Pēdējā laikā medijos aizvien biežāk izskan viedokļi par Zemessardzi, tās spējām un lomu valsts aizsardzībā. Viens ir skaidrs – Zemessardze nu ir kļuvusi par vienu no Nacionālo bruņoto spēku (NBS) attīstības prioritātēm.
Šo apgalvojumu apstiprina ne tikai NBS un Aizsardzības ministrijas preses relīzes un tas, ka Zemessardze ir “NBS operacionālo spēju kodols”. Tas ir noteikts arī mūsu valsts Aizsardzības koncepcijā: “Ņemot vērā izvirzītos uzdevumus un militāro spēju prasības, NBS operacionālo spēju kodols ir sauszemes spēku, t.sk. Zemessardzes, komponente un Speciālo uzdevumu vienība, agrās brīdināšanas spējas, gaisa telpas novērošana un pretgaisa aizsardzība. Šo vienību un spēju attīstība ir prioritāte NBS resursu plānošanā.”[1]
Vienlaikus Aizsardzības ministrijas un NBS virzienā aizvien biežāk tiek vērsta kritika par to, ka aiz fasādes ar skaļu nosaukumu “prioritāte” nenotiek darbi, kas mērķtiecīgi pārvērstu Zemessardzi kaujas spējīgā organizācijā.
Šī raksta mērķis ir rast atbildi uz jautājumu, kāpēc Zemessardze ir jāuzskata par mūsu valsts aizsardzības stūrakmeni, kā arī piedāvāt viedokli par iemesliem, kādēļ Zemessardzes kaujas spējas neatbilst tās uzdevumiem. Noslēgumā ir izklāstīti priekšlikumi, kas būtu jāievēro, plānojot Zemessardzes attīstību.
Potenciālo militāro draudu izpausmes veidi un to novēršana
Dalība NATO aliansē ir Latvijas aizsardzības stūrakmens. Taču jāņem vērā, ka visticamāk viens no Krievijas bruņoto spēku uzdevumiem konvencionālā kara gadījumā būs kavēt sabiedroto piekļūšanu Baltijas valstīm. Savukārt realizējot nekonvencionāla kara scenāriju, neizprovocēt NATO pretreakciju, saglabājot konflikta saturu un intensitāti, sarežģīti sasaistāmu ar Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu.
Konvencionāla kara scenārijs tiek uzskatīts par mazticamu. Taču, ja Krievija izvēlēsies atklātu konfrontāciju ar NATO, ir jārēķinās, ka operacionālā un taktiskā iniciatīva kara sākotnējās fāzēs piederēs Krievijai. Šis apgalvojums ir saistīts ar pieņēmumu, ka Krievijas militāro spēju koncentrācija Kaļiņingradā, Baltijas flotē un Baltkrievijas teritorijā, kā arī tiešā Latvijas un Igaunijas austrumu robežu tuvumā, ir pietiekama, lai uz laiku liegtu sabiedrotajiem pārvietot spēkus uz alianses austrumu flangu. Savukārt Krievija iegūto laiku un teritoriju, visticamāk, izmantotu, lai uzsāktu politisku dialogu ar mērķi īstenot savus stratēģiskos mērķus.
Vienlaikus ir arī daudzi pamatoti pretargumenti šāda scenārija iespējamībai. Piemēram, pieņēmums, ka Krievijas gatavošanos uzbrukumam noteikti pamanītu sabiedroto izlūkošanas avoti, tādējādi ļaujot aliansei savlaicīgi iniciēt attiecīgus diplomātiskus un militārus pretpasākumus. Vai arī, ka Krievija neuzdrošinātos atklātai konfrontācijai ar alianses kodolvalstīm, kuras izvietojušas savas vienības Baltijas valstu teritorijā.
