Kādu laiku gadījās dzīvot vienā Anglijas mazpilsētā: tās nosaukums bija Sausporta, un tā ir slavena ar to, ka tur atrodas pasaulē mazākais bārs. Nišā zem tilta iespiesta lete, alus krāns un divi krēsli. Vēl tur ir lieliska pludmale, pa pusei pamests atrakciju parks, vilcienu stacija un daudz vecu cilvēku. Ļoti, ļoti daudz vecu cilvēku.
Sausporta ir pansionātu pilsēta. Veci ļaudis, iestājoties pensijas vecumam, pārdod visu lieko un nopērk sev dzīvokli vai istabiņu kādā no daudzajiem Sausportas veco ļaužu namiem. Pie rokas tur vienmēr ir medmāsa. Katrā pilsētas ēstuvē – atsevišķa ēdienkarte senioriem. Visa infrastruktūra orientēta uz veciem ļaudīm, pat izklaides iespējas pielāgotas – no grāmatu klubiņiem līdz bingo vakariem, no dažādiem senioru sportiem līdz 60. gadu stilā ieturētiem amizieriem.
Protams, ja tev ir zem 50, tad dzīve tādā vietā nav pārāk jautra un krāsaina. Toties mierīga. Tur neviens vairs nekur nesteidzas. Dzīvo paši sev un sev tuvām lietām. Cik gadījās aprunāties – ar dzīvi tīri apmierināti (ja neskaita tās īsumu). Vienvārdsakot, tāds milzīgs veco ļaužu pansionāts.
Līdzīga sajūta bieži vien pārņem Rīgā. Saprotu, visa Eiropa lēnām noveco, bet šeit, liekas, reti kurš vispār kādreiz bijis jauns. Pabrauciet ar sabiedrisko transportu – rīts vai vakars, darba vai brīvdiena, viss ir sirmām galvām pilns. Pastaigājiet pa ielu kaut kur ārpus centra robežām, aizejiet uz parku, izmetiet līkumu pa nomali, apmeklējiet poliklīniku, pastu vai centrāltirgu – visur jums pretim nāks cilvēki nopietnos vai tiem diezgan tuvos gados. Rīga ir kļuvusi par pansionātu pilsētu.
Visdziļāko cieņu ikvienam vecam cilvēkam – mēs visi tādi reiz būsim (ja paveiksies, un nenomirsim ar kādu no miljons modernās dzīves izraisīto nelaimju). Bet varbūt galvaspilsēta nav izdevīgākā vieta, kur aizvadīt pensijas gadus. Ne pensionāriem – kuriem šeit viss ir dārgāk un tālāk, skaļāk un steidzīgāk. Ne arī pilsētai – kurai pensionāri uzliek milzīgu slogu sabiedriskajā transportā, veselības aprūpē un visās pārējās lietās, par psiholoģisko spiedienu nemaz nerunājot… Dzīve vecu ļaužu ielenkumā tomēr nav pati radošākā un līksmākā atmosfēra.
Mūsu pilsēta iztērē milzumdaudz enerģijas un līdzekļu, lai rūpētos par saviem vecajiem. Bet nebūtu nekas nepieklājīgs tiem piedāvāt ērtākas dzīves variantu. Tādu, kas ir lēts, un ekoloģisks un līdz ar to – arī ilgāk pastiepjams. Kādā no daudzajām Latvijas mazpilsētām. Tajās vietās, no kurienes visa dzīvība jau sen aizplūdusi kaut kur Īrijas virzienā. Gan vecie ļaudis izrādīsies atkal dzīvei derīgi. Gan arī lauku mazpilsētas.
Galvaspilsētai tomēr jābūt ar drusku citādu ritmu un enerģiju. Tai vairāk jāļauj atbalstīt jaunos, nevis nemitīgi čubināt sirmos. Abas lietas vajadzīgas, bet katra savā vietā. Citādāk – kāds gan tur “ekonomikas izrāviens”?
Pabraukājiet sabiedriskajā transportā, pastaigājiet pilsētas nomalē – vai tiešām šie ļaudis jums izskatās pēc tādiem, kuri taisās uz baigo izrāvienu?
Autors: Nils Sakss