Pēteris Apinis, ārsts
Svalbāras arhipelāgā atrodas Ziemeļpolam tuvākās apdzīvotās vietas uz zemeslodes. Lielākā arhipelāga pilsēta ir Longjērbīene, bet ziemeļu virzienā tālākais apdzīvotais ciems ir Nīolesunna. Visas apdzīvotās vietas atrodas arhipelāga lielākajā salā Špicbergenā. Ja man jāpaskaidro, kur īsti atrodas Svalbāra, es teiktu – pusceļā no Norvēģijas uz Ziemeļpolu. Longjērbīene atrodas 78o ziemeļu platuma grādā. Polārais loks atrodas 66° 33′ 39″ ziemeļu platuma grādos, tātad viss Svalbāras arhipelāgs atrodas krietni virs tā, un ziemā tur ir polārā nakts ar ziemeļblāzmu (no 26. oktobra līdz 15. februārim), vasarā – mūžīga diena.
Cilvēki dzīvo arī tālāk uz ziemeļiem – vistālāk atrodoties krievu militārās bāzes Franča Jozefa zemē, taču uz šo vietu Eiropas Savienības pilsonim ceļš ir slēgts, un Krievijas Ārstu kamerā ļoti informēti kolēģi man teica, ka neesot prāta darbs pat mēģināt dabūt atļauju braukt uz Franča Jozefa zemi. Reiz esmu lasījis Krievijas paziņojumus par Arktiku, ka NATO kara bāzes atrodoties vēl tālāk ziemeļos, bet pārliecinošu pierādījumu man nav.
Tātad – ja nu tu neesi polārpētnieks, bet vienkārši ceļotājs, tev tālākais pieejamais punkts ziemeļos ir Svalbāra. Uz Svalbāru ceļotāji parasti brauc vasarā, kad ir brīnišķa diena un saule nenoriet, kad ar kuģi var vizināties pa fjordiem un aizbraukt uz kaimiņmiestiem (piemēram, krievu apdzīvoto Barencburgu), kāpt kalnos un fotografēt brīnišķas ainavas.
Mēs rīkojāmies pretēji – lidojām uz Longjērbīeni Ziemassvētkos, mēģinājām fotografēt ziemeļblāzmu un ledus lāci, dzīvojām pilnīgā tumsā un komunicējām ar simtiem avantūristu un vienkārši tūristu no visas pasaules. Pilsētā dzīvo aptuveni divi tūkstoši iedzīvotāju, bet trīs reizes nedēļā lidostā nolaižas Norvegian un SAS boeingi, katrā pa 250 cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa ir tūristi, kas vidēji Svalbārā pavada vienu nedēļu, tātad papildus pastāvīgajiem iedzīvotājiem allaž pilsētā uzturas nepilns tūkstotis tūristu. Bez tam Longjērbīenē nosēžas dažādi čarterreisi, un īpaši populāras esot dienesta konferences, ko skandināvu dižfirmas rīkojot Svalbārā – apkārt tumsa, vakara diskusijām taxfree veikalos alkohols lētāks nekā citās Norvēģijas vai Zviedrijas pilsētās, labas viesnīcas un konferenču zāles, viegla rakstura meiteņu uz (Marijas) ielas nav.
Loģisks, bet vienlaikus pārsteidzošs ir fakts, ka pilsētas iedzīvotāji nebūt nav norvēģi, bet pasaules pilsoņi. Restorānos mūs apkalpoja argentīnietes, austrāliete, vjetnamiete, polis, čehs, viesnīcas istabas uzkopa filipīnietes, izbraucienā mūs pavadīja krievs, taksists bija vācietis, alus rūpnīcā gide – amerikāniete. Vienīgā latviete, vārdā Evija, kura strādājot Radisson Blu viesnīcas restorānā, tieši šajā laikā bija aizbraukusi tūrisma braucienā uz planētas dienvidu galu – Antarktīdu. Mums gan teica, ka vēl kāda latviete strādājot informācijas birojā, bet mums tur viņu neizdevās atrast un apstiprinājumu šai ziņai neatradām. Tiesa, latviešus mēs sastapām – tie bija tādi paši tūristi kā mēs, bet mūs pazina un uzrunāja, kaut paši jau 10 gadus dzīvo Norvēģijā, Oslo. Viesnīcu, veikalu un sabiedriskās ēdināšanas darbinieki ir jauni cilvēki, kas paspējuši pastrādāt dažādās pasaules vietās, bet šeit atraduši lielu algu un draudzīgu sabiedrību.
