Pēc viņa domām, ja valsts piekritīs, čekas aģentu vārdus vajadzētu publicēt. Bažas, ka tas varētu apdraudēt valsts drošību, ka represētie cilvēki mēģinātu atriebties ziņotājiem, ir liekas, uzskata vēsturnieks. “Ja gribam pavilkt svītru valsts totalitārajai pagātnei, tā ir jāizpēta un jāizvērtē.”
1994. un 1995. gadā tika publicēti visu Latvijas PSR VDK 560 štata darbinieku vārdi. “Vainas apziņa drīzāk pienāktos viņiem. Štata darbinieki jau bija tie, kas vervēja un instruēja aģentus, kuri bija tikai sistēmas skrūvītes,” norāda Kangeris.
Pēc viņa domām, ir dīvaini, ka aģentu vārdi Latvijā tiek rūpīgāk sargāti nekā viņu upuru vārdi. Piemēram, pat tiesas procesa laikā cietušais nevar uzzināt VDK aģenta, kas viņu nodeva, īsto vārdu, tikai operatīvo pseidonīmu. Katrs, kura vārds atrodas “čekas maisos”, var šo atzinumu pārsūdzēt tiesā. Mirušo vārdā to var darīt radinieki. Ir bijušas 300 šādas tiesas prāvas, no tām 291 prāvā atzīts, ka sadarbības fakts ar VDK nav pierādīts.
“Ir tukši runāt, ka “čekas maisos” vairs nekā nav, viss aizvests. VDK dokumentācija ir sakārtota, visi dokumenti ir oriģināli, un, ja kāds domā, ka tur ir kaut kas pazudis vai izzagts, tad pēc reģistrācijas žurnāliem var konstatēt, kas konkrēti ir pazudis,” norāda vēsturnieks.
Pēc viņa domām, ja būtu politiskā griba, 2014. gadā pieņemtajos likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” grozījumos tiktu skaidri ierakstīts, kā tiek izveidota izpētes komisija, kā tā tiek finansēta, kādas ir šīs komisijas pilnvaras visu čekas dokumentu izpētē, un tad neviens nevarētu iebilst.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
Avots: LETA
Ja kāds ir pret maisu publicēšanu, tad noteikti viņi joprojām strādā uz krievijas spec-dienestiem. Cita iemesla es neredzu.