Taču ir jāpatur prātā, ka Krievija, mērķtiecīgi pierādot sevi pilntiesīgas lielvaras statusā, pavisam neilgā laikā jau paguvusi iebrukt un okupēt suverēnu valstu teritorijas. Un, ņemot vērā mūsu valsts vēsturisko pieredzi, cerība, ka Krievija neizvēlēsies militāru konfrontāciju ar NATO mūsu valsts teritorijā, nevar tikt izmantota par militāro spēju attīstības plānošanas pieņēmumu.
Pretēji – mūsu valsts aizsardzības plānošanas pamatā ir jābūt pieņēmumam, ka kara gadījumā operāciju sākotnējās fāzēs sabiedroto tiešs militārais atbalsts nebūs pieejams vai arī tas būs ļoti ierobežots. Turklāt pretinieks izmantos mobilitātes, tehnoloģisko un skaitlisko pārsvaru, lai neitralizētu infrastruktūru, kas nodrošina bruņoto spēku kara laika struktūras aktivizēšanu, vadību un kaujas nodrošinājumu.
Tas nozīmē, ka tiktu iznīcinātas centralizētās munīcijas un ekipējuma noliktavas, kazarmas, bruņoto spēku vadības un kontroles mezgli. Tāpat arī stacionārie novērošanas un izlūkošanas sensori, neitralizēti transporta infrastruktūras objekti, kā arī tiktu veikti plašu maldināšanas pasākumi un psiholoģiskās operācijas ar mērķi pārliecināt sabiedrību, ka pretoties ir bezjēdzīgi. Operācijas notiktu vienlaikus plašā valsts teritorijā. Turklāt paralēli regulārajām militārajām vienībām pretinieks izmantotu speciālo uzdevumu vienības stratēģiski svarīgu mērķu neitralizēšanai, izlūkošanai un psiholoģisko operāciju uzdevumu izpildei.
Tad kādiem ir jābūt bruņotajiem spēkiem, lai tie pēc šāda šķietami iznīcinoša trieciena spētu izdzīvot, mobilizēt resursus un turpināt ilgstošu un efektīvu karadarbību pret šķietami neuzveicamu pretinieku? Kādiem ir jābūt bruņotajiem spēkiem, lai tie spētu lokalizēt un neitralizēt “ēnu armijas” hibrīdkara scenārijā? Īsu un vienkāršu atbildi uz šo jautājumu sniegt ir sarežģīti, taču centīšos izcelt, manuprāt, svarīgākās Latvijas militārās drošības situācijai piemērotas armijas kodola raksturiezīmes, vietnē liia.lv raksta Uģis Romanovs.
Pirmkārt, militāro spēku kara laika struktūras aktivizēšanai un piekļuvei karadarbības sākotnējās fāzēs nepieciešamajiem resursiem ir jābūt vienkāršai, ātrai un decentralizētai. Vienību aktivizēšana valsts aizsardzībai nedrīkst būt atkarīga no centralizētas komandvadības ķēdes, kas visticamāk visas karadarbības laikā būs primārs pretinieka mērķis.
Otrkārt, kaujas spējīgām bruņoto spēku vienībām ir jābūt izvietotām visās lielākajās pilsētās. Tāpat arī pilsētās, kurās atrodas uzņemošās valsts atbalsta funkcijai svarīgi infrastruktūras objekti. Tas radīs nepieciešamos priekšnosacījumus sabiedroto spēku uzņemšanai svarīgu objektu aizsardzībai (vai pārraudzībai), kā arī ātri lokalizēt un neitralizēt pretinieka vienības hibrīdkara situācijās. Turklāt blīvi apdzīvotās vietās izvietoto vienību apmācību prioritāšu augšgalā ir jābūt iemaņu apgūšana karadarbībai pilsētās. Vienībām ir jāpārzina katra iela, katrs pazemes tunelis, katra ēka, kas piemērota pretinieka neitralizēšanas operācijām.
