Vai sabiedrība ir stulba?

Liepnieks

Jurģis Liepnieks

Vai cilvēki ir stulbi, ja ir, cik lielā mērā? Šie jautājumi ir pārdomu vērti sabiedriskajās attiecībās un mārketingā, jo no tā, kā mēs atbildam uz šo jautājumu, ir atkarīgs tas, kā mēs veidosim vēstījumus, kādus argumentus izmantosim, kādus vārdus, simbolus un paņēmienus lietosim komunikācijā, kā pasniegsim informāciju. Daudzi slaveni un lielus panākumus guvuši sabiedrisko attiecību speciālisti un daudzi politiķi ir uzskatījuši, ka sabiedrība kopumā nemaz nav gudra un tieši tā ar to ir jāapietas. 

Ādolfs Hitlers, piemēram, savā grāmatā “Mana cīņa” raksta: “Masu spējas uztvert ir ļoti ierobežotas un spējas saprast vājas. No otras puses, to spēja aizmirst ir lieliska. Šādu iemeslu dēļ propagandai ir jābūt reducētai uz dažām, pašām būtiskākajām lietām, kuras jāpasniedz vienkāršu stereotipisku formulu ietērpā. Šie lozungi ir uzstājīgi jāatkārto tik ilgi, līdz pats pēdējais muļķis apjēdz ideju, kas tiek propagandēta.” Nešaubīgi, ka šāda izpratne par masām demokrātiskā ceļā varas augstumos ir uznesusi ne tikai Hitleru vien. 

Sabiedrisko attiecību biznesa pirmsākumos viens no sabiedrisko attiecību pionieriem Amerikā Edvards Bernejs uzskatīja, ka demokrātija var pastāvēt nevis tikmēr, kamēr cilvēki drīkst lemt, ko viņi vēlas, bet tikai tikmēr, kamēr cilvēkiem ir ilūzija, ka tie ir viņi, kuri lemj tā, kā viņi vēlas, lai gan patiesībā lēmumus pieņem gudrākie. Lai demokrātija varētu pastāvēt, neiepieciešams pastāvīgi manipulēt ar masām, lai virzītu tās pareizā virzienā. Berneja radīto jēdzienu “manufacturing consent” vēlāk slavenu padara Noams Čomskis, izmantojot savas grāmatas nosaukumā un plaši lietojot mūsdienu kapitālismu un politiku kritizējošajos darbos un lekcijās.

Ideja, ka valsts vadīšana būtu jāuztic tikai gudrākajiem, izglītotākajiem un piemērotākajiem nekādā ziņā nav īpaši oriģināla. Platons uzskatīja, ka tie ir filozofi, kuriem jāvada valsts, neviens taču neuztic kuģa kapteiņa pienākumus matrožiem, kas neko nesaprot no navigācijas un kuģa vadīšanas. Hinduisma kastu sistēmā brahmaņi ir tie, kas rūpējas par sabiedrības vadīšanu, aristokrātijā tie ir aristokrāti, proti, tūkstošiem gadu sabiedrības ir pastāvējušas balstoties dogmā, ka sabiedrības vairākums ir pārāk stulbs, neizglītots un nekompetents, lai lemtu par valsts pārvaldes lietām.

Amerikāņu filozofs Stīvens Nadlers 2017. gada žurnāla “Times” rakstā “Ko darīt ar amerikāņu stulbumu” saka, ka nevēlas vārdu “stulbenis” lietot kā katrai situācijai piemērotu bērnišķīgu apsaukāšanos, bet gan kā diagnozi. Stulbums pēc viņa definīcijas ir intelektuāls stīvums, kas izpaužas tā, ka neskatoties uz to, ka cilvēkam ir pieejama visa informācija, lai izdarītu pareizus spriedumus, viņš tomēr nespēj nonākt pie tādiem. Visi pierādījumi ir pieejami, bet tam, izrādās, nav pilnīgi nekādas nozīmes, stulbs cilvēks iracionāli turpina ticēt tam, kam viņš tic pat tad, kad pierādījumi skaidri norāda uz ko citu.

