Kā sauszemes konfrontācija var pārtapt kodolkarā jeb ko mācīties no 1962. gada Kubas raķešu krīzes

“Foreign Affairs”

Tā kā Krievijas iebrukums Ukrainā ir apstājies un iebrucēju spēki ir novirzīti uz kaujām Ukrainas austrumos, karš sācis jaunu, tumšāku un bīstamāku fāzi. Mariupole sniedz priekšstatu par nākotni. Vladimiram Putinam, kurš deva pavēli sabombardēt Krievijas pilsētu Grozniju, lai to “atbrīvotu”, un kurš pievienojās Sīrijas diktatoram Bašaram al Asadam, lai iznīcinātu Alepo, noteikti nav sirdsapziņas pārmetumu par cilvēku masveida iznīcināšanu. Turklāt karš Ukrainā ir nepārprotami izšķirīgs pašam V. Putinam. Krievijas diktators zina, ka viņš nevar zaudēt, neriskējot ar savu režīmu un pat dzīvību. Tāpēc, turpinoties kaujām, ja viņš būs spiests izvēlēties starp apkaunojošu atkāpšanos un vardarbības līmeņa palielināšanu, mums būtu jāsagatavojas sliktākajam. Galējā gadījumā tas varētu ietvert kodolieroču pielietošanu, ASV žurnālā “Foreign Affairs” raksta Hārvardas universitātes profesors Greijems Alisons  (Graham Allison).

Atrodot arvien vairāk pierādījumus, ka Krievijas spēki ir iesaistījušies šausminošās nevainīgu civiliedzīvotāju slepkavībās, ASV un to sabiedrotie Eiropā saskaras ar pieaugošu spiedienu iejaukties, kas draudētu būtiski paplašināt kara mērogu.

ASV prezidents Džo Baidens ir mobilizējis globālu koalīciju, kas tagad Krievijai piemēro visplašāko sāpīgāko sankciju kopumu, kāds jebkad pieredzēts. Viņš ir izolējis V. Putinu un viņa atbalstītājus, padarot viņus par izstumtajiem lielākajā daļā Rietumu pasaules. Kopā ar NATO sabiedrotajiem Amerikas Savienotās Valstis arī piegādā milzīgu daudzumu ieroču ukraiņiem, kuri drosmīgi cīnās par savu brīvību. Tomēr daudzi amerikāņi jautā, ko vēl Baidena administrācija var darīt, lai apvaldītu agresoru. Daudzi eksperti un politiķi aicina noteikt lidojumu aizlieguma zonu virs Ukrainas reģioniem vai nodot Kijivai Polijas “MiG-29” lidmašīnas.

Tomēr šajās prasībās netiek ņemta vērā aukstā kara galvenā mācība: ja kodolvalstu lielvaru bruņotajiem spēkiem kādreiz būtu jāiesaistās karstajā karā, kurā katrai no tām vajadzētu nogalināt vai vismaz apsvērt iespēju par simtiem tūkstošu cilvēku nogalināšanu, tas saīsinātu ceļu līdz iespējamai kodolkatastrofai. Šādai situācijai kā hrestomātisks piemērs ir 1962. gada Kubas raķešu krīze.

Kad ASV spiegu lidmašīna pieķēra Padomju Savienību mēģinājumos Kubā ievest un izvietot kodolraķetes, prezidents Džons Kenedijs nekavējoties nolēma, ka šāda PSRS rīcība ir nepieņemama. Viņš stājās pretī Ņikitam Hruščovam, un tā sākās Kubas jūras blokāde, kas noslēdzās ar ultimātu, kurā tika draudēts ar gaisa triecieniem pa padomju raķešu atrašanās vietām. Vēsturnieki ir vienisprātis, ka šis bija bīstamākais brīdis pasaules vēsturē. Dž. Kenedijs brālim Bobijam privāti atzina, ka, viņaprāt, iespēja, ka konfrontācija beigsies ar kodolkaru, ir “viens pret trim”. Nekas no tā, ko vēsturnieki ir atklājuši gadu desmitos, nav palīdzējis šīs izredzes palielināt. Ja šis karš būtu sācies, tas būtu nozīmējis 100 miljonu amerikāņu un vēl vairāk krievu nāvi.

Šajā krīzē gūtās mācības ir devušas pamatu ASV kodolpolitikas darbībai turpmākajos gadu desmitos. Pēc 60tajos gados piedzīvotās konfrontācijas, mūsdienās daudziem analītiķiem līdzīgas situācijas atkārtošanās bija kļuvusi teju neiedomājama.

