Elita Veidemane: Uz Saeimu traucas divnieku karaļi ar koridora izglītību

Elita Veidemane

„Manā klasē bija divnieku karalis, kurš diktātos parasti salaida vairāk nekā 50 kļūdas, viņu laimīgi izmeta no skolas, tagad viņš startē uz Saeimas deputātiem,” stāsta kāds mans paziņa. Ja piepildīsies ļaunākie slima tārpa murgi, jaunā Saeima būs pilna ar koridora izglītības absolventiem, kuriem drošības labad vajadzētu pārbaudīt arī garīgās veselības stabilitāti. Situācija gan izglītības, gan valsts pārvaldes jomā kļūst aizvien šķidrāka…

Partiju sarakstos – istabenes un bezdarbnieki

Iebraucu dažos partiju sarakstos. Bija jautri, lai neteiktu, ka nožēlojami. Piemēram, partija „Stabilitātei!” bija tik demokrātiski izvēlējusies savus priekšstāvjus, ka sarakstā netrūka ne proletāriskas izcelsmes pārstāvju (atslēdznieks, kurjers, bērnu aukle, noliktavas vadītājs), ne tādu, kuri mazliet cierē uz mākslu (vizāžists). Viena deputātkandidāte norādīja savu darbavietu: Itas Kazanēvičas poļu vidusskola. Kas ir Ita Kazanēviča? Līdz šim zināju tikai Itu Kozakēviču.

Savukārt „Tautas varas partija” pārspēja pat boļševiku partijas tuvību plašām tautas masām, iekļaujot sarakstā 23 bezdarbniekus. Bija arī palīgstrādnieks, teritorijas uzraugs, sētnieks, SPA speciālists un mākslas būvju būvstrādnieks. Izglītības līmenis: lielākoties pamatizglītība. Lai saprastu: lasīt esam iemācījušies, ar saliktiem paplašinātiem teikumiem pagaidām grūti. Bet nekas, alga būs augsta, nofraktēsim privātskolotājus, lai mūsu tekstos saliek vajadzīgos komatus un izlabo stila kļūdas.

Partija „Republika” ievietojusi savā vēlēšanu sarakstā virtuves vadītāju un kārtridžu uzpildes meistaru, bet „Tautas kalpi Latvijai” pacentušies vairāk: viņi lepojas ar istabeni, kravas automobiļa vadītāju, dziednieku, noliktavas pārzini un mājsaimnieci. „Katram un katrai” arī nav zemē metami: sarakstā ir sliežu ceļu brigadiera vietnieks, automobiļa vadītājs, aprūpētāja, viesmīlis, apsargs un sagādnieks. Jūtami atpaliek „Progresīvie”, kuri var lepoties ar reklāmas tekstu autori un apkopēju. Savukārt „Attīstībai/Par” savā sarakstā biezā slānī salikuši deputātus, ministrus un citus valdes locekļus.

Galvenais – lai neprot domāt

Sākumā šķita, ka tā ir vienkārši muļķošanās: nav ko darīt, tāpēc var pamēģināt „iestāties Saeimā”. Bet vēlāk sapratu: nekā tamlīdzīga, tā ir nopietnība, kas sakņojas boļševiku vadoņa Uļjanova – Ļeņina tēzē, ka ikviena ķēkša un ķēksis var vadīt valsti. Daļēji tas jau bija skaidrs, kad ievēlēja 13. Saeimu, un kristāldzirdi tas būs redzams 14. Saeimā, ja vien… Ja vien tiks ievēlēti visi brīnumainie nākamības valsts vadītāji.

Ir nostiprinājusies pārliecība, ka valsts augstākajā likumdevējā var atrasties cilvēki bez nepieciešamās izglītības un bez valstiska darba pieredzes. Neliekuļosim, karsti vicinot diskusiju dūrītes, ka „ikviena profesija ir svarīga”, tāpēc nevajag noniecināt, piemēram, apsargus un kurjerus. Neviens jau viņus nenoniecina, vienīgi jāatceras, ka ikvienam profesionālim ir jābūt savā vietā: gan apsargam savā uzraugāmajā objektā, gan kurjeram, nogādājot korespondenci vai preci uz norādīto adresi, gan juristam vai ekonomistam, radot Saeimā jaunus un cilvēkiem nepieciešamus likumus. Nu, tās tādas bērnudārza patiesības, bet laikam tās jāatgādina ik pa laikam.