Itāļu ekonomikas vēsturnieks, profesors Karlo M. Cipolla savā 1976. gada esejā “Cilvēku stulbuma pamatlikumi” stulbu cilvēku definē kā tādu, kura lēmumi un rīcība kaitē citiem cilvēkiem, vienlaikus nedodot nekādu labumu vai pat kaitējot viņam pašam. Tie, kuri kaitē citiem sava labumu dēļ, Cipolas klasifikācijā ir bandīti. Stulbeņi kaitē citiem un sev tikai tāpēc, ka ir stulbeņi.

Cipolas stulbuma likumi ir šādi. Stulbeņu daudzums vienmēr tiek novērtēts par zemu un gudri cilvēki pastāvīgi arī novērtē par zemu bīstamību, kas izriet no stulbeņiem. Varbūtība, ka kāds ir stulbenis, nekādi nav saistīta ar citām personas īpašībām. (Piemēram, ka viņš ir profesors, Satversmes tiesas tiesnesis vai Valsts prezidents). Stulbeņi ir bīstamāki par bandītiem.

Te gribētos piebilst no sevis, ka stulbeņi nereti apvienojas ar bandītiem, īpaši politikā tas notiek visai bieži, un tas tad nu patiesi ir viens bīstams maisījums.

Ekonomikā un finansēs ideju par to, ka tirgus dalībniekus kopumā vada nevis veselais saprāts un racionāli argumenti vai aprēķini, bet gan dzīvnieciskie instinkti, neviens lāga pat neapšauba. 

Apzīmējums “dzīvnieciskie instinkti” ir no 1936. gada grāmatas “The General Theory of Employment, Interest and Money”, kuras autors ir viens no visu laiku izcilākajiem ekonomistiem Džons Meinards Keins, taču ideja aprakstīta jau 1841. gadā izdotajā Čārlza Makeja “Extraordinary popular delusions and madness of crowds”,  kas ir obligātā lasāmviela katram ekonomikas un finanšu studentam līdz pat šim brīdim. 

Ja jau investori, baņķieri, pensiju fondu pārvaldnieki, pieņemot svarīgus lēmums par savu un svešu naudu, nespēj pretoties iracionalitātes dzīvelīgajam spēkam (irrational exuberance – vēl viens leģendārs šīs pašas pūļa muļķības apraksts, šoreiz no ASV Federālās rezervju sistēmas priekšsēdētāja Alana Grīnspena 1996. gadā), tad ko gaidīt no parastiem cilvēkiem vēlēšanās vai referendumos? Problēma patiesībā, šķiet, ir daudz dziļāka – nevis liela daļa cilvēku ir stulbi, bet pat tie, par kuriem mēs esam pieraduši domāt kā gudriem un izglītotiem (piemēram, par sevi pašu) vismaz pusē gadījumu nemaz neatšķiras no parasta stulbeņa.

Nobela prēmijas laureāts un psiholoģijas profesors Daniels Kanemans vairākas desmitgades uzdod cilvēkiem jautājumu – ja beisbola nūja un bumbiņa maksā dolāru un desmit centus un ir zināms, ka nūja ir par dolāru dārgāka nekā bumbiņa, cik maksā bumbiņa? Kā jūs atbildētu?

Lielākā daļa cilvēku atbild, ka bumbiņa maksā desmit centus. Tas neizbrīna, un tomēr pareizā atbilde ir, ka bumbiņa maksā piecus centus, bet nūja par dolāru vairāk – dolāru un piecus centus. Izbrīna tas, ka cilvēku izglītības līmenis un intelektuālā attīstība nekā nekorelē ar pareizo atbilžu daudzumu uz šo jautājumu – vairāk nekā piecdesmit procenti Hārvarda universitātes un MIT studentu uz šo vienkāršo bumbiņas un nūjas jautājumu atbildēja nepareizi.

Šo visu apraksta Džons Ričards Lehrers (Jonah Lehrer) savā 2012. gada “The New Yorker” rakstā Why smart people are stupid. Autors uzskata, ka ir liela varbūtība – jo izglītotāki un gudrāki mēs esam, jo labāk spējam saskatīt kļūdas citu cilvēku spriedumos, bet tas nekādi nenozīmē, ka mēs spētu paši izvairīties no domāšanas kļūdām. (Šis ir iemesls, kāpēc visgudrākajam ir vajadzīgi padomnieki, konsultanti, komanda – viņi pamana kļūdas.)