Svalbāras tautsaimniecība balstās uz ogļrūpniecību, tūrismu un polārpētniecību. Longjērbīenē ir ne tikai skola, bērnudārzs, muzejs, baznīca, taxfree veikali un bezgalīgs daudzums restorānu un kafejnīcu, bet arī universitāte, kas sadarbojas ar visām Norvēģijas (un citām pasaules) augstskolām, un studenti šeit (parasti gada studijās) apgūst ģeoloģiju, metereoloģiju, dažādas bioloģijas jomas. Svalbārā pētniecības stacijas ir arī Polijai, Krievijai un Ķīnai, bet norvēģi rūpīgi seko līdzi tam, lai pēdējās divas nodarbotos tiešām tikai ar iepriekšnosauktajām zinātnēm.
Longjērbīenē izbijis norvēģu lidotājs, vārdā Roberts Johansons, nodibinājis alus brūzi, kurā ražo alu, par izejvielu izmantojot no Svalbāras arhipelāga lielākā šļūdoņa, kurš esot 200 000 gadu vecs, izkusušo ledu, kas piešķir alum pasaulē labākā alus statusu, nu vismaz Svalbārā. Iesalu un citas sastāvdaļas, skārdenes un glāzes rūpnīca ved ar kuģi no Somijas. Vislielākais alus noiets ir Norvegian lidsabiedrībā, kur pasažieriem pasniedzot tikai Svalbāras alu. Vislabākais no degustētajiem Svalbāras aliem bija Indian pale ale, ko mēs saucam par IPA. Rūpnīcā mums skaidroja, kādas tik salas zālītes un ķērpīši nav alum pievienoti, smaržoja tiešām lieliski, bet pēc garšas mazliet atgādināja ķimelīti.
Longjērelvas upe, kas ir aizsalusi gandrīz visu gadu, sadala Longjērbīenes pilsētu divās daļās. Jaunā Longjērbīene ir bagātīgi apbūvēta ar dzīvojamām mājām, krogiem un veikaliem, slēpošanas kalnu, muzeju, bet vecajā daļā atrodas dažas dzīvojamās ēkas, skola, termoelektrostacija un baznīca.
Svalbārā noteikti ir jāaiziet uz baznīcu, tā atvērta 24/7. Priekštelpā, pirmajā stāvā jānovelk jaka un zābaki, kājas jāievelk tam paredzētās tupelēs un jāiet uz otro stāvu. Tur paveras liela priekštelpa ar kādiem desmit lieliem galdiem un mīkstiem krēsliem visapkārt, sākotnēji atgādinot kafejnīcas interjeru. Taču tas liecina tikai to, ka jebkurš ienācējs ir mīļi aicināts pasēdēt, iedzert no termosa kafiju vai tēju, vai arī nopirkt suvenīrus, atstājot prasīto summu turpat uz galda. Tālāk – caur plašām vaļējām durvīm ir baznīcas telpa, kur rindojas vienkārši krēsli, stūrī novietots koncertflīģelis, neliela kancele un neliels sārti krāsots altāris, pie sienas plauktiņš ar glīti sakārtotām dziesmu grāmatām. Altārgleznu sārtās krāsās gleznojis kāds modernists, mēs tās sižetu un vēstījumu nesapratām. Kupla egle, bagātīgi izrotāta ar LED lampiņām, šķiet, vesta no Norvēģijas. Klusums, pietāte, arhitektonisks šarms un gaume.
