Valsts drošības komitejas (VDK) kartotēkas pētniekiem ir jādod ieteikumi politiķiem, kādu lēmumu viņiem pieņemt attiecībā uz arhīvā pieejamajiem dokumentiem, nevis jāizsaka sava pozīcija, vēl neiepazīstoties ar tiem. To intervijā Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” pirmdien, 8. janvārī, sacīja Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītājs Jānis Maizītis.
Kā zināms, SAB un VDK darba pētniecības komisijai jau ilgstoši ir konflikts par pielaidi arhīva dokumentiem. Lai tiem piekļūtu, ir nepieciešama pielaide valsts noslēpumam, norādīja SAB. Taču pētnieki norādīja, ka, līdz ar pielaides iegūšanu, viņiem nebūtu tiesību izpaust iegūto informāciju. Līdz ar to zustu jēga komisijas darbam.Tiesa, decembra vidū pētnieki aizpildīja anketu pielaides iegūšanai valsts noslēpumam.
Tomēr vēl nesen Kangeris pauda, ka komisija noteikti sagatavos gala ziņojumu līdz maija beigām un ieteiks VDK kartotēku publicēt bez komentāriem. Jau iepriekš vēstulē izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim (“Vienotība”) Maizītis norādījis, ka no VDK zinātniskās izpētes komisijas puses piedzīvota tikai destruktīva sarakste.
Maizītis pirmdien sacīja, ka “likuma [par “čekas maisu” atvēršanu] jēga ir izpētīt [arhīvu] un dot padomu, kādā veidā publiskot”. Problēma esot apstāklī, ka vismaz komisijas vadītāja Kārļa Kangera izteikumi liek noprast, ka, viņaprāt, dokumenti ir jāpublisko. “Ir jāpublisko [Kangera nostāja]. Ir jau pozīcija, nepētot. Tā ir stratēģiska kļūda šajā komunikācijā,” pauda Maizītis.
Viņš uzsvēra, ka “pētnieki pat nezina, kas tur [arhīva dokumentos] īsti atrodas”.
Pēc Maizīša ieskatiem, pētniekiem ir jāizveido metodoloģiju, kā dokumentiem vajadzētu tikt publiskotiem, neaizskarot cilvēku dzīves. Tāpat ir jāsaprot, kāds cilvēks attiecīgais aģents bija – aktīvs, neaktīvs, vai informācijas dēļ, kas bija savākta, kāds cilvēks ir bijis izsūtīts. Tāpat svarīgi saprast, vai aģents pieteicās darbam labprātīgi vai tomēr viņu piespieda un šantažēja, lai piespiestu darboties VDK labā.
Maizītis atzina, ka “daļu no kartiņām esmu redzējis, daļu no operatīvajām lietām”. Līdz ar to viņam ir izpratne par to, kā cilvēkus vervēja darbam VDK. Par sev personīgi pazīstamiem cilvēkiem viņš nav interesējies – proti, vai tie strādājuši VDK labā.
VDK materiālu izpētes speciālā valdības izveidotā starpnozaru komisija tapusi pēc Saeimas lēmuma, ka pirms VDK dokumentu publiskošanas vēl jāveic šo materiālu zinātniskā izpēte. Bijušās Valsts drošības komitejas dokumenti publiski būs pieejami pēc 2018.gada maija beigām, bet jau tagad ir skaidrs, ka kartotēka nav pilnīga un informatoru kartītes nevar kalpot par pierādījumu sadarbības faktam ar padomju laika represīvo iestādi.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!