Kad gulbji aizlido, tad trešā dienā snigs.
Bet grūtākās būs mums šīs dienas trīs
Bez gulbjiem un bez sniega debesīs…
Šis Latvijas PSRS Tautas dzejnieka rindu iezīmētais trīsdienu scenārijs šodien rāda apmēram pusotro dienu, vēlēšanu rezultātu radītās realitātes ir apziņā sakratījušās, un „grūtākās šīs dienas trīs“, šķiet, ir pusē. Būs Saskaņas Centrs valdībā, kur nu vairs bez tā. Rīkojums nr 2 dod rezultātu nr 1. Paldies partijai un valdībai par nerimtīgajām rūpēm, urrā! Ja nu vēl bija kādas šaubas, tad līdzīgi kā ar aizlidojošām dzērvēm, kas aiznes prom ganiņu launagu, izķērktais krū–krū par kolonistiem un to balsu nederīgumu šajās vēlēšanās nacionāļus no koalīcijas ir izslēdzis.
Saeimas atlaišanas brīdim šai ziņā bija dažādas sekas – no vienas puses, Vienotības vadītā valdība savu iesmirdušo ministru dēļ zaudēja popularitāti ar katru dienu, un jaunas vēlēšanas šo agoniju pārtrauca, lai arī lejupejošā brīdī, bet vēl uz pietiekoši augsta plaukta. Pašu gaišo spēku vēlētāju svītrojumi ir labākais pierādījums, ka nevienam šo kamparu, kristovsku un ēleršu ministrēšana vairs nebija ciešama. Savukārt PLL plāns par cītīgu darbu opozīcijā un reputācijas pakāpenisku atgūšanu nekādu taustāmu rezultātu nebija devis, un tā nu mūsu Saeima, līdzīgi kā daudzu valstu kredītreitingi, no trim A divus ir zaudējusi uz pavisam un ar to pēdējo ar diezcik spoži vairs nav, tāds A– vien ir palicis.
Bet šis moments arī paglāba Saskaņas Centru no sava elektorāta erozijas, jo kas zin, ko nestu vēl trīs gadi opozīcijā. Tagad gluži cita lieta – bites piebeigtas, iegūta milzīga frakcija Saeimā, kuru noturēt opozīcijā var tikai ar izcilu parlamentāra darba meistarību. Un uzvarējušie oligarhkāvji tā rādās ij netaisās to mēģināt. Vienkāršāk paņemt bariņā, lai budžeta griešana pulciņā nešķistos tik bīstama. Un Satversmes grozīšanai nepieciešamais kvorums sanāks, ja lietas tiktāl nonāks. Nu jauki.
Apmēram līdzīgi droši vien domāja sociāldemokrāti, kad 2001. gada pavasarī Gundara Bojāra iejūtīgā vadībā stiķēja kopā Rīgas domes koalīciju. Lai nodrošinātu vairākumu, tika noslēgti it kā seperāti līgumi – gan ar tēvzemiešiem, gan ar visa veida kreisajiem. Un lai kā pēc tam Grīnblats taisnojās, ka viņam ar kotrrevolucionāriem un komunistu aktīvistiem nav nekā kopēja, TB Rīgas nodaļa no valdoša spēka neatgriezeniski kļuva par margināļiem. Avīžnieku vārdiem sakot, „vēlētājs nesaprata“. Kas īstenībā nozīmē, ka saprata gan un pat pārāk labi. Tas pats liktens piemeklēja tautas dižtribūnu Daini Īvānu, kuram ar Kurdjumovu pat esot bijuši blakus kabineti, un Tautas Frontes līderis kopā ar rūdīto interfrontieti rimti dalījās varas smagumā. Lieki teikt, ka Īvāns kā politisks lielums nacionālā mērogā vairs nav novērots.
Tiem celmlaužiem allažiņ iet grūti, revolūcijas apēdod savus bērnus, un pirmie jaunās domāšanas demonstrētāji nereti ar sava upura pīšļiem mēslo turpmāko politiskā darba druvu. Sagatavo augsni otrajam ešelonam. Šodien tai pat Rīgas domē sēž dzelžainā koalīcijā Ušakovs un Ameriks, un pēdējais vairs nav ne renegāts, ne kolonistu pakalpiņš, bet gan visnotaļ ietekmīgs latvju politiķis.
Bet nacionālā mērogā šis upuris vēl nav nests, un sekas Saskaņas Centra ienākšanai valdībā droši prognozēt neviens nevar. Varbūt šoreiz varētu cerēt, ka iznāks labāk. Bet varbūt, ka tā kā parasti, un tikai pēc nākošajām vēlēšanām sāksies sabiedrības akceptēta politiskā spēle pa visu laukumu, ne tikai cieti norobežotā pagalmiņā. Vai arī nesāksies. Ja pēc gulbju aizlidošanas trešajā dienā uznākušais sašutuma sniegs neatsaldēs vēlmi taisīt parocīgas koalīcijas.
Drīz upēm skaidru ledu acīs liks, i daļeje po tekstu.
Autors: Mārcis Bendiks
Lasītāju viedokļi