Viens no stāsta galvenajiem varoņiem ir lācis. Visas trīs naktis, kamēr bijām Svalbārā, lācis nāca uz Longjērbīeni, visticamāk viņš tās tuvumā pastaigājās arī dienā, jo daži viņu bija redzējuši, bet brīvi pastaigājās pa pilsētu naktī. Kāds amerikānis, ar kuru iepazināmies viesnīcā, aizķērās bārā līdz trijiem naktī. Pēkšņi sākās kaut kāda panika, bārmenis ziņojis, ka ārā iet nedrīkst, amerikānis, protams, izskrēja no bāra un lāci nofotografēja. Lācis atradās tieši starp bērnudārzu un sākumskolu, kas bija iepretim viesnīcai, kurā apmetāmies. Mēs naktī cēlāmies ik pa dažām stundām, lai palūkotos pa logu, vai neieraudzīsim lāci, bet neredzējām.
Ar polārlāčiem Svalbārā ir tā – tie ir aizsargājami dzīvnieki. Lācim tuvoties nedrīkst. Tiem, kas strādā ārā un tālāk no durvīm, līdzi ir speciāla raķete un liela Brauning tipa pistole (gan viena, gan otra lieta brīvi nopērkama sporta preču veikalā). Sākotnēji lācim ir jālaiž virsū raķete, bet šaut drīkst tikai tad, ja kādam tiešām draud dzīvības briesmas. Jebkurā gadījumā, kādam par lāča nošaušanu ir jāsamaksā aptuveni 4000 eiro sods, parasti jāmaksā tam, kurš neuzmanīgi lācim tuvojies, nevis tam, kurš glābis tam pirmajam dzīvību un lāci nošāvis. Polārlācis cilvēku uzskata par barību, skrien ātrāk par cilvēku (sprintā lācis skrien 40 km/h, Huseins Bolts 36 km/h, pārējie cilvēki pēc trenētības, tomēr ievērojami lēnāk). Lāču tēvs sver līdz 450 kg un ir lielākais zemeslodes sauszemes zīdītājs. Kauties ar lāci ir neiespējami un laikam nevajag.
Polārlāča izbāzenis atrodas katrā Longjērbīenes veikalā, viesnīcā un krogā, protams, arī muzejā. Trešdaļa no Svalbāras suvenīriem ir veltīti polārlācim.
Longjērbīenā, manuprāt, ir viens taksists, kas brauc ar mikroautobusu, bet man apgalvoja, ka tādu tomēr esot vismaz trīs. Tad nu šis taksists, kura pakalpojumus izmantoju divreiz, vācietis pēc tautības, stāstīja, ka pats iepriekšējā naktī ieraudzījis lāci, piezvanījis policistam. Savukārt policists modinājis ugunsdzēsēju, ugunsdzēsējs kāpis savā lielajā mašīnā un ar to dzinis lāci no pilsētas prom. Lācis sapratis, ka viņam ir neiespējami kauties ar ugunsdzēsēju mašīnu un devies uz fjordu palūkot pēc kāda roņa. Tiesa, mēs otrā dienā izstaigājām visu pludmali, lielu gabalu gar baznīcu, tad pāri ielejai atgriezāmies pilsētā un tā arī lāci nesastapām. Var jau būt, ka pastaigājāmies kaut kur paralēli.
