Aiga Aizpuriete. Par valsti jeb – cik zemu drīkst krist politikas kvalitāte?

Raksts īpaši veltīts jauniešiem

Nesen interneta plašumos pazibēja foto ar Artusu Kaimiņu un mūsu valsts prezidentu sarokojoties, un parakstu – „labi, ka ir lietas, ko neredz valsts dibinātāji!” (copy right laikam Lato Lapsa, bet tas šoreiz nav būtiski.) Vai bijāt uz filmu „Dvēseļu putenis”? Jā, laikam labi gan, ka neredz  – diez vai šis ir tas rezultāts, ko viņi sagaidīja, atdodot dzīvības par savu valsti, par iespēju izveidot pašiem savu valsti.

Ko tad esam trīsdesmit atjaunotās neatkarības gados panākuši? Protams, esam labākā materiālā situācijā nekā 90-tajos gados un esam ES un NATO – tas ir daudz, bet visā citā?

Esam padzinuši no valsts tiešām lielu daļu pilsoņu. Iespējams, ka nevienam nav precīzas statistikas, bet varētu būt, ka valsti pametušo skaits tuvojas trešdaļai nācijas. Vienlaikus neesam spējuši ieinteresēt naturalizēties lielu daļu nepilsoņu, kas šeit dzīvo pastāvīgi. Esam ilgstoši apzināti kurinājuši naidu abās kopienās vienai pret otru.

Varētu uzskatīt, ka pievienošanās Eiropas Savienībai ar brīvu darbaspēka kustību pati par sevi radīja iespēju un efektu cilvēku aizbraukšanai, tomēr visi labi zinām, ka īpaši procesu ietekmēja ekonomikas krīzes, no kurām vismaz vienas dziļums bija mūsu pašu politiķu lēmumu tiešs rezultāts.

Līdz 2009. gadam ārvalstu banku darbības lobijs Latvijā bija tik spēcīgs, ka uzkarsēja nekustamo īpašumu burbuli. Kad tas plīsa, cietēji izrādījās vien ierindas kredītņēmēji – ne bankas ar agresīvu reklāmas kampaņu un pārdošanu, ne to analītiķi, ne valsts finanšu uzraugi un citi dāsni apmaksātie dienesti. Tie mierīgi turpināja dāsni apmaksāties, neskatoties uz pieļautajām kļūdām.

Laikā, kad norisinājās tā saucamā „Parex bankas” pārņemšana (bailout), strādāju vadošā amatā komunikācijā ārvalstu akcionāriem piederošā bankā un man bija jāziņo par situāciju ar „Parex” un to saistītajiem politiķu lēmumiem. Līdz ar to bija iespēja vērot pieredzējušu Eiropas finanšu speciālistu reakciju – atceros, ka jaunumi bija praktiski katru dienu, reizēm vairākas reizes dienā pa stundām, bieži pretrunīgi. Neviens investors vai akciju tirgi ko tādu nesaprata. No valsts aizgāja arī mana toreizējā darba vieta. Vēlāk vēl divas. Viss plūst, viss mainās, bet…

Sekojošā krīze bija dramatiska – tika zaudēta ceturtā daļa IKP, bet dīvainā kārtā politiķi spēja to pamatot ar pasaulē notiekošajiem procesiem un vēl uzrakstīt „veiksmes stāstu” par izkļūšanu no krīzes. Man nav zināms, vai šī Latvijas vēstures lapaspuse ir pienācīgi bez propagandas aprakstīta, bet noteikti tas tiks izdarīts un versijas ļoti atšķiras. Pat par 180 grādiem. 

Sagadījās tā, ka tieši visdrūmākajā krīzes laikā strādāju finanšu ministra birojā, atceros Starptautiskā valūtas fonda darbinieku vizītes Latvijā, atceros situāciju valsts budžetā, kas pēc Grieķijas analoģijas draudēja ar valsts bankrotu. 

