Ir tāds nostāsts par Krievijas carieni Katrīnu Lielo – viņa tik ļoti mīlējusi mūsu Jūrmalu, ka bieži vien inkognito braukusi tur ciemoties. Nevar zināt, cik tajā taisnības, bet tā bija viņa, kas piespieda hercogu Bīronu atdalīt Jūrmalu no Kuzemes-Zemgales hercogistes, lai pievienotu Krievijas impērijai. Varbūt tas nebija īpaši smuki no carienes puses, bet viena lieta mums jāatzīst: viņa bija izcila biznesa sieviete. Un ja Katrīna teica – tur būs nauda, tad nauda tur tiešām bija. Kā tāds Bertolds Fliks viņa no dažiem vientuļiem zvejnieku miestiem attīstīja Eiropas klases kūrortu. Ne sliktāku kā jebkur Šveicē. Un ja runājam par dūņu kvalitāti – tad vēl labāku. Vismaz tā apgalvoja Katrīnas pēctecis cars Nikolajs Otrais, un lai nu kas, bet Nikolajs mācēja atšķirt vienkārši labas dūņas no patiešām izcilām.
Ap to laiku par šādu vietu uzzināja arī vietējā titulnācija jeb mēs – latvieši. Pārsvarā no baznīcu kancelēm, kur tika nosodīta ārzemju liberastu ievazātā visatļautība – staigāšana pa jūras krastu neķītros tērpos un izvirtību demonstrēšana. Un kopš tā brīža latviešiem pret Jūrmalu ir pretrunīgas jūtas. No vienas puses ļoti velk – kā jau viss aizliegtais, mazliet frivolais un naudīgais. No otras – drusku pretīgi. Kā Jaunais vilnis.
Varbūt tas izskaidro, kādēļ tikuši pie pašnoteikšanās, latvieši īsti nesaprot, ko ar to Jūrmalu darīt. Un varbūt tādēļ Jūrmala, kopš nākusi mūsu rokās, maina pašvaldības mērus biežāk nekā Inta Fogele savus dzīvesbiedrus. Lai nu kā – lielām vietām, tāpat kā lielām personībām, kaislības piedien. Un arī pagājušajā nedēļā iesāktais apvērsums – kur Zatlera Reformu partija bez vēlēšanām mēģina iegūt politisko varu – pilsētas šķelmīgajam šarmam īpaši nekaitē. Vēl vairāk: šī varas pārņemšana tiek organizēta ar latviešiem netipisku eleganci. Un cariska vēriena intrigām.
Īsumā lieta šāda – pēc visiem skandāliem, koferiem, baķkām un kretīniem, Jūrmalas domi pusotru gadu vada Gatis Truksnis. Viņu ievēlēja no LPP/LC, kuras vairs nav, tātad Jūrmalas mēram partejiskas piederības arī nav. Tāpat nav nekādu īpašu skandālu. Un panākumu nekādu grandiozu nav. Gandrīz palaida pa burbuli Jauno vilni, bet beigās viss nokārtojās – tādēļ arī tur viņam nav ne ko pārmest, ne uzteikt.
Pirms aptuveni trim mēnešiem žurnāls IR uzsāka kampaņu, lai noskaidrotu “kurā pašvaldībā visvairāk maksā par siltumu”. Cita populāra žurnāla IR kampaņa bija ZRP atbalstīšana vēlēšanās, izplatot Zatlera suvenīrus saviem lasītājiem.
Siltuma kampaņa publicē šokējošu atklājumu – par siltumu visvairāk maksājot Jūrmalas iedzīvotāji. Šo informāciju tālāk tiražē Jūrmalas nevalstiskās organizācijas, ko pārstāv Silvija Vīksniņa. Galīgi nejauša sakritība, bet Vīksniņa izrādās biedre gan NVO, gan Zatlera partijā.
Aptuveni pirms nedēļas Vīksniņa sāk organizēt jūrmalniekus uz piketu – tālāk šitā vairs nevarot. Vēl viena aktīva piketā saucēja ir Iveta Kažoka, kas pazīstama arī ar to, ka aktīvi glaimo valdības darbam un Zatlera personai. Nupat LTV atzinusi, ka tikai pateicoties Zatleram viņa naktīs var mierīgi gulēt, Kažoka darbojas politiskā lobija grupā Providus.
Uz piketu ar autobusu tiek savesti ļaudis. Pārsvarā pensionāri no Kauguriem un Slokas. Kādi 100 gabali. Piketēšanu vada Romualds Ražuks. Viņš kādreiz ir bijis Jūrmalas mērs. Un labprāt gribētu būt atkal. Vēl arī Romualds Ražuks – noteikti, aiz tīrās sakritības – ir Zatlera partijas biedrs.
Pensionāri piketē par augstajiem tarifiem. Ražuks un Vīksniņa stāsta medijiem par drausmīgajiem komunālajiem parādiem. Truksnis manāmi apjucis un satraukts – taisnojas TV kamerām, ka parādi uztaisīti vēl pirms viņa. Nevienam neienāk prātā norādīt, ka pašvaldībai nav nekādas teikšanas pār valstī noteiktajiem tarifiem.
Tikmēr jauniešu grupa vāc no piketētājiem parakstus, lai atlaistu Jūrmalas mēru. Neticama sakritība, bet jaunieši izrādās no Zatlera partijas. Parakstus viņi sūtīšot pašvaldību ministram, lai informētu par traģisko stāvokli Jūrmalā. Jā, jūs sapratāt pareizi – ZRP biedri vāc parakstus, ko atdot Sprūdžam, lai viņš varētu atlaist vēlētu mēru un tā vietā ieceltu savu partijas biedru (likums nosaka šādu kārtību gadu pirms pašvaldību vēlēšanām). To sauc par iedzīvotāju piketu.
Jāatzīst, tiešām eleganti. Ja neskaita kādu ārkārtēju provinciālismu. Piketa plakātos dominēja divas tēmas. Viena bija enerģijas tarifi, kurus, kā jau minēts, Truksnis gribēdams nevar iespaidot. Otra – Trukšņa ģeogrāfiskā izcelsme. Piketētāji vicināja plakātus ar uzrakstiem: Truksnis – svešinieks Jūrmalā.
Teiksim tā – arī es, būdams dzimis rīdzinieks, uzskatu visus citus par pāķiem galīgākajiem. Bet diez vai atļautos to minēt par normālu politisku argumentu. Tādēļ zatleriešu izdomātais un mītiņotāju bļaustītais sauklis “Truksnis – svešais” ir muļķīgs, lai neteiktu rasistisks. Kā gan fakts, ka Truksnis ir dzimis un audzis Jelgavā, padara viņu par nederīgu mēru, kas ar kaunu jāpadzen? Bet nu labi – ne loģika, ne pieklājība nav bijusi ZRP un viņa sabiedroto organizāciju spēka pamats.
Un tomēr – ja šo loģiku grib novest līdz konsekvencei, tad svešie Jūrmalā ir paši latvieši. Un varbūt, ka Jūrmalai ir vajadzīga nevis kārtējā mēra maiņa, bet viens riktīgi carisks tvēriens, kas prastu novērtēt labākās Eiropas dūņas un provinces ciematā saredzētu augstākās klases kūrortu.
Lasītāju viedokļi