Vampīri ir dzīvi: sieviete izdzer divus litrus asiņu mēnesī

Kāda amerikāniete pēdējos 30 gadus dzer dzīvu cilvēku asinis un apgalvo, ka nekad iepriekš nav jutusies labāk.

45 gadus vecā divu bērnu māte no ASV Pensilvānijas štata Džūlija Keiplsa (Julia Caples) ik mēnesi izdzer 2 litrus asiņu. Viņa sūc asinis no brīvprātīgiem donoriem, ar kuriem tiekas okultisma preču un citu dīvainu lietu veikalā, kas atrodas līdzās viņas mājai.

„Dzerot cilvēka asinis, es jūtos stiprāka un veselīgāka”, — stāsta Džūlija. „Es zinu — zinātnieki uzskata, ka asinīm nav lielas barības vērtības, bet iespējams, ka tā vēl nav atklāta.”

Viņa apgalvo, ka jūtas pievilcīgāka, izjūt milzīgu enerģijas pieplūdumu un viņai nav veselības problēmu.

Asinis sievietei iegaršojušās 15 gadu vecumā, kad viņa, pirmo reizi skūpstoties, pēkšņi sajutusi nepārvaramu vēlēšanos iekost puisim lūpā. Lai gan pēc šā gadījuma jaunietis vairs neesot Džūliju skūpstījis, viņa nenožēlojot nodarīto.

Džūlijas vīrs Donalds arī kādu laiku bija aizrāvies ar asiņu dzeršanu, tomēr pēc dēla piedzimšanas nolēma atteikties no šī ieraduma.

Sievietes 24 gadus vecā meita Aleksija pauž nepatiku pret mātes vampīrismu, salīdzinot viņu ar dēlēm un parazītiem. Tomēr Keilsa viņai nepiekrīt, jo donori brīvprātīgi sniedz viņai šo iespēju.

Sieviete sazinās ar donoriem internetā un lūdz, lai viņi nodod asinsanalīzes, vēloties pārliecināties, ka tie nesirgst ar kādām kaitēm, piemēram, AIDS.

Ārsti brīdina, ka vampīrus apdraud infekcijas, kas tiek iegūtas, saskaroties ar asinīm. Turklāt cilvēka organisms nav pielāgots asiņu sagremošanai.

Vampīri reālajā dzīvē

Vampīru dzīves stils ir subkultūra, kas pamatojas uz mūsdienīgu vampīrisma uztveri. „Reālie vampīri” lielāko tiesu ir gotu subkultūras pārstāvji, lai gan viņi piekopj arī vairākus sadomazohisma elementus. Internetā ir forumi un citas interešu grupas, kas atbalsta šo subkultūru.
Eksistē vairāki vampīru dzīves stila tipi:

Sangvināriji — dzer asinis un ir pārliecināti, ka tas nepieciešams psihiskās un fiziskās veselības uzturēšanai

Psihiskie vampīri — „uzlādējas” ar citu cilvēku psihisko enerģiju

Dzīvie vampīri — uzskata, ka vampīrisms ir nepieciešams garīgai attīstībai

Asins donori — cilvēki, kas ļauj vampīriem dzert viņu asinis

7 dīvainas uzvedības tipi, kas piemīt vampīriem

Lai gan apgalvojums, ka vampīru nemaz nav, ir pamatots, vairākas cilvēku slimības un veselības traucējumi izpaužas tādā veidā, kas ļoti atgādina vampīru darbības: tās ir gan bailes no saules stariem, gan riebums pret ķiplokiem. Lūk, septiņas slimības, ar kurām sasirgstot, cilvēks uzvedas līdzīgi vampīram.

Riebums pret ķiplokiem

Bailes no ķiplokiem jeb aliumfobija ir neiroze: cilvēks stipri satraucas, iedomājoties vien par šo gluži patīkami smaržojošo augu. Nav svarīgi, kādā formā — kā pulveris, vai daiviņa — ķiploks raida kādus īpašus signālus cilvēkam, kurš cieš no šīs reti sastopamās fobijas. Pat atrašanās vien ķiploka tuvumā izraisa cilvēkam smagu panikas vai trauksmes lēkmi.

