25. marts – 1949. gada lielās deportācijas diena. Juris Ciganovs stāsta Pēterim Apinim

Saruna par 1949. gada 25. martu jeb “lielo deportāciju”. 

Šim notikumam bija vēsturisks fons. 1945. gadā Latvija otrreiz nokļuva padomju okupācijā. Tātad – 2. Pasaules karš Latvijai nebeidzās 1945. gada 8. maijā. Latvieši pretojās šai otrajai okupācijai. Latvieši pretojās ar ieročiem rokās un Nacionālo partizānu kustība līdz 1949. gadam nebija beigusies. Padomju savienība, otrreiz okupējot Latviju, centās pārveidot Latvijas sabiedrību, dibinot šeit kolchozu sistēmu. Sākās masveidīga kolektivizācija, kas negāja uz priekšu tik labi, kā bija cerēts. Latviešu zemnieks pretojās iespējai nokļūt kolektīvajā saimniecībā un visu savu mantu atdot kopējā katlā. Tā nebija tikai Latvijas īpatnība, līdzīga parādība bija vērojama Igaunijā, Lietuvā, padomju okupētajā Besarābijā (tobrīd Moldāvijas padomju sociālistiskā republika), arī Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā, proti visās tajās zemēs un valstīs, kas bija pievienotas Padomju savienībai no 1939. līdz 1945. gadam. 

Tad nu padomju varai radās doma, ka kaut kas slikts ir jādara ar šo pretošanos kolektivizācijai un padomju režīmam. Represijas un deportācijas gan Latvijā, gan citās okupētajās teritorijās notika regulāri kopš 1945. gada – aresti, sodi, vardarbīgas izsūtīšanas, pat nāves sodi. Lielā skaitā Baltijā izsūtīšanas nebija notikušas, bet Padomju savienība to bija aprobējusi jau sen, izsūtot pat veselas tautas – čečenus, ingušus, Krievijas vāciešus, Krimas tatārus, pie kam izsūtīja viņus ne tikai no dzīves vietām, bet arī no aktīvām karaspēka daļām. Piemēram, čečeni vienmēr bijuši lieli karotāji, viņi aktīvi un drosmīgi karoja padomju armijas rindās. Bet arī no armijas viņus izsūtīja. 

Lai tiktu galā ar nacionālo pagrīdi un salauztu latviešu zemniecības pretošanos kolektivizācijai, 1949. gada janvārī uz Maskavu pie Staļina tika izsaukti visi trīs okupēto Baltijas valstu kompartiju vadītāji, un šiem cilvēkiem tika paziņots, ka pēc “jūsu pašu vēlmes un lūguma” mēs sarīkosim deportācijas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Sākās ļoti slepena operācija “Krasta banga”, kas paredzēja izsūtīšanas no trim Baltijas valstīm. 

Pirmkārt, bija jāsastāda izsūtāmo saraksti. Otrkārt, bija jānodrošina izsūtīšanas loģistika. Izsūtāmo sarakstus sāka sastādīt jau tajā pašā 1949. gada janvārī. Bija paredzēts izsūtīt divu kategoriju cilvēkus – nacionālos partizānus, tai skaitā legalizētos, kā arī viņu atbalstītājus, bet otra grupa bija lielie zemes īpašnieki, kas potenciāli visvairāk varētu pretoties kolektivizācijai. Ar nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem nodarbojās drošības struktūras pēc savām metodēm un savām kartotēkām, bet izsūtāmos no zemniecības sastādīja pēc 1939. gada tautas skaitīšanas statistikas, proti – pēc zemes īpašumiem. 

Operācija bija slepena, tādēļ sarakstus stādīja “augšā”, nevis “apakšā”. Dažkārt mēs dzirdam, ka uz vietām varēja šos sarakstus koriģēt – nē to nevarēja darīt, jo rajonu un pilsētu izpildu komiteju vadītāji bija paši pēdējie, ko iepazīstināja ar izsūtāmo sarakstiem, kas bija sastādīti Maskavā vai Rīgā. Šos sarakstus Rīgā, Viļņā un Tallinā sastādīja speciāli no Maskavas atsūtīti cilvēki, protams, ar vietējo izpalīgu palīdzību. Tika darīts viss, lai informācija nenoplūstu. Datums un izsūtīšanas kārtība bija saglabāta slepena līdz pēdējam brīdim. Maz ticams, ka varēja būt tāds “Kauliņa gadījums”, kas apaudzis ar leģendām, ka no Lielvārdes kolhoza neizsūtīja nevienu. 

No Latvijas tika izsūtīti vairāk par 42 tūkstošiem cilvēku, no Baltijas kopsummā – vairāk par 90 tūkstošiem. Izsūtīšanas diapazons bija plašs – tās bija ģimenes, arī sievietes ar maziem bērniem, veci ļaudis. 

Nometinājuma vietas – Omskas, Tomskas un Amūras apgabals. Izsūtītajiem tika pateikts, ka viņi tiek izsūtīti uz mūžu, bez  tiesībām un cerībām atgriezties Latvijā. 1956. gadā, jau pēc Staļina nāves un PSKP 20. kongresa izsūtīšanas režīms tika mīkstināts. Pārsvarā visi tie, kas vēlējās, varēja atgriezties Latvijā. Viņu lietas tika pārskatītas tajā īsajā brīdī, kad Staļina personības kults tika nosodīts, un diezgan īss bija “Hruščova atkušņa” laiks, kad varēja atgriezties. 

1949. gada izsūtīšanām bija iebiedēšanas raksturs un ziņa, ka padomju vara šeit ir uz palikšanu. Nacionālo partizānu kustība tajā laikā pat pastiprinājās, jo daudzi, kas baidījās par savu likteni, aizgāja mežā. Tomēr krietni samazināta bija Nacionālo partizānu atbalsta bāze, un cilvēki sāka baidīties. Pēc izsūtīšanām iestāšanās kolhozā kļuva par biežāku parādību. Un itin drīz pretošanās padomju režīmam mazinājās.