Toreiz ticējām, ka glābjam valsti. Neesmu ne finansiste, ne ekonomiste, tomēr man ir priekšstats par to, kā darbojas starptautiskie finanšu tirgi, ko valstij nozīmē tik milzīgs aizdevums, cik grūti lēmumi bija jāpieņem manam toreizējam vadītājam ministram Andrim Vilkam. Es uzticējos, ticēju, ka šie cilvēki darbojas valsts labā. Labi, ka vairs nebiju tur klāt 2013. gadā, kad notika bankas „Citadele” pārdošana – pēc tās nolēmu, ka tomēr nestāšos partijā „Vienotība.” Tas bija par skarbu pat tādai muļķa meitenei kāda tolaik biju es. Gandrīz vai jāsaka paldies tam skaudīgajam ministrijas ierēdnītim, kas mani no turienes izintrigoja savu sīko, privātu ambīciju dēļ. Savējie sapratīs, bet tas nav būtiski.

 Par „Citadeles” pārdošanu rakstu sēriju 2018. gadā publicēja laikraksts „Diena” (šeit: https://www.diena.lv/atslegvards/citadeles-lietas-anatomija). Es patiešām uzskatu, ka tā ir lielākā noziedzīgā afēra valsts vēsturē – var jau būt, ka par citām vienkārši nezinu. (Ja jūs zināt kādu vēl lielāku, nosauciet to, rakstot komentāru pie šī raksta.) Par to gandrīz nerunā, maz ticams, ka reiz izmeklēs. Un nav jau arī laika, jau nāk nākamās – OIKi un Skultes gāzes termināļi.

Tas, ka darījumā valsts zaudēja vismaz ap 55 – 100 miljoniem eiro, vēl ir sīkums, kopumā par bankas pārdošanu valsts piemaksāja, un veids, kā tas notika, grāva finanšu nozari un grauj joprojām, bet tā ir tēma citai publikācijai.

Tomēr no krīzes Latvija toreiz atkopās pārsteidzoši ātri. Tauta sodīja tos politiķus, kas bija valsti noveduši gandrīz līdz bankrotam – no politikas skatuves uz neatgriešanos pazuda tādas lielas un senas partijas kā „Latvijas ceļš”, „Tautas partija”, arī „Pirmā partija”, bet „Vienotība” tikmēr nostiprināja savas pozīcijas – ne vienmēr ar gluži likumīgām metodēm, bet uzvarētājus netiesā. Līdz pat 2018. gadam, kad tai nācās strauji pārbrendoties jeb pārzīmoloties par „Jauno Vienotību” un vēl uztaisīt backup – rezerves versiju konservatīvāk noskaņotiem vēlētājam „Jauno konservatīvo partiju”, lai vispār iekļūtu Saeimā un nepazaudētu visu savu ietekmi.

Caur adatas aci, bet ietekmi ir izdevies saglabāt, ko gan nevar teikt par kontroli pār backapu, kas pavisam no sliedēm izgājis un brauc gluži citā virzienā, kā arī nevarētu teikt, ka ar valsti viss ir un būs labi.

Atgriežoties pie politikas kvalitātes – pēc vilšanās „Vienotībā” un šādiem tādiem darbiem tuvu politikai, nolēmu: ja cilvēks grib piedalīties valsts veidošanā, ir pašam jāstājas partijā. Diemžēl izrādījās, ka organizācija, kurā iestājos – JKP, tikai nosaukumā bija politiska partija. To īso brīdi – sešus mēnešus, kamēr es tur atrados, tā viennozīmīgi nedarbojās kā partija pat ne formāli pēc saviem statūtiem un nepavisam ne pēc gara un pēc būtības. Lielā mērā tādēļ, ka veidota gluži citam mērķim, ne dalībai valsts dzīvē un valsts veidošanā, bet arī tādēļ, ka atlasīto cilvēku kvalitāte un neizpratne par politikas procesu vienkārši nepieļāva uzveidot politisku organizāciju.

