Šuplinsku var izvilkt no komunisma, bet nevar komunismu izvilkt no Šuplinskas

Ilga Šuplinska

N.Andersons

Ar regulāri “vatainiem” uzskatiem un komunisma recidīvu uzplaiksnījumiem pazīstamā profesore, prorektore, Saeimas deputāte un bijusī izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska nav sapratusi pašu galveno par PSRS laika “skolu politinformācijas” noderīgumu: pret okupantu spēj cīnīties tās sabiedrības, kurās šādas “tradīcijas” tiek likvidētas.

Sabiedrības sašutumu nulle izsauca kārtējās “idejas” no deputātes un eksministres puses — šoreiz viņa TV24 raidījumā izteicās šādi: “Tāpēc es visu laiku atgriežos pie ļoti elementāras padomju laika tradīcijas — politinformācijas.”

No padomju laikiem viņa atminas, ka tā bija nodarbība skolās, kas vienreiz nedēļā ļāva klasē arī tiem, kas ziņām nesekoja, uzzināt, kas notiek sportā, kultūrā, iekšpolitikā un ārpolitikā. Protams, ne jau patiesībā notiekošo (piemēram, ka Černobiļā uzsprādzis ceturtais reaktors un Eiropā sākusies visbīstamākā kodolkatastrofa vēsturē), bet gan kompartijas instruktoru sagatavotās tēzes par to, kā “briesmīgo imperiālistu pavadā ejošie reakcionārie ārzemju latvieši savos raidījumos radiostacijā “Amerikas Balss” un radio “Brīvība” nomelno padomju varu, apgalvojot, ka notikusi briesmīga kodolkatastrofa”.

Kādu iespaidu uz pašu I. Šuplinsku atstājušas šīs obligātās “politinformācijas”, var spriest no viņas raksta, ko viņa kā 11. klases skolniece Dagdā 1987. gadā sacerējusi vietējai avīzei “Komunisma Ausma” pēc tam, kad padomju režīmam neizdevās noslēpt 23. augusta tautas demonstrāciju pie Brīvības pieminekļa, kurā pieminēja Molotova-Ribentropa pakta upurus:

“1. septembrī ir daudz saviļņojošu notikumu, bet katram Padomjzemes skolēnam visnozīmīgākās noteikti ir 45 mieram atvēlētās minūtes. Šogad mūsu klasē Miera stundā valdīja svinīgs noskaņojums. Varbūt tāpēc, ka klasē bija arī astoto klašu skolēni, kuri mācās no mums attieksmi pret šo stundu. Varbūt pieaugušo klātbūtne lika mums būt nosvērtākiem. Bet varbūt arī tāpēc, ka tā ir. Mūsu pēdējā Miera stunda. Vienu pēc otras pāršķiram vēstures lappuses. […]

Nākotnes lappuses būs jāraksta mums, jaunajai paaudzei. Vai mēs spēsim? Vēl ir laiks padomāt, bet šodien, Miera stundā, mums jāapzinās, ka esam tam gatavi. Neviļus atgriežamies pie 23. augusta notikumiem Rīgā pie Brīvības pieminekļa.

Par to, ka mūs, Dagdas vidusskolas 11. klases skolēnus, nepiedabūs savā pusē nacionālistiski noskaņotu cilvēku izprovocētie mītiņa organizatori, esam pārliecināti. Bet jautājums: vai kāds no jums varētu dot pretsparu runātājiem — lika padomāt. Katrs klusībā apsvēra, līdz visi nonāca pie secinājuma: droši vien nevarētu. Visi kopā noteikti, bet katrs atsevišķi nē.”

Šajā pēdējā rindkopā arī ir nolasāma padomju “politinformācijas stundu” efektivitāte. Komunistiskajā garā audzinātie jaunieši paši atzīst: sastopoties ar pirmo demokrātisko mītiņu dalībniekiem, tajā skaitā cilvēktiesību organizāciju “Helsinki-86” vai tobrīd dzimstošo Vides aizsardzības klubu, radošo savienību biedriem utt., viņi nevarētu debatēt un dot “komunistisko pretsparu”.

Tāda aina patiesībā ir vērojama ne jau tikai Dagdas komjauniešu gadījumā, bet jebkur citur vēsturē. Ir zināma statistika: visos gadījumos, kad cieti militarizēta, autoritāra vai totalitāra valsts ar tēraudstingru vadoni priekšgalā uzbrūk mīkstām, vārgām, savstarpējos strīdos iegrimušām demokrātijām, pēdējās uzvar. Demokrātiskas, brīvas valstis var zaudēt kauju, pat vairākas, taču beigās uzvar visā karā.