Treškārt, jāatceras, ka skaitlisks un tehnoloģisks pārākums ne vienmēr ir izšķirošs faktors kara rezultātam. Nelielas, autonomas, augsti motivētas, labi ekipētas, visur esošas un mobilas kājnieku vienības, kas perfekti pārzina un prot izmantot savā labā ģeogrāfisko apvidu, vienlīdz efektīvi spēj darboties diennakts gaišajā un tumšajā laikā, kā arī dažādos laika apstākļos, var efektīvi karot pret skaitliski un tehnoloģiski pārāku pretinieku.
Ceturtkārt, bruņotajiem spēkiem ir jābūt ciešai saiknei ar civilo sabiedrību, kas rada priekšnosacījumus personāla un tautsaimniecības resursu mobilizācijai un neitralizē pretinieka psiholoģisko operāciju centienus iedragāt sabiedrības atbalstu militārajām vienībām.
Vienīgā bruņoto spēku organizācija, kas potenciāli varētu atbilst augstākminētajam raksturojumam, ir Zemessardze. Taču esošo situāciju Zemessardzē no vēlamās šķir virkne izaicinājumu. Turklāt šis vērtējums lielā mērā ir attiecināms uz valsts aizsardzības sistēmu kopumā.
Zemessardze realitātē
Latvijas aizsardzības politika (atšķirībā no mūsu ziemeļu kaimiņa – Igaunijas) deviņdesmito gadu beigās strauji tika pielāgota starptautiskajā sabiedrībā dominējošam viedoklim, ka konvencionāla kara draudi Eiropā praktiski neeksistē. Pārfrāzējot – Krievija pakāpeniski kļūst par demokrātisku lielvaru, un pastāv pieņēmums, ka demokrātiskas valstis savā starpā nekaro. Rezultātā aizsardzības politika un valsts aizsardzības sistēma kopumā no Krievijas kā galvenās valsts drošības riska ievirzījās gultnē, kas saistīta ar ieguldījumu sniegšanu reģionālu un lokālu krīžu risināšanā.
Praktiski tas nozīmēja, ka aizsardzības spēju plānotāji pretēji tam, lai mērķtiecīgi turpinātu attīstīt Latvijas ģeopolitiskajam stāvoklim atbilstošu aizsardzības sistēmu, nu varēja izvēlēties mūsu spējām, resursiem un kompetencei piemērotu militāru problēmu. Izvēle krita uz profesionālo vieglo kājnieku vienību un improvizētās/nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas spēju attīstību, kas labi iederējās lielvaru kontingentu sastāvos. Zemessardzes loma pakāpeniski izgaisa, turklāt tika veikta Zemessardzes struktūras “optimizācija”, kā arī krasi samazināts profesionālā dienesta karavīru skaits Zemessardzes bataljonu štābos, kam lielākoties nebija tiešas saiknes ar valsts aizsardzību.
Turklāt jāpiemin, ka 2010. gadā valsts aizsardzības budžets salīdzinājumā ar 2008. gadu tika samazināts par 49%. Daudzi ambiciozi NBS attīstības plāni tika atcelti (tajā skaitā Sauszemes spēku mehanizācija), bruņotos spēkus 2009. gadā pameta 480 pieredzējuši karavīri jeb gandrīz 10% no kopējā bruņoto spēku karavīru skaita), kas būtiski iedragāja arī Zemessardzi.[2] Kopš ekonomiskās krīzes līdz pat 2014.gadam sistemātiska Zemessardzes spēju attīstība praktiski nav notikusi.
Apkopojot augstākminēto, Zemessardzes spējas veikt ar valsts aizsardzību saistītus uzdevumus desmit gadu garumā ir pakāpeniski degradējušās līdz kritiskam līmenim. Tas attiecas uz praktiski visām Zemessardzes vienību kaujas funkcijām, ieskaitot komandvadību, izlūkošanu, mobilitāti un uguns jaudu, kā arī apmācību, doktrīnu, infrastruktūru un individuālo ekipējumu. Taču situācija dažādos ZS bataljonos ir atšķirīga. Svarīgi ir uzsvērt, ka Zemessardze vēl aizvien eksistē galvenokārt pateicoties zemessargu patriotismam.