Stulbeņu skaits vienmēr ir lielāks nekā varētu likties tāpēc, ka mēs paši sevi aizmirstam ierēķināt un neņem vērā to, ka paši esam pavirši savā domāšanā un mūsu rīcību nosaka nevis racionāli apsvērumi, bet gan dzīvnieciskie instinkti, bailes, alkatība, cerības, naids un citu iespējas manipulēt ar to visu. Šis ir iemesls, kāpēc pat visdemokrātiskākajās valstīs likumdošanā pastāv dažādi ierobežojumi un laikā izstieptas procedūras, piemēram, referendumu rīkošanai, lai kavētu tautu kādu pēkšņu emociju uzplūdā pieņemt muļķīgu lēmumu. Tāpat jebkurā attīstītā demokrātijā konstitūcija paredz dažādus atsvaru mehānismus, varas dalīšanu un dažādu varas atzaru vēlēšanas dažādos laikos, jo tikai tā parādās cerība izvairīties no tā, ka var pietikt ar vienu muļķīgu un katastrofālu balsošanu, lai iznīcinātu visu iekārtu, tajā skaitā pašu demokrātiju.

Tad kas no tā visa izriet – vai tauta tiešām ir stulbeņu bars, iracionāls pūlis, ar kuru tā arī jāapietas?  

Ir pāris teorētiski apsvērumi, kas jāņem vērā, atbildot uz šo jautājumu. Pirmkārt, salīdzinot ar ko? Ir skaidrs, ka sabiedrības vidējas IQ būs zemāks kā visiem tiem indivīdiem, kam tas ir virs vidējā. Tas acīmredzami. Tātad nenoliedzami jebkurā sabiedrībā ir cilvēki, salīdzinājumā ar kuriem sabiedrība vidēji ir stulba, un daudzi vai vairums tās pārstāvju arī. Tieši tāpat, kā salīdzinājumā ar Porziņģi sabiedrība ir maza auguma un piedevām neko nejēdz no basketbola. Šāds skatījums tomēr neko nepasaka par pašu sabiedrību. Sabiedrība būtu jāsalīdzina ar kādu citu sabiedrību, un tādējādi varbūt varētu iegūt kādu pielietojamu secinājumu par tās stulbumu. Tādi pētījumi ir un kopumā rāda, ka IQ (ko tas mēra un kāds tam sakars ar gudrību – tā ir atsevišķa gara stāsta tēma, bet tagad tur neiesim) tiešām dažādām tautām, pat, iespējams, rasēm, ir atšķirīgi un vidēji visgudrākie ir dažādu Āzijas tautu pārstāvji, bet visgrūtāk ir Āfrikai. (Vēl viena atsevišķa tēma ir, kas te cēlonis un kas – sekas? Vai Āfrika ir nabadzīga, bet Japāna un Singapūra superattīstīta tāpēc, ka viņiem augstāks IQ vai otrādi, – viņiem ir augstāks IQ tāpēc, ka viņi ir attīstīti? Par to vēl tiek lauzti šķēpi, tur arī šodien neiesim.) Par Latvijas iedzīvotāju vidējo IQ man nekas nav zināms. Būtu interesanti to salīdzināt ar, piemēram, igauņiem. Cerams, ka kādreiz šādi dati parādīsies, kas ļautu beidzot saprast, ir latvieši stulbi vai mums vienkārši neveicas.

Lai vai kā, otros svaru kausos ir pilnīgi pretējs viedoklis, proti, tas, ko es sauktu par “pūļa gudrības skolu”, kas šo visu noraida un apgalvo, ka sabiedrība kopumā (noteiktos apstākļos) ir gudrāka par jebkuru atsevišķi ņemtu indivīdu. Par to sīkāk rakstīju ŠEIT.

Nosacījumi, pie kuriem varētu iestāties pūļa gudrības fenomens, manuprāt, ir reti. Uz tiem jebkurā gadījumā būtu jātiecas, bet to nodrošināšana vismaz vairumā gadījumu ir tomēr atsevišķu gudru indivīdu mērķtiecīgas piepūles rezultāts.