Jā, zinu, zinu – tagad visi gudri – kā tu varēji to neredzēt, daudzi brīdināja, utt., bet toreiz vēl nebija ne neizpildīto solījumu, ne kartona Juraša Saeimā, ne Bordāna histēriju, ne tāda apjoma melu kā tas ir šobrīd. Jā, no malas varēju neredzēt, un tur daudzi biedri vēl šodien neko „neredz”, katrs savu iemeslu dēļ. Toreiz nebija pat plāna 3 x 500, kas nokrita no gaisa uz vēlēšanām, jo neviena ekonomikas darba grupa tādu nepiedāvāja. Tas tad, kad vēl bija darba grupas, vēlāk pat tās beidzās – „paākstījāties – pietiks, ko valde teiks, to darīsiet!”

 Es vēl arvien nezinu, par ko mani izslēdza no partijas. Patiesībā zinu gan, bija virkne neapmierinātu biedru – toreiz aizgāja ap 50 cilvēku, un tādēļ viņi paniski centās izslēgt katru pirms aiziešanas. Kā tāda sacensība, kurš pirmais, lai neizskatās, ka biedri masveidā pamet partiju. Es biju godīgi teikusi – ja valde turpinās tā rīkoties (te ir garš stāsts par cenzūru, kā vienpersoniski atslēdza no IT un e-pastiem valdes locekli, manipulētām sapulcēm, melošanu par to visu biedriem un vēl virkni kustību), tad, visticamāk, iešu prom, aši izslēdza. Bez iemesla. Vienkārši vispār bez. Var diskutēt par piemērotību amatam (ne šeit), bet nebija nevienas kustības no manas puses, kas būtu pietiekami nozīmīga, lai zaudētu partijas biedra statusu. 

Bet labi, jo citādi nekad nebūtu aizdomājusies, ka partijas biedra statuss var būt šantāžas instruments demokrātijā, ko bez iemesla var piešķirt vai atņemt divi, trīs cilvēki. Un var arī apmelot, ja vēlāk vajag piedomāt iemeslu.

Tagad es to zinu. Kā arī to, kādā formā šīs butaforijas darbojas – kā tiek veikta negatīvā atlase – paklausīgu, ne pārāk apķērīgu cilvēku apzināta atlase, jo neviens domājošs un sevi cienošs cilvēks nevar ilgstoši izturēt tādu apjomu melu. Var, protams, kādu laiku salta aprēķina dēļ. Konkrētā butaforija beigsies, līdzīgi kā daudzas jau pirms tam, tā ir maznozīmīga vēstures kontekstā, bet domājot par valsti, ir jāatrod tam kāds risinājums.

Latvijas politiskais spektrs ar 14. Saeimu solās būt ne pārāk atšķirīgs. Progresīvajiem ir sava niša, diemžēl neesmu tik jauna un pārāk konservatīva, lai tur iederētos. Lai kā pārveidosies Vecā Vienotība, kaut kas jau paliks, tomēr es viņu vietā sāktu mazliet sapakot aktīvus, pirms nav par vēlu. Nevar pārāk ilgi stāvēt ceļā nākotnei. Var, bet tas nav diez ko veselīgi abiem – ne stāvētajiem, ne nākotnei. Vismaz nedaudz ir jāmainās, ja vien spēj.

KPV LV vietā būs Alda Gobzema partija, lai kas tur arī izveidosies. ZZS un NA būs katra savās vietās, un jācer, ka Saeimā būs LRA, kaut vai tādēļ, ka tā sen jau bija pelnījusi būt arī jau šajā Saeimā, ja vien ne Vienotības intrigas. (Es taču saku: jums, Vienotība, ir jāmainās, ja vēlaties būt daļa nākotnes. Tur šo visu lielo melno paku līdzi iestiept nevarēs. Un ja varēs, būs par smagu.) 

Kas vēl? Nudien ceru, ka Latvijas iedzīvotāji atjēgsies un Saeimā vairs neievēlēs sektu, kas sevi grib uzskatīt par politisku partiju, bet nesanāk – JKP. Ja nu gadījumā, līdzīgi kā Rīgas domē, pārpratuma pēc viņiem izdosies sev nopirkt kādu vietu, tā būs ļoti maza vieta. Šādam veidojumam loģiski ir izbeigties, jo mainīties tas nav spējīgs un nevēlas. Viņi taču paši jūtas labākie uz pasaules.  