Turklāt demokrātijas nekad neuzbrūk savām kaimiņvalstīm un nesāk slepkavot cilvēkus — to dara tikai totalitāri okupanti. Tā tas bija antīkajos laikos (grieķu demokrātijas pret persiešu iekarotājiem), tā tas bija Venēcijas dodžu republiku laikos, tā tas bija amerikāņu Neatkarības karā un Pilsoņu karā, tā tas bija abos Pasaules karos, Somijas Republikas sekmīgajās cīņās pret PSRS, Aukstajā karā, Balkānu karos deviņdesmitajos un arī šobrīd Ukrainā.

Trīsdesmito gadu autoritāro “strongmenu” vadītās Baltijas valstis padevās krieviem bez neviena šāviena un tika anektētas, kamēr demokrātiskā Somija cīnījās, karoja un uzvarēja. Vienīgais izņēmums — Polijas Republikas pārejošā sakāve 1939. gadā, kura bija iespējama tikai tāpēc, ka Polijai uzbruka divi totalitārie režīmi reizē.

Ukraina šobrīd vareni pretojas okupantiem un tos sakauj, jo noziedzīgajai Putina “specoperācijai” pretī notiek masveidīgs visas tautas karš visos līmeņos, kas raisa cieņu arī ārzemju cilvēku sirdīs. Savukārt visas tautas pretošanos mēs redzam tāpēc, ka Ukrainā 30+ gadus ir brīva demokrātija ar izteiksmes un ideju brīvību, kas paspējusi izveidot brīvu sabiedrību. Tādu sabiedrību, kas savu brīvību netaisās nevienam atdod.

Šādu sargāšanas vērtu brīvību līdz ar izglītotu, zinošu patriotismu izveido tikai tāda nācija, kura brīvi izdebatējusi un izmēģinājusi visvisādas politiskās, ekonomiskās, sociālās utt. idejas, tajā skaitā visdīvainākās, un paturējusi noderīgākās no tām. Šim procesam un sabiedrības nostiprināšanai visādu paveidu “oficiālās politinformācijas” izplatīšana traucē pašos pamatos. “Politinformāciju sniegšana”, jo īpaši nepilngadīgajiem, valsts un sabiedrības spēju pasargāt sevi no ienaidniekiem uzbrukuma gadījumā nevis veicina, bet grauj.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: Pietiek.com

Populārākie raksti


Jūs varētu interesēt


8
Lasītāju viedokļi

avatar
jaunākie vecākie populārākie
Pēdējais slepkava
Pēdējais slepkava

Sveika, Ilga! Ļoti labi, ka Tev tik labi iet, tikai ļoti žēl, ka Tu neesi pret mani tieši tikpat līdzjūtīga gluži kā daži labi Maskavas iedzīvotāji.

Vāciets
Vāciets

Tādas šuplinskas pilna ne tikai Latgale.
Bet kas šādas komjauniešu duras laiž pie teikšanas???

dusts
dusts

rēgs klīst pa saeimu- komunisma rēgs. Tālāk jau viss no klasiskā Manifesta. Ar dziesmām un karstām desām padusē

jāsaka kā ir
jāsaka kā ir

Tāds tārps Andersons nav cienīgs pat tuvoties Ilgai Šuplinskai!

Gada glezna
Gada glezna

Ja gribējāt Šuplinsku “nolīdzināt līdz ar zemi”, tad jāatzīst jums tas izdevās spīdoši.

levitkucins
levitkucins

Bet kas tad no tv kastes šobrīd nāk? TeleVīzija tikai propogandu vien laiž (t.i., lasa no lapiņām), plus kaut ko paši fabricē. Par latvijas rādio nezinu. To jau gadiem neesmu kausījies. Tā ka viss bumbās.

skolnieks
skolnieks

Visā krāšņumā N.Andersons pierāda savu stulbumu!

Gada glezna
Gada glezna

Andersons Šuplinsku kritizē pamatoti, bet kad sākat lasīt Andersona “pozitīvos” demokrātijas sasniegumus, tad rodas dabīgs jautājums:
– Vai tikai uz Andersonu neattiecas teiciens “labāk ar gudru zaudēt, ne ar muļķi vinnēt”.