Šonedēļ LTV sāks rādīt jauno šovu “Sastrēgumstunda” – to, kas nācis “Domburšova” vietā. Ja neskaita faktu, ka Domburu aizstās Rēders, esot ieviestas vēl šādas tādas izmaiņas. Bet vispirms neliela atkāpe.
Pēdējās dienās saņēmu vairākas iebildes. Cilvēki saka: kāpēc Puaro tik daudz raksta par Ķīli? Vai tā ir kāda melnā PR kampaņa? Vai tiešām jums nav par ko citu rakstīt?
Šeit atceros vienu prātīgu lietu, kuru man kādreiz, senākos laikos, iemācīja Dienas mediju galvenais redaktors Guntis Bojārs. Viņš toreiz vadīja izpētes nodaļu, kur es strādāju par žurnālistu, tātad Guntis bija mans atbildīgais redaktors. Neatceros vairs, par ko tieši bija runa, bet es mēģināju atrunāties no sekošanas kādai lietai un, attiecīgi, rakstīšanas par to. Es teicu – tas taču vairs nevienu neinteresē, kurš par to gribēs lasīt? Uz ko Guntis atbildēja: ja tu esi kādai lietai pieķēries, tev jāiekožas kā cīņas sunim un tu nedrīksti laist vaļā, kamēr neesi kaut ko panācis. Tas ir žurnālista darbs.
Un jāatzīst, tas strādāja. Dažreiz sanāca izkratīt atzīšanos kādā grēkā, citreiz – piespiest izdarīt izmaiņas likumdošanā. Bija reizes, kad pēc nedēļu vai mēnešu sekošanas un tramdīšanas nekas neiznāca. Bet tās bija retas reizes. Lai kāds arī būtu rezultāts, nepameta sajūta – tam visam ir kaut kāda jēga. Tieši tādēļ sekot Ķīlim ir tāds kā pienākums. Protams, šis nav tradicionāls medijs. Un šī nav nekāda tradicionāli orientēta žurnālistika. Bet principi jau nemainās. Ja esi vienreiz kādai tēmai piekodies, tad turēties pie tās ir tava atbildība. Un cerība, ka tur galā kas var mainīties, piešķir jēgu arī šķietami nejēdzīgajā.
Liekas, jēgas sajūta žurnālistikā pēdējos laikos ir mazliet zudusi. Katru svētdienas vakaru mums ir veseli divi TV raidījumi, kas atklāj šokējošas patiesības un smagus, nereti asiņainus grēkus. Pa darbadienām mazākas, bet vienalga nejēdzīgas lietas uzrāda Aina Poiša pa vienu kanālu, un Zigfrīds Muktupāvels pa otru. Nemaz nerēķinot skandālus internetā, sociālajos tīklos, visādas noklausītas sarunas un nopludinātas neķītras bildītes. Bet pienāk nākamā nedēļa un atnāk jaunas šokējošas patiesības un jauni grēku darbi. Par veciem neviens vairs neatceras, nav laika, jo jāskrien pēc jauniem. Nezinu, kā jums, bet man personīgi šāda žurnālistika tikai maitā garastāvokli. Es labāk skatītos mēnesi pēc kārtas sižetus par mazdārziņu zagli, ja zinātu – beigās viņu tomēr paņems pie dziesmas. Nevis katru nedēļu aizvien šokējošākas ziņas par augsta ranga korupcijām, kuras nekad ne ar ko nebeidzas. Vienīgā vērtība tur kļūst šoka elements. Bet ar šoku kā ar smagajām narkotikām – ātri izveidojas noturība, efektam vajadzīga aizvien lielāka deva, drīz tas kļūst par nogurdinošu rutīnu, un kaifa vairs nekāda.
Raidījuma Sastrēgumstunda moto skan šādi: “Tev ir ko teikt? Runā!” Negribētos ironizēt, bet ir viegli samanāma līdzība ar kanāla LNT savulaik veidoto diskusiju ciklu “Latvija, mēs tevi dzirdam!”. Toreiz pierādījās, ka šāds modelis nav īpaši saturīgs. Latvija tomēr nav nekāda Amerika – iespēju izpausties ar visādiem viedokļiem šeit galīgi netrūkst. Ja kādam ierindas iedzīvotājam ir ko teikt, viņu ļoti labprāt uzklausīs gan Aija Poiša, gan Zigfrīds Muktupāvels, gan Latvijas Radio brīvais mikrofons un visa raidījuma Degpunktā komanda.
Drīzāk mums pietrūkst mazliet tradicionālas žurnālistikas. Kā skatītājs es negribu redzēt Gundaru Rēderu, kurš intervē ļaudis no ielām un laukiem, un uzklausa viņu viedokli par to, kādēļ šī valsts ir nolaista pilnīgā dibenā. Es gribu redzēt Gundaru Rēderu, kurš iekožas vienā tēmā un turas pie tās, pluinī un nelaiž vaļā, līdz kaut ko no tās ir izkratījis. Kaut vai mazumiņu. Bet kaut ko manāmu. Tad arī jaunajam raidījumam būs kaut kāda jēga. Un jēga būs tā skatītājiem
To arī gribētos novēlēt visai komandai, kas strādā pie šī raidījuma. Lai ir jēgas sajūta pašiem, un lai mums – televizora mīļotājiem, arī tāda būtu. Visas veiksmes Sastrēgumstundai – pirmā epizode trešdien, plkst. 21.20. Mēs uzmanīgi gaidām!
Autors: Nils Sakss
Lasītāju viedokļi