Džo Baidens un viņa administrācijas galvenās amatpersonas šo pamatprincipu pārzina. Tāpēc, izstrādājot stratēģiju, kā stāties pretī V. Putina mestajam izaicinājumam, ASV prezidenta administrācija apzinās, ka Krievijas nacionālās drošības stratēģija paredz kodolieroču izmantošanu noteiktos apstākļos pat tad, ja otra puse tos nav izmantojusi vai nav draudējusi izmantot. Viņi ir izpētījuši Krievijas militārās mācības, kurās Krievijas bruņotie spēki praktizē to, ko doktrinālā valodā sauc par “situācijas eskalēšanu ar mērķi deeskalēt situāciju”. Tā paredz taktisko kodolieroču izmantošanu, lai novērstu liela mēroga konvencionālos draudus Krievijai vai tās sabiedrotajiem.

Piemēram, ja V. Putins konstatēs, ka viņa bruņotie spēki cieš baisu sakāvi konvencionālajā kaujas laukā, nav izslēgts, ka viņš varētu mēģināt piespiest Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski kapitulēt, izmantojot taktisko kodolieroču – proti, mazākas jaudas kodollādiņus ar postošām sekām. Šāds trieciens varētu tikt dots pa kādu no Ukrainas mazākām pilsētām. Ja Amerikas Savienotās Valstis šādā situācijā atbildētu, varētu sākties vēl bīstamāka kodolspēle, nekā tika piedzīvota 1962. gadā Karību krīzes laikā.

Kā sauszemes konfrontācijas pārtop par kodolkaru

Kā notikumi 1962. gadā varēja novest pie kodolkara? Šīs krīzes analītiķi ir identificējuši vairāk nekā duci iespējamu ceļu, kas varēja novest pie Amerikas pilsētu iznīcināšanas. Viens no tiem – fakts, ka tobrīd Kenedijam tā arī nebija zināma visa informācija. Kenedijam un viņa līdzgaitniekiem galvenais jautājums bija neļaut Padomju Savienībai Kubā uzstādīt vidējas darbības rādiusa kodolraķetes, kas varētu dot triecienu ASV kontinentālajai daļai. Tomēr viņi nezināja, ka Padomju Savienība bez vidējā darbības rādiusa raķetēm Kubā jau bija izvietojusi vairāk nekā 100 taktisko kodolieroču. Turklāt Kubā atradās 40 000 padomju karavīru, kuriem bija gan tehniskā iespējas šo ieroču izmantošanai, gan vajadzīgās atļaujas šī arsenāla pielietošanai uzbrukumā.

Iedomājieties, piemēram, ka šīs liktenīgās krīzes divpadsmitajā dienā Hruščovs būtu kategoriski noraidījis Kenedija pēdējo un galīgo piedāvājumu to atrisināt. Kenedijs bija ierosinājis vienošanos, kurā Amerikas Savienotās Valstis apņemtos nekad neiebrukt Kubā, ja Padomju Savienība izvāktu savas raķetes, ko viņš papildināja ar privātu ultimātu, kurā draudēja uzbrukt Kubai 24-48 stundu laikā, ja Hruščovs atteiksies.

Paredzot negatīvu reakciju, Kenedijs jau bija apstiprinājis bombardēšanas kampaņu, lai iznīcinātu visas raķetes uz salas. Tāpat bija paredzēts arī tiešais iebrukums Kubas iekšienē, lai nodrošinātu, ka visi triecienos neizmantotie ieroči tiek iznīcināti. Taču gadījumā, ja ASV karaspēks dotos uz Kubu pildīt virspavēlnieka uzdevumu, tas nonāktu PSRS taktisko kodolieroču mērķos. To atomieroču sniedzamības zonā, par kuru klātbūtni amerikāņiem vispār nekas nebija zināms. Šo ieroču izmantošana būtu nogremdējusi amerikāņu kuģus, kas dotos uz Kubu. Tāpat tie, iespējams, trāpītu Floridas ostām, no kurām uz Kubu būtu devušies amerikāņi.

Tādā brīdī Hruščovs, visticamāk, būtu pavēlējis sākt gatavoties 20 padomju starpkontinentālo ballistisko raķešu palaišanai, kas spētu nogādāt kaujas galviņas dziļi ASV teritorijā. Tad Kenedijs būtu saskāries ar briesmīgu dilemmu – viņš varētu pavēlēt veikt preventīvu uzbrukumu padomju kodolarsenālam, uzbrukumu, kas, visticamāk, nespētu iznīcināt visus padomju kodolieročus, ko tie varētu izmantot desmitiem miljonu amerikāņu nogalināšanā, vai arī riskēt un neuzbrukt, skaidri apzinoties, ka ar šādu soli viņš ASV atstāj neaizsargātas pret visa padomju kodolarsenāla uzbrukumu, kas varētu izraisīt vairāk nekā 100 miljonu nāvi.

