Kā mums nozog nacionālismu

Nacionālisms ir dabiskas un cienījamas jūtas. Līdztekus ģimenei un reliģijai, etniskās saknes un valoda ir viens no fundamentālajiem ikviena cilvēka identitātes balstiem. Pat nav jābūt īpaši reflektējošam un ar dzīves filozofiskajiem jautājumiem aizņemtam cilvēkam, lai apzinātos sevi kā konkrētas tautas pārstāvi un kultūras nesēju.

Tās ir svarīgas lietas katram no mums. Pietiekami svarīgas un tuvas, lai būtu viegli sasaistāmas ar bailēm no tā, ka kaut kas varbūt apdraud kaut ko tik personiski svarīgu. Un vienmēr jau arī kaut kas apdraud.

Šeit tad arī sāk darboties politika. Tas nav nekas jauns un nekas tāds, kas būtu raksturīgs tikai Latvijai. Nacionālisms ir intelektuāli visvieglākā, vismazāko piepūli prasošā politiskā platforma. Tā uzrunā mums katram svarīgas lietas, tad rada bailes un pēc tam piedāvā sevi kā risinājumu. Svarīgi, lai visu laiku būtu no kā baidīties, lai būtu ienaidnieks un apdraudējums. Ja ne īsts, tad iedomāts vai pārspīlēts. Ar to pietiek –  glābēji jau nāk.

Kā jau teicu, šī shēma ir veca un izplatīta. Angļu rakstnieks Semjuels Džeksons jau 1775. gadā formulēja, ka nacionālisms ir neliešu pēdējais patvērums.

Tā ir. Ja tu nespēj neko citu, neesi kompetents nevienā jomā – kļūsti par nacionālistu un vieta politikā tev garantēta. Mūsu Nacionālās apvienības politiķi tam ir labs piemērs – pat ministrus nespēj atrast. Ja tomēr atrod, tad nožēlojamus. Viņiem nekad nekas nav sakāms ne par vienu būtisku valsts pārvaldes jautājumu – ne nodokļi, ne izglītības, ne veselības reforma. Pilnīgi nevienā jomā nekādu viedokļu, nekādas kompetences. Viņiem pat nav premjera kandidāta, Roberts Zīle – vienīgais, kurš aptuveni kvalificētos, tā sargā savu eirodeputāta aldziņu un privilēģijas, ka Latvijā lieki degunu nebāž, un nekad neizteiksies vispār par neko, kas varētu būt kaut nedaudz riskants, debates raisošs vai attiecīgi svarīgs valstij.

Nacionālās apvienības Rīgas mēra kandidāte ir tuva Ušakovu ģimenes draudzene Baiba Broka, kam Satversmes aizsardzības birojs atņēmis pielaidi darbam ar valsts noslēpumiem un tāpēc viņai nācies pamest visus amatus valsts pārvaldē. Izcila kompānija. Nemaz nerunājot par valdes locekli Iesalnieku, kurš nenosoda Breiviku un tamlīdzīgi. Vai arī Raivis Dzintars, kurš gadiem bēg no jebkuras atbildības, proti, jebkura amata, kurā, nedod dies’, vajadzētu par kaut ko tiešām atbildēt, pieņemt lēmumus, darīt. Nē, nekad. Tik daudz jau prāta pietiek, lai saprastu, ka tad burbulis pārsprāgs. Tāds, lūk, partijas līderis.

Bet šoreiz ne gluži par to. Nacionālā pašapziņa ir ļoti svarīgas dabiskas jūtas daudziem. Tāpat arī latviešu tautas izdzīvošanas, latviešu kultūras attīstības, valodas un daudzi citi nacionāli jautājumi ir svarīgi daudziem, ja ne katram latvietim. Un ļoti daudzi nevis vienkārši vēlas, bet pat alkst pēc politiķiem, kuri saprastu latviešu nacionālās jūtas un veidotu savu politiku atbilstoši tām.

Un te patiešām rodas problēma, jo lai cik ļoti kāds mīlētu savu valodu, zemi, tautu un kultūru, ja tev ir nedaudz izglītības, ja tev ir tuvas Eiropas vērtības un tu vēlies dzīvot eiropeiskā modernā valstī, tu nekādā veidā nevari balsot vai atbalstīt partiju, kas iestājas par tradicionālajām vērtībām šī vārda homofobiskajā nozīmē. Partiju, kas katru gadu organizē pasākumus un ziedu nolikšanu pie Ulmaņa pieminekļa dienā, kad viņš iznīcināja demokrātiju Latvijā un pēc tam bez cīņas atdeva to okupantiem. Tas ir viens viņu varonis, bet tagad NA pasludinājusi par tautas varoņiem vēl arī visus latviešu leģionārus, ieskaitot arājus, brīvprātīgos un ebreju šāvējus, kādu tur cita starpā arī netrūka.

