Jurģis Liepnieks par bēgļu izmitināšanu Latvijā

Jurģis Liepnieks intervijā Radio Baltkom raidījumam “Разворот”, izteica trīs replikas par pēdējā laikā daudz apspriesto tēmu – bēgļu izmitināšanu Latvijā.

Interviju krievu valodā skatieties pievienotajā video.

Turpinājumā īss sarunas atstāsts.

Pirmkārt: par kādiem bēgļiem ir runa? Tie galvenokārt ir bēgļi no Sīrijas, Irākas, Lībijas.  Par situāciju Sīrijā – tur viss skaidrs, situācija ir šausmīga. Visi karo ar visiem, Assada armija ar revolucionāriem, bandveidojumiem,  Al–Qaeda grupas atsevišķi, Islāma valsts grupa atsevišķi. To, kas notiek Sīrijā un Irākā tajās teritorijās, kuras kontrolē Islāma valsts, var salīdzināt ar holokaustu. Pret šia musulmaņiem, pret kristiešiem, pat pret mazāk ortodoksāliem sunni musulmaņiem  ir vērsta neiedomājama vardarbība. To vardarbību un brutalitātes līmeni, kādas valda šajās teritorijās, ir  grūti salīdzināt vispār ar kaut ko cilvēces vēsturē, un ir skaidrs, kāpēc cilvēki no turienes bēg. Un nepalīdzēt šiem cilvēkiem būtu tas pats, kas Otrā pasaules kara laikā nepalīdzēt ebrejiem. Taču atšķirība ir tā, ka kara laikā daudzi cilvēki, kā Žanis Lipke, glābjot ebrejus riskēja ar savu dzīvību. Turpretī mums ir tagad iespēja palīdzēt glābt šos cilvēkus ne tikai neriskējot ar dzīvību, bet vispār ne ar ko neriskējot.

Šī ir tā ētiska dimensija, kas šajā jautājumā nepārprotami pastāv. Mani pārliecināja izlasītais par karā izdzīvojušajiem ebrejiem, kuri tagad par saviem līdzekļiem palīdz kristiešiem evakuēties no Sīrijas. Viņi to dara tieši tāpēc, ka viņi ļoti labi saprot šo procesu līdzību. Ja Latvijā kāds šo ētisko dimensiju neredz vai nesaprot, tad es nevarēšu viņiem palīdzēt, teic Liepnieks.

Jurģis Liepnieks atgādina: kā jau iepriekš rakstījis mikroblogošanas vietnē Twitter.com, arī latviešu bēgļus Otrā pasaules kara laikā uzņēma daudzas valstis, izsniedza dokumentus, deva iespēju apmesties uz dzīvi, strādāt.

Bez ētiskā argumenta ir arī pragmatiski politiskais arguments.

Tātad ļoti pragmatiski – Latvijas pastāvēšana ir simtprocentīgi  atkarīga no Eiropas Savienības un NATO dalībvalstu solidaritātes. Ja šīs valstis nebūs solidāras ar Latviju, var uzskatīt, ka tajā pašā mirklī Latvija ir zudusi. Un ja pie mums vēršas tādas valstis kā Vācija, Itālija u.c., lūdzot palīdzēt risināt bēgļu uzņemšanas problēmu, bet mēs (Nacionālā Apvienība, piemēram) atcērtam, ka pašiem savu problēmu ir pietiekami, tā ir politiska kļūda, uzskata Liepnieks.

Tas var mums sāpīgi atspēlēties. Itāliešu politiķi bez aplinkiem norāda – ja Eiropas valstu solidaritāte nedarbojas šajā jautājumā, ja katrs ir pats par sevi, Itālija izdarīs attiecīgus secinājumus un ES nekad vairs nebūs tāda kā iepriekš. Tāpat domā vācieši – tieši šis ir tas jautājums, kur vajadzētu darboties solidaritātei. Ir taču jāsaprot – tik maza un nabadzīga valsts kā Latvija vienmēr būs zaudētājos, ja Eiropas valstis nebūs solidāras. Lielās – Francija, Vācija, Lielbritānija ļoti labi tiks galā pašas. Tieši mēs esam ieinteresēti, lai solidaritātes princips darbotos. Mēs esam patērētāji attiecībā uz Eiropas Savienību, mēs saņemam palīdzību, patiesībā tikai uz to vien turamies, mums būtu jābūt pirmajās rindās starp tiem, kuri aizstāv solidaritātes ideju kā Eiropas pamatideju, tā vietā mēs lejam ūdeni uz to politiķu dzirnavām Lielbritānijā, Francijā, Vācijā, kuri aizvien biežāk sāk teikt: bet varbūt mums nevajag vienmēr maksāt par visiem un vienmēr risināt visu citu problēmas par savu nodokļu maksātāju naudu?..

Un treškārt: tie cilvēki, kuri cenšas mūs pārliecināt, ka Latvijai bēgļi nav jāuzņem, kādu citu plānu viņi piedāvā? Ko tad citu darīt ar šiem bēgļiem? Šaut nost, ļaut noslīkt? Lai kāds cits – piemēram, Itālija vai Malta – par to visu rūpējas? Taču nekāda alternatīva piedāvāta netiek.

Visbeidzot, man ir ezotēriska piezīme, intervijas noslēgumā teica Jurģis Liepnieks.

No vienas puses, mani kā latvieti aizvaino tā nacionālistu vaimanāšana, ka 200 bēgļi – tas ir latviešu tautas gals un beigas. Mana tauta spēja izveidot savu valsti, pārdzīvot karus, izdzīvot Staļina represijas, okupāciju, atjaunot savu valsti, bet tagad 200 bēgļi to iznīcināšot. No otras puses, tiešām katrai tautai piemīt grūti aprakstāms un nomērāms garīgs spēks, enerģija. To var redzēt vēsturē. Es vienmēr kā piemēru šeit minu Ķīnu 13. gs., kad saujiņa mongoļu spēja iekarot visu lielo Ķīnu un valdīja tur 100 gadus, līdz ķīnieši pamodās un ar vienu spērienu viņus no turienes izmeta. Arī šajā gadsimtā, kad jūs salīdzināt uz ko ir spējīgas dažādas mazās tautas – salīdziniet čečenus, latviešus, igauņus, tik atšķirīgi stāsti, lai gan apstākļi nemaz nav tik atšķirīgi.

Jā, protams, citas reliģijas, citas kultūras bēgļu uzņemšana ir saistīta ar neskaitāmiem riskiem un grūtībām, bet tāpēc jau mēs uzskatām, ka esam spējīgi un cienīgi, ka mums ir sava valsts, lai pārvarētu tās grūtības, kuras ir nepieciešams pārvarēt valsts un nācijas interesēs.

Neatbalstīt bēgļu uzņemšanu – tā ir ļoti populistiska un tuvredzīga politika, kuru aizstāv cilvēki, kas nespēj piedāvāt nekādu alternatīvu un saredzēt kopainu. Šāda politika  var mums atspēlēties ātrāk nekā domājam, brīdina Jurģis Liepnieks intervijā Radio Baltkom.