Par laimi, lai cik briesmīgs būtu Krievijas karš pret Ukrainu, risks, ka tas beigsies ar kodolkonfliktu, ne tuvu nav tik liels kā Karību krīzes laikā.

Te nu ir divi galvenie iemesli, kāpēc Putina iebrukums nav kļuvis par 1962. gada raķešu krīzes turpinājumu. Pirmkārt, Putins ir ļoti centies neapdraudēt svarīgas ASV nacionālās intereses, tostarp izvairoties pārkāpt ASV novilktās “sarkanās” līnijas, piemēram, uzbrūkot kādai no NATO dalībvalstīm, otrkārt, Baidens jau no paša sākuma bija apņēmības pilns nepieļaut, ka Ukrainā notiekošais pāraug plašākā karā.

Preventīvā atturēšana

Baidena reakcija uz Putina izaicinājumu ir apliecinājusi nepārprotamu stratēģisku skaidrību par Amerikas nacionālajām interesēm. Baidens izprot reālos riskus, ka, nepareizi rīkojoties, dinamika Ukrainā var izraisīt kodolkaru. Viņš arī zina, ka Amerikas Savienotajām Valstīm nav nekādu vitāli svarīgu interešu Ukrainā, kas nav NATO dalībvalsts.  Līdz ar to Vašingtona var nesniegt NATO 5. panta garantijas Kijivai, kas nav NATO dalībvalsts. Tādējādi Baidena iesaistīšanās karā ar Krieviju Ukrainas dēļ varētu būt vislielākā un, iespējams, pēdējā kļūda ASV ārpolitikā.

Apņēmīgi cenšoties to novērst, Baidens, Krievijas karaspēkam aplencot Ukrainu, skaidri norādīja, ka ASV karaspēka nosūtīšana karot Ukrainā “nav apspriežama”. Kopš tā laika Baidena komanda ir vairākkārt uzsvērusi šo punktu. Neatkarīgi no tā, cik sāpīgi ir Putina noziegumi, ASV karaspēka nosūtīšana aizstāvēt ukraiņus nozīmētu karu ar Krieviju. Šis karš varētu pāraugt kodolkara armagedonā, kurā par upuriem kļūtu ne tikai ukraiņi, bet arī viņu kolēģi Eiropā, Krievijā un ASV. Kopumā, kā teica Baidens, ASV “necīnīsies trešajā pasaules karā Ukrainā”.

Baidena kritiķi ASV Kongresā tagad apgalvo, ka viņa piesardzība izprovocējusi Putina iebrukumu. Saskaņā ar republikāņu senatora Toma Kotona teikto, “Baidena piekāpšanās izprovocēja Putinu”. Ja Savienotajām Valstīm būtu bijis tāds spēcīgs prezidents kā Džordžs Bušs, un viņa sabiedrotie, iebrukums nekad nebūtu noticis, apgalvo Kotons.

Padomājiet par Putina iebrukumu Gruzijā 2008. gadā. Bušs bija prezidents, un notikumi Gruzijā bija ļoti līdzīgi notikumiem Ukrainā pirms Krievijas iebrukuma. Tajā laikā Gruzijas centienus stāties pretī Krievijas atbalstītajiem separātistiem Putins uzskatīja par nepieņemamiem draudiem. Pēc tā gada NATO samita, kurā Buša administrācija mēģināja panākt Gruzijas un Ukrainas iestāšanos NATO, bet tas neizdevās, Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili, kas bija iedrošināts ar ASV iespējamo atbalstu, vērsās pret separātisko Dienvidosetijas provinci. Kad Putins atbildēja ar pavēli Krievijas karaspēkam iebrukt Gruzijā, viņam noteikti nebija šaubu par Buša gatavību sūtīt ASV karaspēku karā. Galu galā, viņš bija redzējis, kā Bušs 2003. gadā nosūtīja 130 000 karavīru iebrukumam Irākā un vēl desmitiem tūkstošu karavīru uz Afganistānu. Pierādījumi liecina, ka Buša bravūra nevis atturēja Putinu, bet gan veicināja Saakašvili pārgalvību, kas savukārt bija iegansts tālākam Putina iebrukumam Gruzijā.