Bet man tikmēr šajā valstī vairs nav vietas. Fiziski un politikā. Jāveido sava partija (jā, joks, joks), bet pat šādu teorētisku iespēju atņēmis Valsts prezidents sadarbībā ar JKP, izveidojot ārkārtīgi netaisnīgu partiju finansēšanas modeli, kas praktiski iecementē politikā dāsni pārfinansētos esošos politiskos spēkus un neļauj rasties jauniem. 

JKP spice zināja par gaidāmo finansējumu, tādēļ varēja atļauties tik nežēlīgi klaji melot, zinot, ka vajag tikai iekļūt un nekas no tā nebūs jāpilda, jo būs nauda. Daudz naudas. Partijas projekts kā bizness – 2 miljoni četros gados, plus amati nav tik slikti.

Bet man ir 46 gadi, augstākā izglītība, pieredze darbā vadošos amatos vairākās bankās, kā arī Latvijas Republikas Saeimā un divās ministrijās un jau trešo reizi dzīvē pilnīgi nekādas iespējas atrast algotu darbu. Bez pretenzijām, ambīcijām uz augstu atalgojumu vai vadošu amatu – jebkādu darbu. Nav. Pēc JKP aizgāju uz tūrismu, pat to aizvēra Covid. Atkāpe – vispār kaut kā aizdomīgs klusums, vai tiešām esmu vienīgā, kam tik skarbi? Jāveido anonīmo darbaholiķu biedrība – vienmēr ir strādāts daudz un pamatīgi, neprotu tā vienkārši sēdēt bezdarbībā, gribas vismaz kaut kur piedalīties. Nav. Vairs nezinu veidu kā meklēt darbu, klasiskais manā gadījumā nedarbojas.

Atceros, ka ko līdzīgu rakstīja Einārs Repše pēc tam, kad bija bijis gan premjers, gan finanšu ministrs un Latvijas bankas vadītājs. Kaut ko par to, ka viņa zināšanas nevienam valstī nav vajadzīgas, utt. 

Distancējoties no simpātijām vai antipātijām pret konkrēto cilvēku, tā tomēr nav īsti normāla situācija un rādītājs valstij, ka cilvēks, kas strādājis tāda līmeņa amatos, nevar atrast darbu vispār. Šis pavisam nav vienīgais, bet spilgtākais piemērs par cilvēkiem, kas pabijuši politikā un ar to turpmākā karjera apraujas. vienlaikus brīžiem šokē valsts pārvaldē visos līmeņos valdošā klajā nekompetence vai bezdarbība.

Savā profesionālajā dzīvē esmu redzējusi burtiski simtiem nekompetentu cilvēku valsts iestādēs. Piemēram, JKP Saeimas darbā pieņēma meitenes ar vidējo izglītību un augstāko karjeras sasniegumu sekretāres amatā vidēja līmeņa uzņēmumā, lai gan bija iesūtīts pietiekami CV, no kuriem daži cienījami. Tā ir visur, praktiski visur, kur eju uz darba intervijām. Mēdz būt, ka atlases komisijā sēž cilvēki, kurus es savā uzņēmumā nepieņemtu pat par apkopēju. 

Jāteic gan, ka manā vairākkārtējā darba meklēšanas pieredzē ir bijušas dažas – burtiski tikai dažas vietas starp desmitām, kur ir gan normāls atlases process, gan cilvēki, ar ko iespējams sarunāties, kas būtiski atšķiras no kopējā līmeņa valsts pārvaldē, bet tādu ir maz. Labi, nosaukšu – tā pati Finanšu ministrija, Valsts kanceleja, Satversmes tiesa un LIAA, pēdējā gan atlases kritēriji, ņemot vērā rezultātu, ārkārtīgi neskaidri.