Leģenda par to, ka vampīri baidās no ķiplokiem, bet to izmantošana atvaira ļaunos garus, savulaik bija izplatīta slāvu valstīs un Rumānijā. Uzskatīja, ka tie, kas atsakās ēst ķiplokus, ir vampīri, turklāt pastāvēja paraža nelaiķim pirms apbedīšanas ielikt mutē ķiploka daiviņu, lai tas nepārvērstos par vampīru.

Vēlēšanās kādam iekost

Trakumsērga jeb hidrofobija ir slimība, kuras gaitā izpaužas vairāki „vampīra” simptomi, to skaitā, vēlme kost citiem cilvēkiem. Trakumsērgas vīruss skar nervu sistēmu un var izraisīt pārlieku jutību pret saules gaismu un citiem vizuāliem stimulētājiem, piemēram, spoguļiem. Vārds „trakumsērga” tulkojumā no latīņu valodas nozīmē „niknums” jeb „neprāts”, un slimība tā tika nosaukta tieši tāpēc, ka ar to sasirgušie cilvēki izrādīja agresijas pazīmes un cieta no halucinācijām.

Slimība ietekmē arī par miegu atbildīgās smadzeņu daļas, tāpēc sasirgušais cilvēks var ciest no bezmiega vai pat hiperseksualitātes. Trakumsērgas izplatītākais infekcijas avots, kas bieži pārvērš cilvēku par „vampīru”, ir sikspārņa kodums. Kā zināms, divi trakumsērgas vīrusa štammi var tikt nodoti cilvēkam vienīgi ar sikspārņu starpniecību, tāpēc šo slimību mēdz dēvēt arī par „sikspārņu trakumu”.

Bailes no spoguļiem

Lai gan mēdz teikt, ka vampīri spogulī neatspīdot, šī slimība — eizoptrofija (jeb katoptrofobija), liek cilvēkiem baidīties no sava atspīduma. Šādas bailes var izraisīt kāds traumējošs notikums, vai arī fobija var izveidoties dziļi slēptu baiļu rezultātā, piemēram, ja cilvēks bērnībā ir noskatījies šausmu filmu ar spoguļu „piedalīšanos” un zemapziņā viņam tās ir saglabājušās. Cilvēkam ar šādiem traucējumiem jau spoguļa izskats vien var izraisīt izteiktu trauksmi un nemieru.

Raugoties spogulī, daži cilvēki, kas cieš no šīs fobijas, uzskata, ka tādējādi viņi izaicina pārdabiskus spēkus, bet citiem šķiet, ka viņus kāds novēro. Ir arī tādi slimnieki, kas apgalvo, ka spēj skatīties spogulī tikai dažas sekundes, bet, veroties tajā ilgāk, viņiem liekas, ka redzamais atspulgs ir kāds cits cilvēks.

Pretīgums pret spoguļiem, ko izjūt vampīri, ir minēts eiropiešu mītos par vampīriem. Savulaik ļaudis uzskatīja, ka vampīriem nav dvēseles, tāpēc viņi spogulī nav redzami. Tā kā nespēja raudzīties spogulī pieder pie trakumsērgas simptomiem, tad pastāv uzskats, ka mīts par vampīriem ir radies 18. gadsimtā, kad Eiropā plosījās trakumsērgas epidēmija.

Kāre pēc asinīm

1985. gadā kāds zinātnieks apgalvoja, ka esot atklājis slimību, kas ir saistīta ar mītu par vampīriem. Viņš uzskatīja, ka tā ir ģenētiska asins slimība, ko dēvē par porfīriju.

Cilvēki jūt vēlēšanos dzert cilvēku asinis, lai atvieglotu slimības simptomus (tie ir saistīti ar problemātisku asinis apgādi ar hemoglobīnu — olbaltumvielu, kas atrodas sarkanajos asinsķermenīšos).