Kad Krievijas iebrucēji tuvojās Gruzijas galvaspilsētai, Buša administrācija nonāca vēl vienas izvēles priekšā. Paredzams, ka daži administrācijas locekļi, jo īpaši viceprezidenta Dika Čeinija palīgi, aicināja nosūtīt ASV karaspēku, lai novērstu Gruzijas sagrābšanu. Īpašā Nacionālās drošības padomes sanāksmē, ko vadīja prezidents, viņa nacionālās drošības padomnieks Stīvens Hadlijs šo jautājumu uzdeva tieši: “Vai mēs esam gatavi sākt karu ar Krieviju Gruzijas dēļ?”. Pēc tam prezidents lūdza katram sanāksmes dalībniekam piedāvāt savu atbildi. Kā pēc tam izteicās Hadlijs, “es gribēju, lai cilvēki parādītu savas kārtis attiecībā uz iespējamo militāro reakciju”, zinot, ka pretējā gadījumā daži no viņiem vēlāk varētu apgalvot, ka viņi ir gatavi cīnīties par Gruziju, bet ir noraidīti. Apejot ap galdu, neviens, tostarp Čeinijs, valsts sekretāre Kondolīza Raisa un aizsardzības ministrs Bobs Geitss, nebija gatavi balsot “par”. Amerikas Savienotās Valstis nenāca Gruzijai palīgā, un karš beidzās divu nedēļu laikā.

Precedents ar daudziem prezidentiem

Baidena un Buša administrāciju izdarītā izvēle atbilst visu citu ASV administrāciju izdarītajai izvēlei, kuras saskārušās ar līdzīgu dilemmu.

Kad 1948. gadā Padomju Savienība bloķēja Berlīnes maģistrāli, ASV prezidents Harijs Trumens noraidīja savu bruņoto spēku komandieru priekšlikumu likt ASV spēkiem izlauzt ceļu uz Berlīni ar varu. Prezidents Dvaits Eizenhauers nesūtīja ASV karaspēku Ungārijas 1956. gada sacelšanās aizsardzībai, šo lēmumu 1968. gada Prāgas pavasara laikā Čehoslovākijā atkārtoja prezidents Lindons Džonsons. Kenedijs atteicās uzbrukt padomju karaspēkam, kas būvēja Berlīnes mūri. Kad 1983. gadā Padomju Savienība Tālajos Austrumos notrieca pasažieru lidmašīnu, kā rezultātā gāja bojā 52 amerikāņi, no kuriem viens bija Kongresa loceklis, prezidents Ronalds Reigans arī atteicās no eskalācijas. Šie gadījumi pierāda, ka neviena ASV valsts augstāka amatpersona, kurai bija jāpieņem galīgais lēmums, nebija gatava riskēt ar nācijas izdzīvošanu kaut kāda cita iemesla dēļ, kas nav nepārprotami svarīgs ASV valsts interesēs.

Tāpat kā viņu priekšgājēji, Baidens, Apvienotā štābu priekšnieku komitejas priekšsēdētājs ģenerālis Marks Millijs, Nacionālās drošības padomnieks Džeiks Salivans un citi administrācijas locekļi ir ne tikai lasījuši par Kubas raķešu krīzes notikumiem, bet arī piedalījušies simulētās kara spēlēs, kuru mērķis bija ļaut viņiem izjust kodoldraudus uz vietas.

Viņi ir iejutušies to cilvēku lomās, kuri sēdēja pie viena galda ar Kenediju, apspriežot izvēli, kas, kā viņi zināja, varēja izprovocēt kodoltriecienu, kas varēja nogalināt viņu pašu ģimenes. Viņi ir pārskatījuši Vienoto integrēto operatīvo plānu un ASV vispārējo kodolkara plānu, kas pirmo reizi tika izstrādāts 60. gadu sākumā un kas paredz ASV kodolarsenāla palaišanas procedūru un mērķēšanas iespēju klāstu, ja tas būtu nepieciešams.

Džo Baidens un viņa vecākie padomnieki ir pārdomājuši, ka, lai gan ASV stratēģiskie kodolspēki var izdzēst Krieviju no kartes, jebkuras šādas konfrontācijas beigās arī ASV vairs nebūs. Tādējādi viņi izprot dziļo patiesību, ko Ronalds Reigans ir izteicis savā slavenajā citātā: “Kodolkaru nevar uzvarēt, un to nekad nedrīkst realizēt.”