Kaut arī Svalbāra šķiet ļoti tālu ziemeļos, tās rietumu krastu apskalo Golfa straumes atzars un rietumu puse nekad neaizsalst. Arī Īsfjords, pie kura atrodas gandrīz visas Svalbāras apdzīvotās vietas, neaizsalst. Kuģis uz Svalbāru kursē katru nedēļu. Svalbārā nedrīkst izmest atkritumus, tos slēgtos konteineros ved uz Norvēģiju. Svalbārā nav arī kapsētu, jo savulaik – 1930. gadā svalbārieši sapratuši, ka līķi mūžīgajā sasalumā nesadalās. Ja kāds pamanās Svalbārā nomirt, viņu ar kuģi ved aprakt uz Tromsu. Alus ražotāji stāstīja, ka sākumā nācies uz Norvēģiju vest arī alus pārpalikumus, kas sadārdzinājis ražošanu. Vienīgajā Svalbāras fermā dzīvo trīs zirgi un viens trusis, un tie nespējot visu alus pārpalikumu apēst. Tagad šos atkritumus kā ekoloģiskus sadedzina Svalbāras TECā. Svalbārā ir akmeņogļu raktuves, kur esot iegūstamas pašas melnākās un pašas labākās zemeslodes akmeņogles – uz Vāciju tērauda ražošanai aizvedot 3/4 iegūto ogļu, bet pārējo sadedzinot paši – siltumam un elektrībai.
Svalbāras daba ir unikāla, un te ir daudz aizsargājamu teritoriju. Par faunu un floru esmu lasījis, un to var izlasīt jebkurš interesents – literatūras ir pietiekami. Katram Svalbāras pastāvīgam iedzīvotājam ir tiesības septembrī vai oktobrī paša vajadzībām nomedīt vienu ziemeļbriedi, bet profesionāliem medniekiem, kādi uz salas esot trīsdesmit vai četrdesmit – katram četrdesmit. Svalbāras ziemeļbriežu gaļu eksportē kā ļoti ekoloģiski tīru un īpaši vērtīgu, jo ziemeļbriedis pārtiek no tundras ķērpjiem un puķītēm, arī ziemā, kad izkasa sasalušo zēli no sniega segas. Tie, kam mednieka/makšķernieka gars traucē visu gadu, sēž uz mola fjordā un makšķerē. Lomi esot izcili.
Svalbārā ir beznodokļu zona. Benzīns Norvēģijā ir krietni dārgāks nekā Latvijā – maksā turpat vai divus eiro litrā, bet Svalbārā maksā aptuveni 90 eirocentus litrā. Šī iemesla dēļ svalbārieši ir nopirkuši lielas mašīnas, ar kurām pārvietojas pat dažus simtus metrus no mājas līdz darbam vai veikalam. Tiesa, daži uzrunātie apgalvoja, ka pie vainas esot bailes no polārlāča.
Par mazkustību svalbārieši nesūdzas. Pilsētā sākas kalns (ne jau velti sala saucas Špicbergena), uz kura ir bugelis un diennakti apgaismota kalnu slēpošanas trase. Ļoti labas iespējas ir distanču slēpotājiem, vienmēr trases noblīvētas un apgaismotas. Longjērbīenē notiek arī slēpošanas maratons, uz kuru sabraucot vairāk par tūkstoti skandināvu garo distanču slēpotāju.
Ziemas tūristu galvenā nodarbe ir polārblāzmas fotografēšana. Jābildē manuāli, bet tā kā man nebija paķēries līdzi statīvs, bildēju, nolicis fotoaparātu uz sniega motocikla – tie te stāv nolikti visās ceļmalās. Bildi ar sarkanu vai daudzkrāsu ziemeļblāzmu nedabūju, zaļu sabildēju vai cik.
Pilsētas tūrisma industrija ir balstīta uz tūrista vēlmi tikt ārā no elektrības apgaismotās pilsētas uz polārlāča apdzīvoto apkārtni, kur pilsētas gaismas netraucē jūsmot par debesu zaļgano krāšņumu kalnu smailes vienā vai otrā pusē. To piedāvā ar autobusu, sniega visurgājēju vai sniega motocikliem, cenas attiecīgi no 50 līdz 150 eiro par dažu stundu izklaidi.