Pie šādiem secinājumiem nonāca bioķīmiķis Deivids Dolfins (David Dolphin). Vēlāk viņa teorija tika noraidīta, jo citi speciālisti pierādīja, ka tā ir pamatojusies uz nepareizu slimības izpratni.

Tomēr pie šīs slimības simptomiem pieder arī bailes no saules gaismas. Pēc dažu minūšu uzturēšanās saulē uz slimnieku ādas sāk veidoties čūlas. Vēl viens slimības simptoms ir sarkanas krāsas urīns, iespējams, tāpēc ļaudis senatnē uzskatīja, ka tie, kuri cieš no šis kaites, dzer asinis.

Grāfs Drakula

Aritmomānija ir „skaitļu neprāts” — kompulsīva, patoloģiska tieksme skaitīt objektus, uzskaitīt maz zināmus notikumus, kas dziļi iegulstas sabiedrības apziņā, piemēram, pasakas par vampīriem.

Gadsimtiem ilgi tika uzskatīts, ka, tāpat kā krusts un ķiploki, no vampīriem spēj pasargā arī matemātika. Pastāvēja viedoklis, ka, lai paglābtos no vampīra, pietiek uzmest tam sauju rīsu vai jebkuru citu sēklu, jo viņš nemetīsies cilvēkam pa pēdām, līdz nebūs saskaitījis visus graudiņus.

Viduslaikos cilvēki, apglabājot savus tuviniekus, apbēra viņu mirstīgās atliekas ar magoņu sēkliņām, cerot, ka tas atturēs vampīrus no košanas mirušajam.

Lieli ilkņi

Hipohidrotiskā ektodermālā displāzija ir reti sastopama ģenētiska slimība, kas izpaužas ar zobu attīstības traucējumiem. Cilvēkam sāk pastiprināti augt zobi, turklāt tas notiek jau brieduma gados. Citos gadījumos daudzu zobu viņam vienkārši nav, tikai daži asi ilkņi.

Katram cilvēkam mutē ir asi ilkņi, kurus viņš izmanto barības nokošanai, nevis sakošļāšanai (tas ir dzerokļu uzdevums). Lai gan gadsimtiem ilgi vampīrus attēloja ar briesmīgiem, gariem ilkņiem, tikai pagājušā gadsimta beigās parādījās vampīru attēli ar stipri izvirzītiem ilkņiem.

Saules gaismas ķertie

Pigmentārā kseroderma (PK) ir reta ģenētiska slimība, kas izpaužas kā cilvēka DNS nespēja efektīvi tikt galā ar ultravioleto staru izraisītiem ādas bojājumiem. Saskaņā ar datiem ko sniegusi starptautiska organizācija, kas apvieno šādus slimniekus, ar pigmentāro kserodermu sirgstošie cilvēki, pat uz īsu brīdi nonākot saulē, gūst smagus apdegumus. Lai gan šo traucējumi pakāpes mēdz būt dažādas, smagākajos gadījumos šiem pacientiem ir aizliegts atrasties tiešos saules staros.

Kad cilvēks ar PK tiek pakļauts saules staru ietekmei, viņa āda pārklājas ar asiņojošām un pat strutojošām rētām. Dažkārt šādiem slimniekiem jāizvairās pat no telpu iekšējā apgaismojuma, piemēram, kvēlspuldžu gaismas, kas izstaro ultravioletos starus. Pastāv arī tāds simptoms kā pārlieka acu jutība pret saules gaismu, kuras ietekmē acis apsārst un iekaist.

Stāstos par vampīriem tradicionāli tiek uzsvērts, ka tie slēpjas no dienas gaismas, kas var tos nogalināt, tāpēc biežāk vajā savus upurus naktī.

Izsaki savu viedokli komentāros un seko mums Facebook un Twitter!

Avots: Huffingtonpost.com