Es labāk nepieminēšu vietas, kur mani „atlasa” deviņu cilvēku komisija, no kuriem vairums knapi spēj izdvest standartfrāzes un nespēj atbildēt ne uz vienu jautājumu, bet viņi tur strādā, es nē. Un draugi vēlāk stāsta šausmu stāstus par intrigām, mobingiem pilnā spektrā un visu buķeti, kādēļ tur nevajag iet un lai es to nedaru… klasika. Piemēram, viena tāda konkrēta vieta ir Labklājības ministrija, arī VARAM, FKTK ir ļoti interesanta vieta, ir vēl virkne ministrijām pakļauto iestāžu. Kā un kādēļ tā notiek? Kas to rada? Vieta pētījumam. Daudz nosaka viens vai divi cilvēki, īpaši vadītājs. Ja tur ir „auzas”, tad uz leju līmenis krītas pieaugošā paātrinājumā.

Agrāk vienmēr teicu, ka privātie nu gan ko tādu nevarētu atļauties, tagad jūtu, ka tendence pārceļas arī uz privāto sektoru – bankām, lieliem uzņēmumiem.  Domāju, ka mēs katrs esam izbaudījuši nezinošu, neieinteresētu un arogantu ierēdņu vai kāda uzņēmuma darbinieku attieksmi. Ja ne privāti, tad caur viņu sagatavotajiem dokumentiem un normatīvajiem aktiem. Praktiski katrā iestādē strādā māsīcas, brālēni, tantes un šoferu dēli, kas pat nebūtu ļaunākais kaut kādā proporcijā – ļaunāk ir tas, ka viņi pieņem lēmumus, iznīcinot veselas nozares.

Vai šāds process raksturīgs vien Latvijai? Iespējams, ka nē, bet Latvijā, ņemot vērā valsts nelielo izmēru, tas ir redzami radījis diezgan dramatiskas sekas.

Valstī ir apmēram 400 tūkstoši valsts sektora darbinieku, apmēram tikpat pensionāru un… nu jau pēc dažiem datiem vien ap 300 tūkstoši privātā sektora darbinieku, no kuru nodokļiem tiek uzturētas abas iepriekšējās grupas. Vēl ir ap 8% bezdarbnieku. Šāda ekonomika nevar pastāvēt ilgtermiņā.

Vienlaikus ir acīm redzama valsts sektora izšķērdība, nesaimnieciskums un kā visi, izņemot KNAB, labi zina – ārprātīgi milzīgais korupcijas apjoms.

Nesen saistībā ar vēlēšanām vairāk tika runāts par miljonu shēmām, kas sabūvētas Rīgas domes uzņēmumos partijas „Saskaņa” un „GKR” desmit gadu valdīšanas laikā, bet valsts līmenī esmu redzējuši izšķērdību un korupciju neiedomājamos apjomos praktiski pie visām līdzšinējām valdībām. Tikko bija būvnieku karteļa lieta, Latvijas bankas iepriekšējais prezidents, utt., utjp. Manām acīm redzētie 2 miljoni EUR ministrijā nekam nevajadzīgai komunikācijas kampaņai un sīki „otkati” sīkos projektos visos ierēdniecības līmeņos ir pats mazākais no visa. Lielāko daļu modernās korupcijas pat īsti nevar noziņot KNAB-am, ja tam pēkšņi rastos vēlme kaut ko arī izmeklēt, jo tā formāli ir sakārtota tā, ka uz papīra viss lieliski.

Tas, ka „otkati” tiek maksāti praktiski no visiem iepirkumiem, rada nākamo sistēmisko problēmu – nekvalitatīvu pakalpojumu, jo ja reiz tu esi nopircis iepirkumu, tad vairs nav jācenšas to arī izpildīt, jo darba kvalitāte negrantē nākamo pasūtījumu. Praktiski tādējādi tiek nograuti visi tirgus principi, kas regulē cenu un kvalitāti brīvajā tirgū un mēs saņemam vienu K.Barona ielu pēc otras. 

Šķiet, tas pats ir noticis darba tirgū un personāla atlasē.