Kas būtu jāpaveic, lai ZS iegūtu vēlamo veidolu un saturu?
Pirms izklāstīšu savu redzējumu par to, kas būtu jāpaveic Zemessardzes reanimēšanai, būtu negodīgi nepieminēt to, kas jau ir paveikts Zemessardzes sakārtošanas jomā, vietnē liia.lv raksta Uģis Romanovs.
Manuprāt, svarīgākie uzlabojumi skar vienu no komandvadības funkcijas elementiem. Zemessardzē komandējošos amatos pēdējos gadus sistemātiski tiek nozīmēti pieredzējuši sauszemes spēku virsnieki. Šis apstāklis rada labvēlīgu vidi vienību apmācību kvalitātes pilnveidošanai, kā arī priekšnosacījumus kaujas spēju uzlabošanai un ZS spēju sasaisti ar citām NBS vienībām un spēku veidiem. Vēl viena joma, kas, manuprāt, pēdējā laikā ir piedzīvojusi uzlabojumus, ir saistīta ar Zemessardzes vienību un personāla apmācību. Kaut arī mācību saturs kopumā nav pietiekams, tās kalpo ne tikai kaujas spēju paaugstināšanai, bet arī ļauj kritiski novērtēt karavīru individuālo sagatavotību. Tāpat arī esošo kaujas gatavību vienībās un Zemessardzē kopumā. Papildus tam Aizsardzības ministrija pārskata ZS bataljonu izvietojumu, veic vienību infrastruktūras attīstības plāna izstrādi, kā arī pārskatīta poligonu koncepcija, paredzot attīstīt reģionālus poligonus. Turklāt AM izsludināmo centralizēto iepirkumu plāns 2017. gadam paredz iegādāties individuālo ekipējumu. No paziņojumiem presei var secināt, ka daļa no šīm iegādēm nonāks ZS vienību rīcībā. To, cik veiksmīgas būs šīs reformas, parādīs laiks.
Par pamatu rekomendācijām izmantošu augstāk piedāvāto armijas kodola raksturojumu. Manuprāt, pirmais, kas būtu jāpaveic militārajiem plānotājiem, ir jāizveido saikne ar sabiedrību. Mūsu valsts aizsardzība ir “iespējama tikai ar visas sabiedrības iesaisti”[3]. Turklāt šī iesaiste ir jāveido miera laikā. Lai tas notiktu, būtu jāsāk ar diskusiju, atklāti runājot par valsts militāro aizsardzību kopumā, trūkumiem, mērķiem un sasniegto.
Aizsardzības resora šī brīža komunikāciju ar sabiedrību var raksturot kā vienvirziena, pasīvu un sausu dalīšanos ar faktiem. Mums ir nepieciešama valsts aizsardzības jautājumos izglītota sabiedrība. Tas radītu pirmo no daudziem priekšnosacījumiem, kas nepieciešami, lai sabiedrību tieši un netieši iesaistītu valsts militārās drošības veidošanā. Tajā skaitā būtu gatavi iesaistīties kara laika personāla mobilizācijas rezervju veidošanā, iniciētu kara un krīzes situācijai piemērotas medicīnas sistēmas attīstītu un veidotu citas valsts aizsardzībai nepieciešamas spējas.
