Diskusijā par Kārli Streipu un viņa mauku skandālu izpalicis viens zīmīgs apsvērums, kurš tomēr būtu jāņem vērā, ja vēlamies lietu izprast līdz galam. Un tas ir šāds: Kārlis Streips, kā zināms, ir ne tikai aktīvs žurnālists, bet tikpat aktīvs LGTB kustības loceklis.
Tātad, stingri ņemot, viņam nemaz nevar būt objektīvas informācijas par prostitūtām un visām tām negantībām, ko šīs sievietes dara. Citiem vārdiem, sieviešu lietās, pērkamās vai tāpat ņemamās, Streipa zināšanas nav mūsu nodokļa naudas vērtas. Un šādā griezumā Streipa atlaišana no sabiedriskās televīzijas ir pilnībā attaisnojama.
Cita lieta par drusku nopietno. Pilnīga taisnība tepat portālā publicētai Jurģa Liepnieka tēzei – pie pašreizējās politiskās vides neviens oligarhs nav tik vainīgs kā mūsu politikas žurnālistika. Sistēmā, kurā tautas vēlētus politiķus ir pieņemts saukt par sūdu metējiem, maukām, kretīniem, cūkām un kriminālām bandām, ir ļoti pagrūti uzturēt saturīgu diskusiju. (Pamēģiniet uzrunāt dāmu pie bāra letas ar vārdiem: Ak, tu nodevīgā palaistuve, tu taču mani noteikti piekrāpsi! Ar politiķu un tautas attiecībām mēdz būt līdzīgi.)
Bet šeit ir divas būtiskas atšķirības. Ja to dara Ozoliņš savā Vienotības atbalsta izdevumā IR – tad tā ir viņa cilvēciskā problēma. Protams, apsūdzības “kaku sviešanā” un visa cita veida sodomās un gomorās nav patīkama lieta. Un būt par politiķi – tas nenozīmē, ka, atvainojiet, katrs žļurga var tevi saukt par kakēdāju, ja vien viņš to māk izdarīt pietiekami skanīgā latviešu valodā. Tomēr žurnāla IR problēma drīzāk ir nevis žurnālistā, bet viņa lasītājā. Ja kāds nopietni uzskata, ka žurnāls, kurš pirms vēlēšanām drukā vākus ar Dombrovski un T-kreklus ar Zatlera bildi virsū, ir nopietns, neatkarīgs medijs… vienkārši iedomājieties, ko šis pats IR būtu teicis, ja NRA pirms vēlēšanām būtu tirgojuši topiņus ar Lemberga sejas vaibstiem…
Bet lai paliek privātie. Tiem nav nekāda pienākuma tēlot kaut kādu neitralitāti vai objektivitāti. Latvijā viņi to dara vienīgi vēsturisku pārpratumu dēļ. Turklāt, dara to īpaši smieklīgi – kā Dienas gadījumā ar redaktora sleju, kurā rakstīts: “Mēs joprojām esam objektīvi”, bet milzīgi skumjās redaktora acis vēsta par sāpīgu konfliktu dvēseles dzīlēs…
Mūs vairāk uztrauc sabiedriskā televīzija, kurā vajadzētu ievērot kaut kādu zināmu distanci un korektumu. Protams, ētiskas normas ir grūti aprakstīt, bet teiksim tā: ja tu esi žurnālists, tad publiski nereklamē savu partiju un nesauc citas partijas par maukām. Ar šādu minimumu it kā varētu tikt galā, vai ne?
Tad nu Streipam šī latiņa izrādījās par augstu. Ko darīt? Bet arī ne par to ir jautājums. Streips ir tikai krāsains konfeti, kas nobirst pār visu Latvijas politisko žurnālistiku. Pār Ilzi Naglu, kas studijā ar politiķiem uzvedas kā Gēbelss sinagogā un tad vēlēšanu naktī ziņo par “pēkšņo” aiziešanu sabiedriskajās attiecībās. Pār Latvijas Žurnālistikas asociāciju, kas uzstāj: “Par vienu vārdu nevar atlaist” (gan BBC, gan CNN žurnālistus atlaida par vienu vārdu viņu privātajos twitter kontos, nemaz nerunājot par TV ēteru.) Pār visiem, kuri kaut vienu reizi ir teikuši: mēs esam objektīvi un neatkarīgi žurnālisti. Jo ne jau nauda tevi padara neobjektīvu. Tu esi neobjektīvs vienkārši tādēļ, ka esi cilvēks – ar savām simpātijām un, jā, arī savām maukām.
Vienīgā žurnālista (un avīzes īpašnieka) iespēja būt objektīvam ir atklāti pateikt, kur un kāpēc viņš ir neobjektīvs. Piemēram: esmu konservatīvs, esmu ultra-liberāls, esmu gejs, esmu musulmanis, utt. Tomēr tā laikam ir vienīgā lieta, kuru neviens nav gatavs atzīt. Visi ir tikai un vienīgi atklāti un godīgi, un caurspīdīgi, un neuzpērkami.
Es domāju, mēs daudz vairāk cienītu NRA, ja viņi nevis teiktu: mēs esam godīga, caurspīdīga avīze, vienkārši sorosīti mūs vajā un nomelno. Bet ja viņi paziņotu: ziniet, mums patīk Lembergs, mēs par viņu iestājamies (varbūt drusku ņemam naudu, bet kāpēc lai neņemtu – laba žurnālistika maksā dārgi), un ja jums tas nepatīk – brīva valsts, ejiet un pērciet kaut ko citu, bet šeit ir tas, kā mēs redzam pasauli.
Un ja Diena nevis katru mēnesi publicētu kārtējo maza bērna atvainošanos: nē, nē, tā vienkārši sanāca, patiesībā mēs esam reāli godīgi. Bet pateiktu: jā, mums ir Koziols, un jā, mēs aizstāvam labējās lieluzņēmēju vērtības un esam gatavi par tām pārliecināt arī jūs. Bet ja jums tas nav svarīgi – žēl, bet izvēlieties citu mediju.
Un ja žurnāls IR teiktu – jā, mēs esam Vienotības atbalsts mediju vidē. Jā, mēs ticam, ka viņi būtu labākā partija, bet arī tad, ja jūs tas neapmierina, mēs nebļausim, ka esam vienīgie normālie, godīgie un atklātie, bet pārējie, tostarp jūs, kas neesat šī žurnāla abonenti, kakumetēji zaglīgie.
Ziniet, kāda atšķirība?
Mani sauc Kārlis Streips, esmu godīgs žurnālists, un tagad par aktuālo: ZZS ir maukas.
vai
Mani sauc Kārlis Streips, esmu žurnālists un godīgi uzskatu, ka ZZS ir maukas. Bet tagad – par aktuālo.
Kuram jūs uzticētos vairāk?
Un ja jūs neapmierina neviens no viņiem, dibiniet savējo! Avīzi, žurnālu vai bezmaksas blogu.
Tā jau ir tā slavenā preses brīvība!
Autors: Nils Sakss