Viss Svalbārā ir dārgs, pat ļoti. Trīs kilometru ceļš autobusā no lidostas līdz viesnīcai 12 eiro. Picas cena svārstās ap 20 eiro, alus ap 15 eiro, bet vakariņas – ap 50 eiro. Tomēr vienu braucienu – vakariņas + ziemeļblāzmas lūkošanos sev neliedzām, kaut arī pārrēķinot cena bija ap 150 eiro katram. Aizveda mūs ar autobusu uz nomaļu vietu, ieveda koka vigvamā, kur vidū tika kurts ugunskurs, lielā katlā vārījās garda ziemeļbriežu gaļas zupa, gaļas tajā vairāk par ūdeni, kartupeļiem un burkāniem kopā. Dzert tika dots akvavits (norvēģu kartupeļu šņabis, kas garšo pēc ķimenēm) un iepriekš aprakstītais Svalbāras alus, pēcāk lielā tējkannā ar degošu pagali maisīta izcila kafija. Šis vigvams celts pēc attēla, kādu bija uzbūvējis holandiešu (bet varbūt dāņu) polārpētnieks Vilems Barencs savā ekspedīcijā 1596. gadā. Viņš meklēja ziemeļaustrumu jūras ceļu no Eiropas uz Ķīnu un 10. jūnijā atklāja Lāču salu (pirmoreiz ieraudzīja un arī nogalināja polārlāci, atveda uz Eiropu ādu), bet 17. jūnijā atklāja Svalbāras galvenās salas rietumdaļas klinšainos krastus, un salu nosauca par Špicbergenu. Barencs salas uzmērīja, tad devās tālāk uz austrumiem, kur ekspedīcija iesala pie Jaunās zemes salas (šobrīd Krievijai piederošā Новая земля). Ekspedīcija
bez pieredzes, bez speciālas sagatavošanās pārziemoja mūžīgajā naktī (bet pamanījās kaut ko uzturam nomedīt), bet pavasarī atceļā, ar laivām braucot Kolas pussalas virzienā, Barencs mira no cingas.
Par Svalbāru, polārblāzmu, dzīvniekiem un tradīcijām stāstīja ļoti jauka norvēģu meitene, kas stāstījumu pārtrauca ikreiz, kad kādam bija jāiet uz 20 metrus attālo āra tualeti. Mūsu gide tad pa durvīm ar lielu lukturi nopētīja apkārtni, izvilka no maksts lielo Brauning pistoli, pārmeta pār plecu bisei līdzīgo raķešu šāvēju un pavadīja viesi – ka tik lācis neuzbrūk.
Kādēļ braukt uz Svalbāru ziemā, polārajā naktī, sniegā un vējā?
Uz Svalbāru jābrauc, lai redzētu ziemu, īstu ziemu ar sniegu, ledu, sniegotiem kalniem un Ziemassvētku sajūtu. Ļaudis te ir atsaucīgi un draudzīgi, īpaši tūristi, kas nudien nav tie, kas brauc uz Turciju vai Ēģipti. Gaisa temperatūra bija no –10 līdz –16 un tikai brīžiem bija vajadzīgas sniega bikses vai īpaši silta jaka, pietiekami sildīja slēpošanas cimdi un sporta cepure. Brauciens, ja labi pameklē, nav pārlieku dārgs – mēs vispirms atradām lētāko variantu ar Norvegian lidsabiedrību no Oslo uz Longjērbīeni ar trim naktīm arhipelāgā, bet pēc tam piemeklējām lidojumus, izmantojot to pašu Norvegian lidsabiedrību no Rīgas uz Oslo un atpakaļ. Viesnīca Radisson Blu bija izvietota plašās divstāvu koka ēkās, kur galvenā ekstra bija sauna un divi lieli džakuzi baseini, kas atradās ārā zem nelielas nojumes. Lieliska izklaide – guli siltā burbuļūdenī džakuzi un vēro, vai garām neies lācis.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Lasītāju viedokļi