Vērtības nāk un iet, pieklājība ir un paliek. Tas ir Kurta Vonnegūta citāts, kura patiesīgums liekas jo dienas, jo lielāks. Ņemsim par piemēru attiecības ar sievietēm. Bija laiks, kad sabiedrības vērtības lika pirms seksa viņas apprecēt. Šobrīd morāle ir mainījusies, un mierīgi var bez precēšanās. Tomēr viena norma ir palikusi nemainīga – pieklājība prasa atcerēties sievietes vārdu un pirms likšanās gultā pateikt: tev ir smukākās acis, kādas jebkad esmu redzējis. Tāds tas pieklājības nemainīgais spēks.
Pagājušajā nedēļā varēja redzēt divus gadījumus, kad vērtības aizgājušas kopā ar visu pieklājību, un tādēļ abi neko labi neizskatījās. Viens no tiem ir ekonomista Ģirta Rungaiņa izteikums par pensijām. “Pašreizējā pensiju sistēma ir netaisnīga, un vairs nevar turpināt darboties,” viņš saka. Taisnība vien ir – doma par valsti, kurai jāuztur savi pensionāri, mūsu apstākļos paliek aizvien bezvērtīgāka. Arī tiem, kuri ar rēķināšanu nekad nav aizrāvušies, ir puslīdz skaidrs, ka tā turpināties vairs nevar – pat ja visi ministri, deputāti un katrs darbspējīgais cilvēks, kas nu mūsu valstī vēl palicis, nolemtu sekot Mātes Terēzes pašaizliedzīgajam piemēram, ar to nepietiktu, lai samaksātu visiem esošajiem un topošajiem pensionāriem. Un ne jau tādēļ, ka viņi būtu Rozmarijas sātaniskie bērni, valūtas fonda eksperti iesaka to pensiju sistēmu pamatīgi apgriezt. Vienkārši pēc cipariem tas izskatās pašsaprotami. Bet, kungi, nedrīkst taču aizmirst par pieklājību!
Ja mēs ņemtu tīri pēc auksta taisnīguma, tad vispār nevienam pensionāram šeit nekas nepienāktos. Par darba stāžu Padomju Savienībā taisnīgi būtu saņemt tikai pantu par Sadarbošanos ar okupācijas režīmu. Nekāda pensija tur pat iztēlē nevarētu būt. Un tomēr tā ir – jo vērtības gan mainījušās, bet pieklājība palikusi. Un tikai pieklājības pēc šis nelielais atbalsts ir nosaukts par pensiju.
Rungaiņa izteikumi, lai arī loģiski, bet izklausās nepieklājīgi. Jo mums patīk iztēloties, ka savu pensiju pelnām paši – maksājot nodokļus, kurus vecumā valsts mums atmaksās. Patiesībā, protams, sistēma ir iekārtota pavisam citādāk. Mēs maksājam nodokļus, lai pensijas varētu samaksāt pašreizējiem pensionāriem. Mums maksās nākamās paaudzes – ja vien tādas vispār būs, un ja tās būs pietiekami pieklājīgas. Jo nekāda cita iemesla to darīt īsti nav. Galu galā, vērtību izjūta jau sen nosliekusies tajā virzienā, kas ļauj cilvēkam pašam izlemt, ko darīt ar savu naudu un cik nopietni gatavoties vecumdienām. Tādēļ Rungainim ir pilnīga taisnība – pensiju sistēma šobrīd ne pavisam nav taisnīga. Bet viņš aizmirst, ka tā ir pieklājīga. Lai vispār varētu sākties kaut kāda saprātīga diskusija par šo tematu, iesaistītajām pusēm ir vai nu jāsaprot, ka valsts pensiju reāli nevar nopelnīt, un tā visa ir tīrākā pieklājība. Vai arī jāpienāk pilnīgam sociālā budžeta kraham – kas nu atgadīsies pirmais.
Otra nepieklājība bija Vienotības kongresā. Protams, šiem cilvēkiem ir viss pamats līksmot – ar diezgan labiem rezultātiem viņi ir jau trešajā valdībā, kas Latvijā ir uzteicams rezultāts. Par spīti tam, ka iekūlušies visādās korupcijās un daži ministri izrādījušies komiski neprasmīgi, nekas daudz nav zaudēts. Izdevās viltīgi atriebties Zatleram un pazemot viņu pēc pilnas programmas, visi cilvēki savās vietās un tamlīdzīgi. Tomēr izdot uzsaukumu ar vārdiem: Pateicoties mums, Latvija atkal ir Eiropas straujāk augošo ekonomiku virsotnē, plaukst pilsētas un novadi… Nu, atvainojiet, mums te tikko banka aizgāja pa burbuli, diezgan pasmaga situācija daudziem, un nav jau gluži tā, ka visi Latvijas novadi meijām rotāti par godu Dombrovska varas sasniegumiem.
Šī Vienotības varas ekstāze izskatās, maigi sakot, nepieklājīga. Nav veiksmīgi izvēlēts ne laiks, ne forma. Un viņiem visvairāk būtu jāatceras par augstāk minēto Vonnegūta citātu. Lai arī kādas vērtības viņi rakstītu savos pamfletos, tās visas aizmirsīsies. Bet viņu nepieklājība vēlētāju prātos saglabāsies vēl ilgi. Iespējams, pat līdz nākamajām vēlēšanām.
Autors: Nils Sakss
Lasītāju viedokļi