Jūs zināt tās mazās kartītes jūsu makā – tās, par kurām kasieres Rimi un Maximās vienmēr apvaicājas? Tās patiesībā ir diezgan nelietīgas būtnes, kuras izseko katru jūsu kustību – t.i., kamēr vien jūs šo kustību veicat lielveikalā.
Tātad, VID esot sistēma, kas ievāc informāciju par šīm jūsu kustībām un izdara tālākos secinājumus. Vai arī vēl neesot tāda sistēma, bet drīz būšot. Vai varbūt nebūs, bet toties likums ir pavisam droši, kas ļauj viņiem to darīt.
No korupcijas apkarošanas viedokļa – varbūt tikai katapulta un akvadukts cilvēces vēsturē var līdzināties līdzvērtīgi veiksmīgiem izgudrojumiem. Tas taču tik vienkārši – visi tie oligarhi un naudas atmazgātāji, bandīti visādi, vai tad paši neesat redzējuši, kā viņi pārkrautiem ratiņiem slāj pa Maximu, uzmet uz lentas trīs kastes Hennessy, pāris kilo Parmas šķiņķa, toveri kaviāra un atvēsinātu lasi un tam visam pa virsu, kad kasiere vaicā: “Paldies” karte jums ir? – lepni uzsviež savu atlaižu kartīti.
Protams, sistēma derēs arī mazāku valsts izzadzēju ķeršanai. Teiksim, pensionāre pērk kukuli maizes, divus kilo kartupeļus un drusku desas. Kopējā cena par pirkumu: Ls 1.70. Sistēma – kura, kā baumo kuluāros, skanīgi tiek dēvēta par Rasu – konstatē: Aha, maita, līdz pensijai tev vēl trīs dienas, un pēdējie santīmi aptiekā atstāti, tūlīt raskoļījies! Tiek dots signāls apsargam, subjekts aizturēts ar visiem kartupeļiem un desām, un nogādāts kratīšanai: lai tad skaidro, vai meita aizdeva divīti vai kaimiņiene, vai vienkārši santīmi zem deķa bija pakrituši.
Nu jā, starp šiem diviem galējiem punktiem vēl visādas iespējas, bet visas kā viena apejamas ar kādu ekstrēmu viltību. To tūliņ, pilnīgi ekskluzīvā kārtā, jums atklāšu: droši dodieties uz veikalu, krāmējiet visu ko acis redz un sirds vēlas, pie kases noskaitiet īsu pātaru, kamēr maksājat ar savu netīro naudu, un tad – šis ir svarīgākais brīdis -, kasiere jums prasa: “Paldies” karte jums ir? Tajā brīdī noduriet acis, sarkstiet, bakstiet ar kāju grīdā un klusi čukstiet: Nē!
Zaudēsiet aptuveni trīs santīmus, bet Rasa jums ne pakaļ nenodziedās.
Un viņa to arī tāpat nedarītu. Rasai maz interesē kaut kāda korupcija un kas tur. Es nezinu, kas izdomāja Rasu. Gribētu, lai tas būtu es, bet diemžēl neesmu – jo tā būs pelnošāka programma, nekā visi draugi un inboxi un varbūt pat Tildes kopā ņemti. Skaidrs, tas nav nekāds vietējais Skaips – līdzīgas lietas deviņdesmitajos sākās Amerikā. Rasa būs (varbūt jau ir) pati vērtīgākā pārdošanas programma – informācija par teju katru pircēju valstī, ar katriem viņa sīkākajiem paradumiem: ko pērk, kad pērk, par cik pērk. Un diezgan iespējams – VID datubāzēs visādi paplašinājumi.
No VID man nav ko slēpt – ļoti gribētos kaut būtu, bet diemžēl nav. Tomēr šitādas lietas ar privātu personas datu tirgošanu ir tiešām riebīgas. Mūsu laikmeta zīme gan, bet vienalga riebīgas. Tādēļ es sagriežu savu Rimi karti un Maximas karti (protams, neaizmirstu par īpašā klienta MC2 karti) un saku:
Rasa, Rasa – buku bē!
Autors: Nils Sakss