RAIMONDS KRIEVIŅŠ*
Ir tādi dzīvokļu pārdevēji, kuri, izrādot potenciālajam pircējam savu īpašumu, vispirms parāda jauno virtuves iekārtu.
– Redziet, cik skaisti! Viss moderns, kvalitatīvs, Eiropas līmenī!
Par jumtu viņi nerunā. Par pagrabu arī ne. Par to, ka apkures sistēma tūlīt jāmaina un mājai ir uzkrājušies parādi, labāk vispār klusēt.
Man šāds pārdevējs kaut kā atgādina Jauno Vienotību. Arī tur gadiem tiek rādīta fasāde. Tiek runāts par Eiropu, modernu valsti, stratēģiskiem projektiem, drošību, izaugsmi, investīcijām un saulaino nākotni. Tikmēr, ja kāds pajautā, kas īsti noticis ar to māju, kuru viņi tik ilgi apsaimniekojuši, saruna diezgan ātri pāriet uz to, cik sarežģīti bijuši iepriekšējie laiki. Karš. Krīzes. Pandēmija. Ģeopolitika. Eiropa. Un, protams: “Mēs esam izdarījuši ļoti daudz.”
Jā. Iespējams, ļoti daudz. Tikai jautājums ir – ko tieši?
Jaunās Vienotības politiskajā nekustamajā īpašumā jau sen vajadzētu izsaukt nevis sabiedrisko attiecību speciālistu, bet būvinženieri. Un vēlams tādu, kurš nav pazīstams ar īpašniekiem.
Te sākas interesantākais. Parastam cilvēkam, kurš dzīvo Latvijas “dzīvoklī”, elektrības, apkures, pārtikas un kredīta rēķini nav politikas konference. Tie ir viņa dzīves realitāte. Viņš neiet uz diskusiju par Latvijas nākotnes vīziju. Viņš iet uz veikalu un skatās cenu. Viņš neapspriež Eiropas stratēģisko autonomiju pie kamīna Komo ezera villā. Viņš domā, kā samaksāt apkuri.
Tāpēc dažkārt rodas iespaids, ka Jaunā Vienotība un daļa politiskās elites Latviju ir sākuši uztvert kā sava veida premium klases biznesa atpūtas kompleksu, kurā vieni dzīvo augšstāvā ar skatu uz ezeru, bet pārējie kaut kā tiek galā pagrabā. Un tad augšstāva iemītnieki iznāk uz balkona un paskaidro apakšējiem: “Jums vajadzētu vairāk uzticēties Eiropas vērtībām.”
Protams. Tikai pirms tam būtu labi pajautāt – vai viņiem visiem ir vienāds lifts? Jo ir viena maza problēma – māja ir nolaista.
Rail Baltica? Tas ir viens dzīvoklis.
airBaltic? Otrs.
Dronu siena? Trešais.
Un vēl ir vesela rinda projektu, reformu, digitalizācijas brīnumu un “stratēģiski svarīgu iniciatīvu”, kurām kādreiz bija skaistas prezentācijas, bet šodien sabiedrībai būtu interesanti redzēt arī gala rēķinu.
Tas viss atgādina māju, kurā apsaimniekotājs katru gadu iznāk iedzīvotāju priekšā ar PowerPoint prezentāciju: “Kā jūs redzat, mūsu māja kļūst arvien modernāka.” Iedzīvotājs paskatās uz griestiem. No tiem pil ūdens.
= Bet griesti taču tek!
– Nē, — apsaimniekotājs mierīgi atbild. — Tā ir kontrolēta ūdens aprites sistēma.
– Bet kāpņu telpā nav gaismas!
– Tā ir energoefektīva apgaismojuma pauze.
– Pagrabā ir plūdi!
– Nepareizi. Tas ir inovatīvs mitruma uzkrāšanas risinājums.
Un tad apsaimniekotājs ar lepnumu paziņo: “Kā redzat, mūsu mājā problēmu vairs nav. Ir tikai komunikācijas izaicinājumi.”
Šajā mājā ir tikai viens nerakstīts noteikums: ja kaut kas salūzt, to nedrīkst saukt par salūzušu. Projekts sadārdzinās – tā ir investīcija nākotnē. Nauda iztērēta – līdzekļi ir transformēti attīstībā. Solījums nav izpildīts – mainījušies apstākļi. Kļūda pieļauta – iegūta vērtīga pieredze. Slikts rezultāts – nepieciešama jauna stratēģija. Un, ja iedzīvotājs sāk uzdot pārāk daudz jautājumu, viņš nav prasīgs mājas īpašnieks. Viņš ir populists.