Nākamais aspekts, kam būtu vērts pievērst lielāku uzmanību, ir ZS vienību apmācībai un ekipējumam. Runājot par investīcijām ekipējumam – manuprāt, atvēlētais finansējums Zemessardzei ir neadekvāts tās uzdevumiem un lomai. Atbilstoši AM izplatītajai informācijai, “lai celtu Zemessardzes kaujas gatavību tuvākajos gados paredzēts ieguldīt līdz 70 miljoniem eiro ekipējuma, personāla un infrastruktūras vajadzībām”[4]. Vienlaikus Ādažu bāzes autoparka infrastruktūrā 2017. gadā tiks investēti 27 146 515 eiro[5]. Nav ne mazāko šaubu, ka šīs infrastruktūras attīstība ir svarīga, taču rada priekšstatu, ka investīciju apjoms Zemessardzes attīstībai ir ne pārāk veiksmīgi sabalansēts ar citām izdevumu pozīcijām. Ņemot vērā, ka tuvāko divu gadu laikā aizsardzības budžeta sadaļa, kas paredzēta spēju attīstībai, būs aptuveni 406 772 000 EUR (2017.gadā EUR 162 935 000, 2018.gadā EUR 243 837 000)[6], var cerēt, ka Zemessardzes attīstībai tiks novirzīts krietni vairāk kā sākotnēji plānots.
Attiecīgi, aizsardzības budžets ir vairāk kā pietiekams, lai Zemessardzes vienības tuvākajos gados nodrošinātu ar mazu vienību operācijām nepieciešamajām mobilitātes platformām, standartizētu individuālo un kolektīvo ekipējumu. Ja tas notiks, visticamāk, ka pilsoņu skaits, kas gribēs dienēt Zemessardzē, krietni pieaugs.
Noslēgumā jāuzsver ieteikumi, kas saistīti ar profesionālo militāro izglītību.
Krasās izmaiņas starptautiskās drošības situācijā Latvijas aizsardzības sistēmu izgaismo militārā apdraudējuma kontekstā, atklājot, ka 20 gadus veidotā sistēma nav atbilstoša militāro draudu raksturam. Šobrīd Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem iztrūkst virkne kritisku valsts aizsardzībai nepieciešamu spēju. Iztrūkumu saraksts ir ļoti garš. Vienkāršāk ir uzskaitīt to, kas mums ir, nekā to, kas trūkst. Attiecīgi gandrīz jebkurš raksts vai diskusija, kas ir saistīta ar valsts aizsardzību, uzsver nepieciešamību investēt valsts aizsardzības spēju attīstībā 2% no iekšzemes kopprodukta.
Taču tiek ļoti maz runāts par to, cik ir nepieciešams papildus investēt profesionālajā militārajā izglītībā. Karadarbības saturs mainās līdzi modernajām tehnoloģijām, izmaiņām sociālajā vidē, veidojas jaunas karadarbības dimensijas un metodes. Mums vairs nav iespējas piemeklēt bruņoto spēku spējām piemērotu militāru problēmu. Mums ir jāveido bruņotie spēki un aizsardzības sistēma, kas ir spējīga risināt mūsu valsts militārās drošības problēmas. Tas savukārt ir sasniedzams tikai veidojot nākotnes militārajiem izaicinājumiem gatavu komandieru un speciālistu paaudzi.
[1] Valsts aizsardzības koncepcija, Pieņemta Saeimā 2016. gada 16. jūnijā, 11.lpp
[2] Nacionālie bruņotie spēki, “2009.gadam aizejot: ar izdzīvošanas budžetu, bet skaidriem mērķiem”, [2009], http://www.mil.lv/Aktualitates/Aktualitates/2009/12/11-02.aspx
[3] Valsts aizsardzības koncepcija, Pieņemta Saeimā 2016. gada 16. jūnijā, 4.lpp
[4] 2016.gads valsts aizsardzībā – kaujas spēju izaugsmes un attīstības gads, http://www.mod.gov.lv/lv/Aktualitates/Preses_pazinojumi/2016/12/28-01.aspx
[5] Uzsāk Ādažu garnizona tehniskā parka pārbūvi, 2017.gada 3.februāris, http://www.sargs.lv//lv/Zinas/Latvija/2017/02/03-01.aspx#CommentBlockPart
[6] Aizsardzības budžeta izlietojums, Aizsardzības ministrija, http://www.lvportals.lv/wwwraksti/LVPORTALS/INFOGRAFIKA_AIZSARDZIBAS_BUDZETS_2016%205.PDF
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
Avots: liia.lv