Kad šo visu apkopo, šķiet, ja ne korupcija un apzināta negatīva atlase politikā un valsts pārvaldē, mēs būtu bagātāka valsts par Norvēģiju, jo pie mums, neskatoties uz visu notiekošo, dīvainā kārtā vēl arvien tomēr kaut kas pastāv, valsts eksistē un pelēkajiem kardināliem vēl arvien ir ko nozagt! Neiedomājami. Jāatzīst, ka latviešu darba spējas un izturība ir gandrīz bezgalīga, lai gan nu jau ap 40 % tautas dzīvo zem nabadzības sliekšņa, bet uzņēmēji pārceļ uzņēmumus uz Igauniju.

Noslēdzot – manai meitai ir ap 20 gadu, es ticu un zinu, ka viņas paaudze domās citādāk, un tas jau notiek. Viņiem nebūs tik būtiski dižoties jaunākajā liela dzinēja apvidus auto un dārgu zīmolu lupatās, ar dārgiem pulksteņiem, viņiem būs svarīgāk saudzēt dabu un būt laimīgiem ilgtermiņā. Es ceru! Es zinu. Jo tikai vēl mūsu paaudze ir tik agresīvi saprogrammēta ar patērētjkultūras klišejām, tādēļ nespējam pārstāt grābt un grābt, darot kaitējumu visam sev apkārt. Visam, pat saviem bērniem un nākotnei.

Esmu pārliecināta, ka šodienas no budžeta apzagšanas radušos „bagātnieku” bērni neturpinās savu vecāku grābšanas kultūru un viņi vecumdienās sevis sazagto varēs iebāzt… kaut kur dziļi atvilktnē un dzīvot ar kaunu, jo reiz jau tas nāks gaismā. Iedomājies, ka tev ir 80 gadu un dievinātais mazdēls, kam ir ap 20, novēršas, jo zina, ka jaunībā tu to vien darīji kā apzagi savu valsti un pie viena nozagi arī viņa tagadnes draugu nākotni, tas ir – viņu tagadni. Kura var būt ļoti dažāda. Un nu jau pat 40-gadīgais dēls aizdomājas… Naivi? Varbūt, bet iespējami.

Un tad būs atkal Cēsu kaujas. Tad, ne tagad. 

Šodien ir par agru, bet šodien ir jāsāk par to domāt. Tagad.

Arī es aicinu jūs iziet ielās 10.oktobrī, kaut vai tikai tādēļ, lai paskatītos viens uz otru. Ja reiz mums šī vara gandrīz neko daudz citu vairs neatstāj. 

P. S. Nē, es neesmu Alda Gobzema partijā un visticamāk arī nebūšu – tas atkarīgs no tā, kāda tā izveidosies. Es savā vecumā vairs nevaru pirkt „kaķi maisā” bez ideoloģijas, kas pagaidām šai partijai nav definēta. 

P.p.s. Pašlaik Latvijā nav partijas, kurā es varētu iestāties. Jūtos parādā tiem 36 tūkstošiem vēlētāju, kas par mani balsojuši un vairāk par 1400 plusiem. Novērtēju katru balsi un absolūti grasījos strādāt, kādēļ neļāva, to pajautājiet viņiem. Teorētiski der divas partijas – ZZS un LRA, praktiski dažādu iemeslu dēļ, diez vai… 

NA principā var stāties, jo atšķirībā no JKP tā vismaz ir īsta partija, tikai jēgas maz, jo tur gandrīz neviens neko nedara, un tur atrodoties arī var izdarīt tieši neko jebkurā versijā.

A/Par un Progresīvie neapskatu, jo neder ideoloģiski. Vairāk partiju nav. Ak, jā, bija Saskaņa, ja vēl būs uz nākamo Saeimu. Joks. Bet ielās iziešu paskatīties uz cilvēkiem un apliecināt to, ka man nepatīk tas, kā pašlaik attīstās valsts. Latvija. Arī mana.

Kā jau būsit ievērojuši, portālā Puaro.lv ir sadaļa “WHO IS WHO”, kur esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!