Taču zemais izglītības līmenis, kas deputāta kandidātu anketās nereti „apstājies” pie atzīmēm „pamatizglītība” vai „vidējā izglītība”, ir sekas vispārējās izglītības līmeņa kritumam, kas notiek jau pāris gadu desmitus. Pēdējie gadi iezīmējušies ar tā dēvēto „kompetenču izglītību”, kas palīgstrādniekus, brigadieru vietniekus un citus retu profesiju pratējus iedrošina kļūt par Saeimas deputātiem. Tas nekas, ka viņi, skolu beidzot, neprot rakstīt, galvenais, ka viņi neprot domāt – tas veicinās paklausīgu balsošanu, ko noteiks frakciju vadītāji.

Vēstures vietā – drāma

Par visu šo šļuru – „paldies” izglītības ministriem, kuri bija ķērušies pie izglītības jomas „sakārtošanas” jau atjaunotajā Latvijas Republikā. Par to, kurš ir pirmajā vietā sacensībā, ka skolēnu zināšanu līmenis nokrities līdz kritiskajai robežai, sacenšas vairāki ministri. Par to, ka tā dēvētās „kompetenču izglītības” bedrē iekritušas eksaktās zinātnes, nav pat vērts runāt – iekrita, un viss, ārā izvilkt nevar.

Tur iekrita arī latviešu valoda un literatūra, un šā brīža zināšanu līmenis atbilst atzīmei „neapmierinoši”. Bet ko var gribēt, ja daļā skolu ir pa vienai latviešu valodas stundai nedēļā, savukārt latviešu literatūra daudzviet vispār netiek pasniegta? Sakiet, kā šādos apstākļos var izkopt daiļskanīgu, bagātu un pareizu latviešu valodu? Kā var izveidot savas ētiskās pasaules pamatus un savu latviskumu, ja netiek lasīta latviešu literatūra?

Tagad dzird runājam, ka vēstures stundu arī nebūšot, līdz ar to 9. klasē nebūs arī vēstures eksāmena. Vēstures vietā ietapinās drāmu. Varbūt labāk cirku? Bet varbūt visu skolu uztaisīt par balagānu? Patiešām, kam gan tā vēsture vajadzīga? Jebkuru pagātnes notikumu taču var interpretēt tā, kā valdošajiem politikāņiem nepieciešams konkrētajā brīdī. Tomēr jautājums paliek: kā Latvijas izglītības bīdītāji varēja nonākt līdz vēstures nemācīšanai – laikā, kad vēsture ir svarīgākā mācība par valsti, brīvības atgūšanu, patriotismu, nacionālismu un tautas varonību?

Slimības saasinājums – priekšvēlēšanu kampaņa

Dažādi avoti sniedz dažādus skolotāju iztrūkuma skaitļus. Iespējams, Latvijā trūkst ap 1000 skolotāju. Trūkst tāpēc, ka, pirmkārt, valdība nepilda savus solījumus celt pedagogu algas, otrkārt, tāpēc, ka attieksme pret skolotājiem ir nožēlojama. Cik tūkstošus skolotāju padzina no darba, jo viņi atteicās potēties pret kovidu? Tagad neviens vairs netiek piespiedu kārtā sūtīts potēties, bet skolotājs jau reiz ir bijis pazemots, viņš vairs negrib to atkārtot, jo tas ir mokoši.

Treškārt, ir vērojama mācību satura krīze, ko skolotāji vieni paši nespēj pārvarēt, savukārt Izglītības ministrija neraujas mācību saturu nedz līdzsvarot, nedz uzlabot. Tieši mācību saturs un bezjēdzīgās „attālinātās mācības” gada garumā ir radījušas kognitīvo krīzi: skolēniem pasliktinājusies domāšana un uztveres spējas, parādījušies uzvedības traucējumi.

Tā visa ir nopietnība, jo te jau parādās slimības pazīmes – gan skolēnos, gan visā izglītības sistēmā. Un šīs slimības sekas ir neizglītotība, gara trulums, zināšanu tumsa un personības degradācija.

Un tad slimība līgani pārceļas uz nākamo posmu – uz valsts varu. Vispirms ar varaskāri sasirgušie piepilda parlamenta rindas, pēc tam – turpina izlikties, ka strādā vēlētāju labā. Šobrīd ir iestājies slimības saasinājums: priekšvēlēšanu kampaņa.

Kas mums atliek? Būt uzmanīgiem vērtējumos. Tāpat kā gudri skolotāji vērtē savu skolēnu darbus, tāpat arī mums, vēlētājiem, jāvērtē deputātkandidātu solījumu laušana, vilinājumi un meli. Divnieku karaļi ar koridora izglītību mums nav vajadzīgi.

Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv