprocesi, gadiem ilga bezdarbība un aizdomas par iespējamu noziedzīgu ietekmi 7
-
Rīga zaudējusi vairāk nekā 740 tūkstošus eiro valsts finansējuma ielu apgaismojuma modernizācijai 8
-
Tramps pieļauj vienošanos ar Krieviju, kas varētu skart arī Baltiju 11
Komentāri (0)
Vēl nav komentāru. Pievieno pirmo komentāru.