Pandēmija un tai sekojošais karš Ukrainā skaidri parādīja, cik ievainojamas ir starptautiskās medikamentu piegādes ķēdes, un cik kritiskas sekas tam var būt tādās valstīs kā Latvija, kur izteikti dominē ārvalstu ražotāju zāles.
Otrdien, 13.februārī, notikušajā diskusijā “Zāļu pieejamība Latvijā X stundā: Ukrainas pieredze un Latvijas realitāte” veselības aprūpes un drošības nozares eksperti secināja, ka diemžēl šobrīd valsts nav sagatavota, lai varētu nodrošināt zāļu pieejamību visiem pacientiem krīzes situācijās.
Krīze var būt, piemēram, militāra rakstura, pandēmijas atkārtojums, ārvalstu ražotāju apjomu novirzīšana citur, lielākos vai savos mājas tirgos, vai citi iepriekš neparedzami apstākļi. Lai novērstu iespējamas zāļu pieejamības problēmas, Veselības ministrijai sadarbībā ar citām atbildīgajām iestādēm un nevalstiskajiem partneriem
nekavējoties būtu jāsāk darbs pie nacionālā medikamentu rezerves fonda izveides.
Situācijas nopietnību apliecina arī Latvijas veselības aprūpes speciālistu un farmaceitu vidū veiktā aptauja*, kas rāda, ka tikai 9% no nozarē strādājošajiem pēdējo četru gadu laikā visi darbam nepieciešamie medikamenti ir bijuši pieejami. Kā visbiežākie iemesli medikamentu nepieejamībai minēti tieši pārrāvumi starptautiskajās piegādēs un ārvalstu ražotāju noteiktās piegādes kvotas. Tikai 11% no aptaujātajiem speciālistiem uzskata, ka valsts ir sagatavota medikamentu apgādei iedzīvotājiem ārkārtas situācijās, turklāt tikai 13% jūtas pietiekami informēti par to, kā tiktu nodrošināta medikamentu apgāde un izsniegšana pacientiem šādās situācijās.
Taču 84% mediķu un farmaceitu uzskata, ka Latvijai būtu jāveido valsts zāļu rezerves fonds. Par tāda nepieciešamību diskusijas laikā norādīja arī neiroloģe un Ukrainas atbalsta biedrības “SICH” vadītāja Oksana Sičko.
“Aicinu Latviju mācīties no Ukrainas kļūdām, un krīzes situācijām gatavoties miera laikos! Sākoties karam, valstī nebija teju nekādu medikamentu rezervju, un situāciju vēl vairāk pasliktināja tas, ka pirms tam vairākus gadus visa pasaule bija dzīvojusi pandēmijas ēnā.
Latvijai ir jāveido ne tikai neatliekamās palīdzības medikamentu krājumi, bet arī zāles hroniskajiem slimniekiem, kuri nedrīkst pārtraukt savu terapiju, piemēram, cukura diabēta un vēža pacienti.
Turklāt, Latvija ir ļoti izdevīgā situācijā, jo šeit jau vēsturiski ir spēcīga farmācijas industrija. Piemēram, “Olainfarm” jau tagad paplašina savu produktu portfeli un valstij ir jāskatās, kā vietējo ražošanu var vēl vairāk atbalstīt, lai tādējādi nodrošinātu, ka jebkādas ārkārtas situācijas apstākļos Latvijas pacientiem ir nodrošinātas zāles vismaz 3-6 mēnešiem,” uzsver O.Sičko.
Situācijas nopietnību medikamentu apgādes jomā aktualizē arī Eiropas Savienība (ES). 2023.gada nogalē Eiropas Komisija un Eiropas Zāļu aģentūra ir apstiprinājušas ES kritiski svarīgo zāļu sarakstu, kuru piegāžu nepārtrauktība ir ES prioritāte. Savukārt iepriekš publiskotais Eiropas Komisijas ziņojums aptver vēl virkni risinājumu un priekšlikumu, lai iespējami augstākā līmenī nodrošinātu medikamentu pieejamības nepārtrauktību. Risinājumi paredz izvērtēt gan regulējuma, gan apgādes un iepirkumu jautājumus, gan arī aicina dalībvalstis stiprināt medikamentu ražošanas nozari ES un arī izvērtēt nacionālo krājumu veidošanu.
“Latvijā šobrīd ir izveidota efektīva un funkcionējoša sistēma zāļu apgādei ikdienas vajadzībām, taču krīzēm valstiskā līmenī diemžēl neesam gatavi. Jau Covid-19 pandēmija pierādīja, ka valsts nav gatava profesionāli un operatīvi risināt šos jautājumus. Tā pilnībā paļāvās uz tirgus dalībnieku sociālo atbildību, bet vakcīnas iepirka novēloti un, kā beigās izrādījās, arī nepamatoti daudz. Taču arvien skaidrāk redzam, ka risinājumam ir jābūt un pie tā savlaicīgi ir jāsāk strādāt. Latvijas zāļu tirgū aptuveni 94% medikamentu tiek importēti no citām valstīm.
Līdz ar to mēs esam ļoti atkarīgi no starptautiskajām piegādēm, un to pārrāvumus pēdējo gadu laikā esam piedzīvojuši vairākkārt.
Laikā, kad 42,9% mūsu valsts iedzīvotājiem ir hroniskas saslimšanas, palikšana bez nepieciešamajām zālēm ne tikai būtiski saasinātu viņu veselības stāvokli, bet arī palielinātu tēriņus gan pašiem iedzīvotājiem, gan valstij kopumā,” teic LNZAA vadītājs Jānis Lībķens, norādot, ka pie esošā regulējuma un sistēmas zāļu apgādes uzņēmumi parasti neveido krājumus ilgāk kā mēnesim, jo pretējā gadījumā var rasties nesamērīgi finanšu riski.
Savukārt Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle-Ločmele norādīja, ka nacionāla zāļu rezerves fonda izveide ir ļoti svarīga valsts drošībai.
“Ārkārtas situācijās, piemēram, kara apstākļos, dabas katastrofās vai citu apdraudējumu gadījumā, ātra un efektīva medikamentu apgāde kļūst vitāli svarīga, jo nodrošina ne tikai iedzīvotāju vajadzības pēc zālēm, bet arī stiprina valsts vispārējo drošības un aizsardzības līmeni. Skaidra sistēma, atbildības, iesaistīto informētība un sagatavotība ir izšķiroša, lai ārkārtas apstākļos maksimāli vairāk resursu varētu veltīt konkrētās krīzes vadībai, nevis paralēli mēģinot atrisināt jautājumus, kam varēja sagatavoties jau iepriekš. Uzņēmējdarbībā to sauc par darbības nepārtrauktību, bet valsts līmenī – par sabiedrības noturību,” pārliecināta ir E. Egle-Ločmele.
Avots: TV24
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Atceroties COVID -19 spēkapāra Krišjāņa/Ilzītes haotiski histēriskās izdarības, kur zīmīgākais nesajēdzīga komunikācija komplektā ar administratīvo haosu. Rezultāts – bezgala pieticīgs sniegums par maksimālu cenu. Dīvainākais, ka abi mierīgi eksistē un pretendē tālāku rosību politdruvā. Pašreiz izskatās, ka jebkuru problēmu gadījumā sagaidāma tik patiesā kretīnu deja.