Reigana apgalvojumus ir viegli nolasīt, bet grūti integrēt stratēģiskajā domāšanā. Lai gan Amerikas Savienotajām Valstīm ir visspēcīgākā armija pasaulē ar kodolspēkiem, kas Krieviju varētu pārvērst par kapsētu, Reigana pirmais punkts atgādina, ka šī kara beigās Krievija būtu pilnībā iznīcinājusi arī Amerikas Savienotās Valstis. Neviens to nevarētu nosaukt par uzvaru. Aukstā kara stratēģi to dēvēja par MAD jeb savstarpēji garantēto iznīcināšanu. Kara tehnoloģiju attīstība faktiski ir padarījusi ASV un Krieviju par neatdalāmiem dvīņiem. Lai gan abas valstis var nogalināt otru, neviena no tām to nevar izdarīt, vienlaikus neizdarot pašnāvību.

Reigana brīdinājuma otro daļu “nekad nedrīkst realizēt” ir vēl grūtāk uztvert. Lai cik ļauna un bīstama šodien būtu Putina Krievija, Amerikas Savienotajām Valstīm ir jāatrod veids, kā to sakaut, nesākot karu. Aukstā kara laikā izvairīties no kara ar Padomju Savienību nozīmēja pieņemt ierobežojumus ASV iniciatīvām cīņā pret Padomju Savienību, kas citādi būtu pilnīgi nepieņemami. Tostarp bija jāsadzīvo, cik tālu vien bija iespējams, ar padomju okupāciju Austrumeiropas valstīs, pat ja ASV darīja visu iespējamo, lai mazinātu atbalstu šiem komunistiskajiem režīmiem, un jāpanāk kompromisi, kuros abas valstis vienojās neizvietot noteiktas ieroču sistēmas, piemēram, vidēja darbības rādiusa kodolspēkus, kas varētu palielināt nepareizu aprēķinu vai negadījumu risku, novedot pie kara.

Karš ar citiem līdzekļiem

Starp daudzajām Kubas raķešu krīzes mācībām viena var izrādīties īpaši svarīga Baidena administrācijai turpmākajās nedēļās – jo īpaši, ja Putins tiks iedzīts stūrī.

Kā Kenedijs teica savā svarīgākajā ārpolitikas runā tikai dažus mēnešus pēc Kubas raķešu krīzes: “Vispirms, aizsargājot savas vitāli svarīgās intereses, kodolvalstīm ir jānovērš konfrontācijas, kas pretiniekam liek izvēlēties vai nu pazemojošu atkāpšanos, vai kodolkaru.” Ja šīs būtu vienīgās divas iespējas, starp kurām Putinam būtu jāizvēlas, nav garantijas, ka viņš izvēlētos pirmo.

Lai gan Baidens ir izvairījies piespiest Putinu nonākt līdz šādai situācijai, notikumi šobrīd virzās uz to, ka Krievijas līderis varētu nonākt šādās krustcelēs. Ja kara faktiskie apstākļi uz vietas viņam neatstāj citu alternatīvu kā zaudēt šo karu vai šokēt ukraiņus un pasauli ar taktisko kodoluzbrukumu, būtu muļķīgi domāt, ka viņš neizvēlēsies otro iespēju.

Lai to novērstu, Baidenam un viņa komandai vajadzētu pārskatīt to, ko Kenedijs darīja, kad viņš redzēja, ka notikumi strauji virzās uz strupceļu. Neraugoties uz ASV jūras blokādes panākumiem, kas neļāva Padomju Savienībai ievest Kubā papildu raķetes, tā neko nedarīja, lai apturētu tās raķešu sagatavošanu palaišanai pret Amerikas Savienotajām Valstīm. Tādējādi krīzes pēdējā sestdienā Kenedija padomnieki viņam teica, ka ir tikai divas iespējas – uzbrukt vai pieņemt padomju raķešu bāzi Kubā kā notikušu faktu. Kenedijs noraidīja tās abas. Tā vietā viņš izstrādāja izdomātu alternatīvu, kas sastāvēja no trim komponentēm: publiska vienošanās, kurā Amerikas Savienotās Valstis apņēmās neveikt iebrukumu Kubā, ja Padomju Savienība atsauks savas raķetes, privāts ultimāts, kurā draudēja uzbrukt Kubai nākamo 24-48 stundu laikā, ja Hruščovs nepieņems šo piedāvājumu, un “konfekte” Krievijai, kas solīja izvest ASV raķetes no Turcijas sešu mēnešu laikā pēc krīzes atrisināšanas.

Sarežģītajās daudzlīmeņu sarunās un diplomātijā, kas būs nepieciešamas, lai Putinam Ukrainā radītu līdzīgu atkāpšanās ceļu, ASV un to sabiedrotajiem būs vajadzīga vēl lielāka iztēle nekā Kenedijam un viņa padomdevējiem 1962. gadā.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: Sargs.lv/Foreign Affairs