Viņi pat neslēpjoties pārvērš kādreizējo piemiņas dienu 16.martu par svinamu dienu, lai gan vienīgais, ar ko šī diena ievērojama, ir sīka latviešu “Waffen SS” divīzijas uzvara pār Sarkano armiju. (Jāatzīst, ka nozīme varētu būt bijusi arī tam, ka 1939. gadā Hitlers noteica šo datumu vai tam tuvāko svētdienu par varoņu piemiņas dienu un atsevišķi latviešu leģionāri šajā datumā saņēma savus nacistu apbalvojumus. Atmiņas par šiem “lieliskajiem mirkļiem” varētu būt iemesls “Waffen SS” varoņu atceres noteikšanai tieši šajā dienā). Lai vai kā, visas konotācijas, kas saistās ar šo datumu ir viennozīmīgi nacistiskas un NA to ne tikai labi apzinās, bet arī ar katru gadu arvien vairāk un atklātāk pauž tām simpātijas.

Tātad šī partija, kurai nav nekādas kompetences nevienā valsts pārvaldes jautājumā un pat ne ambīcijas ieņemt kādus amatus (izņemto tieslietu ministra, kam arī iemesli nav tie glaimojošākie), partija, kas aktīvi pauž homofobiskus, eiroskeptiskus uzskatus un koķetē ar simpātijām pret nacistiem un Trešo reihu, ir kā vienīgā izvēle latvietim, kuram nacionālie jautājumi ir ļoti svarīgi.

Šādam vēlētājam ir divas iespējas. Viena – debilizēties līdz Nacionālās apvienības līmenim. Un trakākais ir tas, ka īpaši sociālajos tīklos labi redzams – šo ceļu labprāt izvēlas daudzi, kuru intelekts it kā atļautu iet arī citu ceļu. Vai arī otra iespēja – balsot par kādu tā dēvēto “mazāko ļaunumu” un būt hroniski neapmierinātiem ar visu Latvijas politikā notiekošo.

Tā nu grozies kā gribi – nacionālisms ir nozagts. Vienas sīkpartijas privatizēts. Protams, viņiem šajā sakarā nav, ko pārmest. No politiskās tehnikas viedokļa viņi visu dara pareizi. Bet tomēr jocīgi, ka visā valstī nevar atrasties neviena kopa, kas parādītu, ka ir iespējams arī moderns, ar Eiropas vērtībām savienojams nacionālisms. Nacionālisms, kas nekurina naidu. Nacionālisms, kas padara latvietību un Latviju pievilcīgu un iekārojamu arī šeit dzīvojošiem cittautiešiem. Nacionālisms, kas iedvesmo, kas rada iemeslus lepoties ar Latviju, mīlēt to vēl vairāk un varbūt pat sākt maksāt tai nodokļus.

Modernam, pozitīvam nacionālismam, kuru nebaro tikai naids un kuram, lai pastāvētu nevajag koķetēt ar nacismu, autoritārismu un būt homofobiem, noteikti ir vieta Latvijas politiskajā spektrā.

Nacionālās apvienības reitings februārī bija 7,4%. Tas ir maz. 93% pilsoņu viņus neatbalsta un tas ir saprotams. Taču nacionāli noskaņotu cilvēku Latvijā ir neskaitāmas reizes vairāk nekā septiņi procenti. Tas ir milzīgs neizmantots potenciāls gan vienai otrai esošai partijai, kurai būtu tikai jāiztīra rindas un tiešām nopietni jāpārstrādā vēstījumi, gan arī pilnīgi jauniem moderniem politiķiem.

Līdz vēlēšanām vairāk nekā gads. Varbūt šoreiz vēl nesanāks, bet cik ilgi var turpināties šī situācija, kurā vienīgie it kā īstie nacionālisti ir sīkpartija, kuras teju katrs iznāciens ir medusmaize visiem mūsu valsts ienaidniekiem?

Autors: Jurģis Liepnieks