Varbūt visvairāk kaitina nevis paši atsevišķie neveiksmīgie projekti. Kļūdīties var katrs. Kaitina attieksme. Tā īpašā politiskā poza, kurā cilvēks, kurš gadiem sēdējis pie varas galda, joprojām runā tā, it kā būtu tikko ieradies no Briseles, lai paskaidrotu vietējiem iedzīvotājiem, kā pareizi dzīvot. Un, ja parastais cilvēks uzdrošinās pajautāt: “Bet kur ir rezultāts?” viņš uzreiz kļūst par populistu. Ja jautā par naudu – populists. Ja jautā par izšķērdību – populists. Ja jautā, kāpēc viens projekts pēc otra kļūst dārgāks – populists. Ja jautā, kāpēc politiķi dzīvo vienā realitātē, bet viņu vēlētāji citā – droši vien arī populists. Toties, ja politiķis pēc gadiem valdībā stāsta par savu “veiksmīgo darbu”, tas jau automātiski esot valstisks skatījums. Nu ļoti ērti.
Un te nu mēs nonākam pie tās skaistās bildes. Komo ezers. Villas. Politiskās elites dzīvesstils. Lidojumi. Starptautiska vide. Smalkas viesnīcas. Konferences. Tikšanās. Un tad atgriešanās Latvijā ar nopietnu sejas izteiksmi, lai paskaidrotu tiem, kuri skaita centus līdz algas dienai, cik ļoti mums visiem jādomā globāli.
Man gan šķiet, ka reizēm būtu veselīgi kādam no šīs politiskās elites uz nedēļu nomainīt Komo ezera skatu pret Latvijas daudzdzīvokļu mājas virtuvi. Nevis viesnīcas numuru. Nevis konferenču zāli. Nevis VIP salonu. Bet parastu Latvijas virtuvi. Ar parastu algu. Parastu apkures rēķinu. Parastu kredītu. Parastu pārtikas grozu. Un tad vēlreiz pajautāt: “Kā jums šķiet – vai valstī viss ir labi?” Varbūt atbilde būtu mazliet citāda.
Jaunajai Vienotībai ir viena liela priekšrocība. Viņiem ir ļoti labs viedoklis par sevi. Viņi zina, ka ir pieredzējuši. Viņi zina, ka ir profesionāļi. Viņi zina, ka ir Eiropas līmeņa politiķi. Viņi zina, ka ir daudz izdarījuši. Un tieši tāpēc, iespējams, viņiem būtu ļoti grūti izdarīt kaut ko vēl sarežģītāku – paskatīties uz sevi no malas.
Jo varbūt tad atklātos nevis moderna Eiropas līmeņa māja, bet diezgan nogurusi daudzdzīvokļu ēka ar svaigi nokrāsotu fasādi. Uzraksts jauns. Prezentācija jauna. Apsaimniekotājs tas pats. Un pagrabs joprojām pilns ar problēmām.
Tāpēc pirms vēlēšanām Jaunajai Vienotībai es ieteiktu vienu pavisam vienkāršu procedūru. Nekādas reklāmas. Nekādu saukļu. Nekādu konferenču. Nekādu stāstu par to, cik viss ir sarežģīti. Vienkārši paņemt atslēgas un iziet cauri tai mājai, kuru viņi tik ilgi apsaimniekojuši. Atvērt pagrabu. Apskatīties bēniņos. Pārbaudīt rēķinus. Saskaitīt parādus. Paskatīties uz Rail Baltica. Paskatīties uz airBaltic. Paskatīties uz dronu sienu. Un pēc tam nokāpt lejā pie tiem cilvēkiem, kuri šo visu apmaksā. Bez miesassargiem. Bez PR konsultanta. Bez “stratēģiskās komunikācijas”. Un vienkārši pajautāt: “Nu? Kā jums šķiet – mēs šo māju esam labi apsaimniekojuši?”
Man ir aizdomas, ka šoreiz atbilde varētu būt daudz īsāka nekā Jaunās Vienotības kārtējā preses relīze. “Nē.”
Varbūt tieši ar šo vienu vārdu būtu jāsāk mājas remonts. Vai vismaz jādomā par jaunu apsaimniekotāju, kuram ir risinājums.
*) Raimonds Krieviņš ir Latvijas sabiedriskais aktīvists, publicists un politiskais kandidāts, kurš plašāk pazīstams ar saviem sociālpolitiskajiem rakstiem, feļetoniem un aktīvu pilsonisko pozīciju. Startējis “Vidzemes partija” sarakstā 2025. gada pašvaldību vēlēšanās Limbažu novadā.
Avots: Pietiek.com
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Lai nu kā, bet Vienotības veidotās ēkas rsksturojums ir labi aprakstīts, bet tāpat jau sen zināms. Vienotības atbalstītāji ir diezgan lieli muļķi, jo nemāk salikt kopā vienkāršas lietas – vienkāršu lejupslīdi ar tādu, kas var augt kā sniega bumba. Tagad, kad jau ir lavīna Vienotība, nezinot ko darīt, izliekas, ka viss ir kārtībā un acis aizmiegusi gaida, kad tā māju nonesīs.