Rezumējot: protams, ja jūsu IQ ir, teiksim, virs 140, jūs nevarat nepamanīt, ka vairums cilvēku jums apkārt nespēj atrisināt dažādus ar spriestspēju saistītus uzdevumus tik labi kā jūs, ja vēl jūsu dabiskajam talantam klāt pievienojas gadi ar tā izkopšanu – jā, jūs esat Porziņģis liliputu pasaulē un spēlējat basketbolu vairumam sabiedrības nesasniedzamā, pat neaptveramā līmenī. Ja gribat, bet es jums to neiesaku, jūs varat to droši visiem stāstīt. Visādi citādi ir vajadzīgi mērījumi, kuru par latviešiem pagaidām nav, taču ņemot vērā, ka pasaulē IQ ir sociālās zinātnēs visvairāk pētītais jautājums ar milzīgiem datu krājumiem daudzu desmitgažu garumā, gan jau, cerams, mēs arī līdz tam nonāksim.


Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook ,Twitter,  Youtube un Instagram!

Populārākie raksti


Jūs varētu interesēt


20
Lasītāju viedokļi

avatar
jaunākie vecākie populārākie
meteo
meteo

Liepnieka kunga sacerējumu nelasīju, jo sava laika žēl salīdzinoši sevi vēl maz labi parādījušam latvju autoram. Bet tā kā komentāri likās sakarīgi, tad tas ko izdarīju, ar CTRL-F ieliku meklēšanā virkni ar domu par empātiju. Priecīgs ieraudzīju, ka ir viens atradums, bet tā nebija empātija.

Lūk, manuprāt pirms skart kategorijas un izteikt tēzes, kas diplomatiski izsakoties ir ļoti provokatīvas, varbūt ir vērts painteresēties par šo sabiedrībai tik svarīgo īpašību.
Ne jau visi dzīvo politbiznesa un naudas kategorijās, un caur tām nonāk līdz virsrakstam, ko varētu atļauties īsts vārda meistars. Bet ne jau Liepnieks.
Vai ne? :)

observer
observer

Rakstu izlasīju, liepnieks,manuprāt, iekļaujams polit- bandītu kategorijā!

Dainis
Dainis

Liepnieks ir aizmirsis kaut ko svarigu. Tauta ir sveta. Un diemzel nav stulba. Latvija ir jaiznicina mafija. Un zinatnieki ar savu velmi ko pieradit ekspermente ar visu kas pa rokai un nenem vera realitati kas rada apstaklus kadaI konkretas problemas eksistesanai. Viss liepnieka rakstitais ir tiri polittehnologisks. Tas nozime ka tautai jaeksiste valdoso grupu merku sasniegsanai jo citadi vina nav neko verta. Un latvijas gadijuma tas merkis var but jebkas.

Rolands Repša
Rolands Repša

Manuprāt, Liepnieks savā analīzē neņem vērā ļoti būtisku apstākli – cilvēks ir ļoti mazspējīgs (var arī teikt stulbs, bet tas nav īsti precīzi) kolektīvu darbību organizācijā un vadībā (politikā), bet ir ļoti spēcīgs un gudrs kā indivīds savu individuālo mērķu sasniegšanā. Piemēram, bagāts cilvēks var būt galīgi nezinošs politikā un izteikt pilnīgi neadekvātus spriedumus par to. Vai vēl ekstremālāks piemērs – desmit alberti einšteini pārvēršās par stulbeņu baru, ja tiem liek izpildīt kādu kopīgu uzdevumu. Šim fundamentālajam apstāklim ir elementārs izskaidrojums – nekad neviens cilvēks nevar tā īsti iejusties otra cilvēka ādā un identificēties ar viņa domāšanu un motīviem. Šo… lasīt vēl »

Rolands Repša
Rolands Repša

Par Jurģa Liepnieka rakstu “Vai sabiedrība ir stulba?”

Haksel
Haksel

Šādos apcerējumos neviens nepieskaras tādai lietai kā vēsturiskajiem cēloņiem pastāvošajai iekārtai, pie mums neatlidoja marsieši un neieviesa valsts pārvaldes mehānismu, neiemācija pienākumu sadali sabiedrībā utt to izdarīja cilvēku masas kurassakotneji nāca uz sapulcēm un sprieda par aktuālajiem jautājumiem tie bija tautas varas pirmsākumi, šī arī bija vispieņemamākā sistēma un tādēļ tā mūsdienās ir visizplatītākā.Ja runā par Porzingi kas ir citā limeni tad atkal der atskatīties vēsturē kad ļoti garš cilveks skaitījās 180 cm attiecīgi vienmēr ir kāds kurš ir virs videjā līmeņa bet pārējā masa visu laiku šo atšķirību sadeldē jo kopumā ir tendece ,,izlidzināties,, ja masas būtu tik stulbas… lasīt vēl »

Inese
Inese

Sabiedrība nav stulba,bet diemžēl nespejiga uz kardinālām ricibām…..

Es pats
Es pats

Ir ļoti pat stulba

observer
observer

Sabiedība var daudz ja rodas harizmātisks līderis, kaut vai Gabriele d, Anuncio…

Lamata
Lamata

Nākas pievienoties katram autora vārdam. Mani tomēr tracina stulbeņu pārgudrība, paužot savu “vienīgi pareizo ” viedokli , kaut vai par patriotismu, dzimtenes mīlestību , oponentu ” ļaunajiem nodomiem “. Ja nav mērvienību to noteikšanai. Ne jau stulbeņi spēs zinātniski pamatot šādu mērvienību nepieciešamību. Tiem pietiek ar fanātismu, kas robežojas ar maniakālu šizofrēniju. Kaut kā taču vajadzētu klasificēt šo visai populācijai raksturīgo faktu.

Peksis
Peksis

80% cilvēku ir idioti…(Edgars Po).

Kjū
Kjū

He he, nav tādas lietas caurmērā kā gudrie un stulbie, kāds var būt gudrs biznesā, bet attiecībās pilnīgs nulle, cits labs emocionālajā plāksnē, bet naudas makā mūžīgais caurums utt. Lai kā kādam gribētos rast kādu “formulu” kā saklasificēt cilvēkus, tādas vnk nav. Turklāt šādam kārdinājumam par upuri pamatā kļūst “pārgudrie” – t.i., tie kuri pat pusmūžā vēl nav sapratuši ka cilvēks no cilvēka vidēji pārāk maz atšķiras (tostarp arī gudrībā/muļķībā), lai par to pārāk daudz lauzītu galvu.

Es pats
Es pats

Tu esi vidējā truluma iemiesojums

Kristaps Ziemelis
Kristaps Ziemelis

… quod erat demonstrandum!

MartinsBrooks
MartinsBrooks

Zināšanas un IQ nav svarīgas, lai definētu gudrību vai muļķību, uzskatu ka pāri visam stāv uztvere, jo ir precedenti, kā arkārtīgi gudri cilvēki, zinātnieki ar augstu IQ, nespēj tik galā ar vienkāršām ikdienas sadzīves situācijam, jau sākot ar ģimeni un apkārtejo sabiedrību, un nereti pat ar savu gudrību dara pāri citiem, kā piem. cilvēku grupu, kas izstrādaja A-bombas. Vai šie cilvēki bija gudri?

Māris
Māris

“Stulbeņi ir bīstamāki par bandītiem”
Īstenībā ir vēl sliktāk!
Piemērs no Latvijas.
Viens gudrs “zaglis un bandīts” Ventspilī un
Otrs, pilnīgs stulbenis, pirmais premjers Rīgā…

Nelaime
Nelaime

Vislielākā nelaime ir mācīti stulbeņi. Šie ir pārliecināti par savu gudrību un ir mūsu nelaime. To ir pārāk daudz.

Labs raksts. Vajadzētu vairāk un spēju mierīgi par šo diskutēt. ASrī par idejām, kas varbūt pašreiz nav saprotamas. Tad varbūt tiktu vaļā no vadātāja, kurš mūs vadā pa visādiem – ismiem.

Max
Max

Izcils raksts, esmu pilnīgi pārliecināts, ka ja nomērītu latviešus un igauņus, latvieši zaudētu, bet krievus gan iespējams vinnētu.

Stienis
Stienis

Kas tev liek tā domāt?

Pālī
Pālī

Vēlēšanu rezultāti, saeimas deputātu un valdībai zivēlētie minisytri ar savu uzvedību un spriestspēju tikai apstiprina J. Liepnieka kunga hipotēzi. šaubu te nav ne mazāko- tieši to mēs esam pelnījuši, jo esam tādi kādi esam